Mēs esam ieslodzīti laikā: atcerēties var tikai pagātni, tagadne ir reizēm grūti saprotama, bet nākotne – nezināma. Tikai Dievs redz pāri visiem laikiem un visiem notikumiem.
116. psalma vārdos satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Visi laiki dalās uz pusēm: psalma autora (Dāvida) un Dieva darbu laikos. Cilvēciskā tagadne un pagātne ir savijusies ar dievišķo. Cilvēciskā tagadne izriet no dievišķās pagātnes. Dievs ir tas, kurš ir dzirdējis Dāvida rūpes un nepatikšanas, ieklausījies viņa lūgšanās grūtā brīdī. Tā ir darbība Dāvida pagātnē, Dieva tagadnē.
Dāvidam ir labs iemesls mīlēt to Kungu – Viņš ir uzklausījis Dāvida lūgšanas, izvilcis viņu no nāves tīkliem un elles bailēm, bēdām un nelaimes. Dāvids saka – es mīlu, jo. Es piesaukšu – JO. Viņš iesaka savai dvēselei būt mierā, jo. Aiz šī mazā vārda nāk kāda Dieva darbība.
Dāvids ir visai daiļrunīgs, atskatoties uz saviem pārdzīvojumiem: "Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, / es ieslīgu nelaimē un bēdās"; Dievs ir glābis viņa "dvēseli no nāves, no asarām – acis un no slīdēšanas – kāju."
Lasot Psalmus, pārsteidz Psalmu autoru pārliecība par to, ka viņiem taisnība. Liekas, ka dzīvē taču neko ar tādu pārliecību nevar teikt – pat ja mūsdienu šaubu kultūrā kādam pietiktu drosmes.
Un tomēr – vai šodienas pasaulē mēs drīkstam klusēt? Vai šodien mēs, pretstatā Dāvidam nepiedzīvojam bailes, sāpēs, bēdas un ciešanas? Psalms mums nepastāsta, kāpēc Dievs ciešanas pieļauj. Psalms mums pastāsta, ko tādās reizēs darīt. Sāpju tagadnē, kas šķietas nebeidzama un neizturama, Dievs ir tas, kuŗš notur un neļauj savam cilvēkam iet bojā. Kāpēc? Arī uz to šajā fragmentā atbildi nerodam.
Bet cilvēces pestīšanas vēsture gan mums sniedz kādu atbildi – Dievs to visu dara, mūs mīlēdams. Viņš nepaliek bezdarbīgs, redzot savus mīļos sāpēs un nelaimē. Viņš sūta kādu – kādu, no kuŗa mēs esam ieguvuši savu kopienas nosaukumu, proti, Kristu. Viņš ir tas nazis, kas sapinušos tīklus pārgriež, Viņš ir tās kāpnes, kas izved no tumsas un elles; Viņš ir tā grants, kas slidenām dzīves vietām pakaisīta, lai mūsu kājas turētos Dieva ceļos.
Mēs dzīvojam šaubu, nedrošības un relatīvisma laikmetā. Laikmetā, kad pasauli piesārņo informācijas drumstalas un doma, ka neko jau nekad skaidri nevar zināt; ka manas sāpes un prieks ir mana darīšana un kaimiņa sāpes un prieks ir kaimiņa darīšana. Laikā, kad ticība ir kļuvusi privāta un daudzveidīga – kad katrs drīkst no esošā ‘piedāvājuma’ veidot savu ‘ticības rosolu’. Psalms tomēr runā par kādu nosacījumu pasargāšanai – "Tas Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu" tur nav teikts – Tas Kungs pasargā katru, kas savu ticības dzīvi veidojis no daudzu reliģiju un mācību drupačām.
Kristus ik pa brīdim jautā "Ko ļaudis saka Mani esam?" Un nekavējoties arī to otru – Jūs, jūs, kas mani esat darbībā redzējuši un tikuši glābti ne vienu reizi vien, ko JŪS viņiem par mani sakāt? Uz šo jautājumu Pēteris atbild – Kristus. Sūtītais, karalis, tas, kuŗam pieder visa vara šai pasaulē. Viņš to saka ar pārliecību.
Psalma autors nobeigumā dod solījumu staigāt tā Kunga priekšā dzīvo zemē. Tas nozīmē arī nepatikšanās atcerēties, ka Dievs nepieviļ. Tas nozīmē pateikties Dievam ikdienas lūgšanās: par to, ka Viņš mums ir jau tagad pievērsis savu jūtīgo ausi. Un patiecoties par šo brīdi, mēs iemantosim nākotni – spēku, drošību un pārliecību, ka pasaulē ir nesatricināmi pamati, kurus mūsu laika gars nespēj iznīcināt. Dievs savā mīlestībā mums devis iespēju iegūt veselumu saskaldītā, saplēstā pasaulē – pieņemsim to un apliecināsim ar pilnu drošību.
L.T.L.