Lasot presi, skatoties tālrādi un klausoties ziņas, rodas sajūta, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik maziņa un aptveŗama, un nekad – tik sašķelta un ievainojama.

No vienas puses, plašsaziņas līdzekļi tik to vien dara, kā piegādā milzumu ziņu par lietām, par kuŗām nevienam līdz šim nebija ne jausmas. Tādējādi cilvēks kļūst arvien informētāks un informētāks par apkārtējo pasauli.
No otras puses, ziņu galvenie objekti ir katastrofas, kaŗi, plūdi, noziegumi un augstāko aprindu dzīve, lietas, kas vidusmēra ļaudīm kutina nervus tikai tāpēc, ka viņus tās neskaŗ.
Informācijas (vai arī sensāciju) mednieki izstāda iegūtās trofejas – filmas, stāstus un fotogrāfijas – publikai pieejamās vietās un no tā uzvārās. Cilvēks kļūst par patērētāju – patērē ēdienu, dzērienu, informāciju, jūtas, attiecības – un paliek tukšs.
Jo, neko nedodot, nevar neko iegūt, kā kādu laiku atpakaļ rakstījis Rainis.

Kāds tam visam sakars ar Dievu, Baznīcu un kristietību? Pavisam vienkāršs: pie kādas baznīcas karājās zīme: Sātans atņem un dala. Dievs pieskaita un reizina. Kad jūties vientuļš un pamests, atceries, ka esi atņemts un sadalīts. Un pasaki atņēmējam kādu stipru vārdu – Jēzus.
Jo šai vārdā (vai varbūt – Vārdā?) tu vari iegūt mīlestību un draudzību. Bet tu nevari to paturēt sev vien: kad tu esi pieskaitīts, tu kļūsti par kādas summas, kopības sastāvdaļu, un mīlestība un draudzība ir jādod tālāk.

Sadalītās un ievainotās pasaules savienotājs un ārsts ir tepat, blakām. Viņu sastapt ir pavisam vienkārši. Un pasaule kļūs par vienu summu lielāka.

L.T.L.