Uzmetiet aci krizantēmām:

viņu baltās, brūnīgās uz dzeltenās galvas iekrāso gadalaiku pavisam priecīgās krāsās; viņu smarža rūgteni atgādina par rudeni, kad visām lietām laiks pie miera, lai celtos jaunā dzīvībā tā ap marta laiku. Viņu tumsnējais zaļums mierina acis un domas.

Paskatieties krizantēmas ziedā: tas ir ķerains un it kā izspūris, katra ziedlapiņa izlocījusies atšķirīgi no citām. Un zieda centrā ir jaunas ziedlapiņas, kas vēl nav atradušas savu locījumu, savu izpausmi kopējā krāsu sprādzienā.

Katru reizi, kad kāda ārējā ziedlapiņa atmirst un nokrīt – viņas dzīvo ilgi, bet tomēr – tās vietā centrā parādās jauna. Un tā, līdz kamēr zieds aizzied mūžībā.

Krizantēmas ir par mūžību, par vietā nākšanu, par atjaunošanos. Viņas klusēdamas smaržo par debesu valstību un to, ka nekas nepaliek tukšā.

“Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es aizeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” *

To ceļu mēs zinām. Ar Jēzu – uz mūžību.

================ *Jņ. 14:1-4

L.T.L.