Mācītājs Austris Rāviņš sprediķī stāstīja šādu stāstu:

Sensenos laikos pasaulei draudēja bojāeja. Un sapulcējās priesteŗi, paņēma līdzi visu vajadzīgo un devās uz svēto kalnu, kur pēc seniem priekšrakstiem uzbūvēja svēto altāri, iededza svēto uguni, skaitīja svētās lūgšanas, dziedāja svētās dziesmas un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Tad pagāja liels laiks, un pasaule dzīvoja laimīga, līdz tai atkal draudēja bojāeja. Senie priesteŗi visi jau bija miruši, bet viņu pēcnācēji dzīvoja. Tad sapulcējās visi jaunās paaudzes priesteŗi, paņēma līdzi dažādas lietas un devās uz svēto kalnu. Viņi bija aizmirsuši, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni, bet viņi atcerējās svētās lūgšanas un dziedāja svētās dziesmas, un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Pagāja vēl laiks, nomainījās daudzas paaudzes, un pasaulei atkal draudēja bojāeja.  Un sanāca kopā jaunie priesteŗi, un domāja, kā glābt pasauli. Viņi vairs nezināja, kur atrodas svētais kalns, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni; viņi bija pazaudējuši svēto lūgšanu tekstus un neprata svētās dziesmas. Bet viņi labi zināja svētos stāstus. Un jaunie priesteŗi stāstīja svētos stāstus, un pasaule tika izglābta.

Arī mūsu pasaulei draud bojāeja. Arī mums ir kāds svētais stāsts, caur kuŗu pasaule tiks izglābta – stāsts par Jēzu, Pestītāju. Vai mēs viņu jau pastāstījām?