Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!

Ko darīt ar uzvaru pār nāvi?!

 Visus cilvēkus uzrunā iespēja neslimot, būt vienmēr veseliem un spēka pilniem. Vēl vairāk uzrunā iespēja nenovecot, un izvairīties no nāves. Šajā cilvēciskajā vēlmē un ilgās ir balstīta visa kosmētikas un farmācijas industrija – vienmēr izskatīties lieliski un mirdzoši! Vienmēr jaunākiem par saviem gadiem, un vienmēr labāk. Ik reklāma piedāvā aizvien jaunu iespēju uzlabot esošo situāciju – pērciet šo, šis būs īstais; jaunais risinājums jums sniegs nebijušas sajūtas; iesāciet savu dienu ar šo, tas sniegs jums atvieglojumu, atbrīvos, izvadīs lieko…utt! Varbūt brīžam tas var šķist uzbāzīgi un pat apnikt, bet ir jāpiekrīt, ka ne jau no zila gaisa šis piedāvājums mūs ikdienā ieskauj. Visas šīs reklāmas vārdos un tēlos izsaka visu cilvēku ilgas pēc jaunības un veselības, un bailes no vecuma un nāves. Vecums neizbēgami liecina par tuvojošos nāvi. Katrs gads ieskandina un uzbāzīgi atgādina, ka tuvojas beigas mūsu dzīvei. Vienlaikus tas ir arī milzīgs spēks un virzītājs darboties pretējā virzienā – skriet, dzīties, jo rītdiena var arī nepienākt. Tāpēc ir jāpaspēj šodien, kamēr esi dzīvs – steidzies ātrāk, vēl ātrāk…vēl…! Taču šeit ir arī kaut kas labs, jo laiks vērtību iegūst tikai pateicoties ierobežojumam, mūsu dzīves ierobežojumam – mirstībai! Bez nāves laiks būtu bezvērtīgs.

Augšāmcelšanās ir uzvara pār nāvi, un Kristus to apliecina cauri visiem laikiem Savā Baznīcā. Viņš ir dzīvs, Viņš augšāmcēlās, kapā Viņa nebija! Viņš parādās mācekļiem, kuri aiz aizslēgtām durvīm slēpjas no iespējamām vajāšanām, un slēpj viens no otra savu nodevību, izmisumu un vilšanos. Viņi negribēja mirt, viņi tāpat kā mēs baidījās no nāves un neveiksmes. Viņi nesaprata Kristus vārdus un darbošanos. Viņi visu uztvēra ļoti piezemēti. Vai var kaut ko viņiem pārmest?! Ar Savu ienākšanu slēgtajā telpā, Viņš viņus dara dzīvus, Viņš viņiem ir kā ūdens tuksneša svelmē mirstošajiem. Mācekļi vēl uzreiz neaptver šī notikuma nozīmi, bet viens ir skaidrs – Kristus ir dzīvs, un līdz ar Viņu arī viņi. Tas ir kā sapnis, to nevar aptvert… un viņi baidās no tā, ko redz… . Viņš aicina pieskarties Sev… – viņi pieskaras Viņam! Viņi skatās uz Kristu kā spoku…, un Viņš jautā – vai jums ir kas ēdams? Viņam pasniedz gabalu zivs un tīru medu…, un – Viņš ēd!? Viņi to redz! Vēlāk Jānis par to rakstīs: „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu.” (1Jņ. 1:1) Mūsu rokas aptaustīja Dzīvības Vārdu – šīs pasaules dzīvības Devēju! Tāds īsumā ir šis dzīvības un prieka Vēstījums – nāve ir uzvarēta! Dievs dāvina mūžību, mūžīgo dzīvību, mūžīgo jaunību, mūžīgo veselību un daudz ko citu, ko nemaz nevar iztēloties!

Tomēr ir ļoti savādi, jo šķiet, ka Evaņģēlija Vēsts ir tik pelēka visā pasaulē. Tā neuzrunā, lai arī izsaka visu cilvēku dziļākās ilgas pēc dzīvības un mūžības. Vienlaikus tik spoža un krāšņa savā žilbinošajā gaismā, un vienlaikus tik pelēka un nevērtīga daudzu cilvēku ikdienas dzīvē. Vērtīgāks ir lieldienu zaķis, vērtīgāks ir lieldienu tirgus un iepirkšanās, vērtīgāki ir daudzie sadzīves sīkumi un vajadzības. Šķiet, ka vērtīgaks ir viss, izņemot Šo Uzvaru pār nāvi!?

Varbūt kāds neļauj to saskatīt? Varbūt kāds negrib, lai tu to redzi? Varbūt arī mēs paši nemaz negribam to ieraudzīt?

Kristus ir Augšāmcēlies!

Kristus patiesi ir Augšāmcēlies!

… un ko tu tagad darīsi ar Kristus uzvaru pār nāvi?

 

2012. gada 8.aprīlī.

Mācītājs Varis Bogdanovs.

Lielā Piektdiena

Vai izmisuma un bezcerības diena?

       Mūsu ikdiena ir piepildīta ar daudzām un dažādām ciešanām. Dažas mēs nemaz nepamanām, jo esam pie tām jau pieraduši. Dažas mums dzīvi padara neciešamu un mokošu.

No mazām dienām mēs piedzīvojam lielākas vai mazākas sāpes dažādās dzīves situācijās. Piemēram, bērnībā nejauši satverot pieneni kopā ar biti! Bites dzelonis ar indi izsauca acumirklīgas sāpes, bet turpinošās, smeldzošās sāpes ar pietūkumu izraisīja ciešanas. Kā mēs toreiz tās pārvarējām? Skrējām pie mammas vai tēta, brāļa vai māsas, vai vēl pie kāda cita tuva cilvēka, kurš mūs žēloja un mierināja. Ņēma klēpī vai uz rokām un visādi mierināja, un žēloja. Izvilka dzeloni, uzlika kompresi sadzeltajai vietai, un stāstīja, ka drīz tas pāries un nesāpēs, un vis atkal būs labi.

Tā tas bija ar bites dzēlienu, kas parasti pārgāja. Vai varam iztēloties, kas notiktu, ja bites dzēliena sāpes nepārietu, un sāpētu visu mūžu. Iespējams, pēc kāda laika pierastu pie tām, un nejustu tik asi kā pirmoreiz sajustas, bet tomēr sāpētu un ciestu visu mūžu. Kamēr dzīvotu, tikmēr ciestu. Šausmīgi!

Dzīvē mēs sastopamies ar daudziem un dažādiem „bites dzēlieniem”, kas izraisa dažāda veida sāpes un ciešanas. Dažas ir ļoti spēcīgas un smagas, un ja tās turpinātos ilgāk, mēs nespētu tās panest. Ja nebūtu risinājuma un atvieglojuma, mēs dzīvē neko citu nespētu saskatīt, un viss kļūtu bezjēdzīgs un drūms. Continue reading ‘Lielā Piektdiena’

Zaļā Ceturtdiena

 Ticības noslēpums, un ticības lēciens… !

Zaļā Ceturtdiena

             Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms lielā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.

Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību. Continue reading ‘Zaļā Ceturtdiena’