PALMARUM – PŪPOLSVĒTDIENA

Šīs svētdienas nosaukumi saistīti ar vēsturiskajiem notikumiem – Kristus ienākšanu Jeruzalemē, kad cilvēki klāja viņam zem kājām palmu zarus un sveica ar dziesmu “Hozanna Dāvida dēlam!”. Latvijā izplatītais Pūpolsvētdienas nosaukums radies no tā, ka palmu zarus aizstāja ar pūpoliem.

Kristāmie šai dienā atkal atkārtoja Ticības apliecību. Šai svētdienā svētīja palmu un olīvu zarus, dievkalpojums noslēdzās ar priecīgu procesiju.

Lai gan priecīga – te piemin Kristus triumfālo ienākšanu Jeruzalemē – tomēr šī diena vēsta arī par to, ka prieks par Mesiju drīz vien pārvērtās jūdu pretestībā un naidā. Šī svētdiena ievada pārdomas par Kristus ciešanām un sāpēm savas zemes dzīves pašā galā.

KLUSĀ NEDĒĻA

Pūpolsvētdienai seko Klusā nedēļa: Baznīca piemin un pārdomā Kristus ciešanas.

Pirmdien – pārdomājam vēsturiskos notikumus šai nedēļā visus kopā. Otrdien – to, ko apustulis Pāvils saka Galatiešiem 6:14 – lepošanos vienīgi ar Kristus krustu, kas atšķir piederīgos pasaulei un Dievam. Te piemin arī pravietojumus par Jēru, ko ved kaušanai. (Jer. 11: 18-20) Trešdiena pazīstam kā “spiegu trešdiena”, jo šai dienā piemin Sanhedrija sapulci, to, ka Jūda Iskariots apņēmās nodot Jēzu. Senajā Baznīcā šai dienā un nākamās divās dienās svinēja īpašu dievkalpojumu – Nakts sardzes dievkalpojumu, kuŗā vienu pēc otras, nolasot attiecīgus lasījumus no Bībeles, dzēsa trīsstūrī novietotas 15 sveces, līdz baznīca palika pilnīgā tumsā. Parasti lasīja 51. psalmu un Kristus ciešanu stāstu – bet cauri visam pārdomāja, ka Kristus ir uzvarējis caur ciešanām un nāvi.

Zaļā ceturtdiena Šajā dienā Baznīca piemin Svētā Vakarēdiena iestādīšanu – notikumu, kad Kristus kopā ar saviem mācekļiem ēda Pēdējās Vakariņas, kuŗu laikā atgādināja viņiem par to, ka pazemība ir Kristus kalpošanas pamatā (kāju mazgāšana), un svētīja maizi un vīnu, kas kļuva par Kristus miesu un asinīm tiem, kas viņam tic, līdz šai dienai. Nosaukums “Zaļā Ceturtdiena” ir nācis no vācu valodas un radies tā, ka šai dienā parasti mēdza salīdzināt (pieņemt) grēku nožēlotājus ar draudzi caur grēku nožēlu un piedošanu. Cilvēks tad simboliski kļuva atkal par zaļu zaru pie Kristus – mūžīgā koka, dzīvs un spējīgs nest augļus.

Šajā dienā arī svētīja eļļu kristību un iesvētību vajadzībām (luterāņi Latvijā tādu ritos parasti nelieto).

Kristāmie šajā dienā atkārtoja Ticības apliecību un Tēvreizi, kā arī piedalījās kāju mazgāšanas ceremonijā.

Zaļajā Ceturtdienā svētīja arī Svēto Vakarēdienu Lielajai Piektdienai, jo tad netiek iestādīts Vakarēdiens.

Lielā Piektdiena

Šī diena visā kristīgajā pasaulē vienmēr svētīta ar dziļu cieņu, vienkāršību un pazemību. Baznīca visur piemin Kristus ciešanu pilno nāvi par cilvēku grēkiem.

Jau no pašiem senākajiem laikiem Baznīcā šai dienā nerotāja altāri, atturējās no skaļām prieka izpausmēm, neskandināja baznīcu zvanus, nedziedāja priecīgas dziesmas un Vakarēdienu saņēma no iepriekš iesvētītiem elementiem.

Altāŗa pārklāji bija (un ir) melni, mācītājs valkāja melnu tērpu. Dievkalpojuma galveno daļu sastādīja Kristus ciešanu stāsts. Šajā dienā izsludināja arī stingru gavēni.

Klusā Sestdiena

Reizēm tiek saukta arī par Lieldienu priekšvakaru vai Svēto sestdienu.

Vienlaikus ar gavēni šajā dienā notiek gatavošanās Lieldienu priekam. Naktī iesvētīja Lieldienu sveci un kristību ūdeni. Mācītājs valkā baltu tērpu un liturģijā parādās “Alelūja” dziedājumi.

Parasti Klusajā Sestdienā dievkalpojums sākās vakarpusē un ilga līdz rīta gaismai.

Senajā Ķeltu Baznīcā šajā naktī kurināja uguni kā piemiņu tam, ka Kristus ir pasaules Gaisma, ko nekas nevar apslāpēt. Tā arī šodien dara daudzās draudzēs. Pēc pusnakts, kad jau bija iestājies Lieldienu rīts, dziedāja “Gloria in excelsis” (Gods Dievam augstībā).

L.T.L.