Mozus likumā bija nosacījums, ka 40 dienas pēc vīriešu kārtas bērna piedzimšanas māte un tēvs Templī upurē šķīstīšanās upuri (3. Moz. 12)

40 dienas pēc Jēzus piedzimšanas, viņa vecāki devās uz templi, lai izpirktu savu pirmdzimto dēlu (2. Moz. 34:20) un šķīstītos, un tiktu uzņemti atpakaļ sabiedrībā. Šī bija pirmā Kristus ieiešana sava Tēva namā, pirmie svētki viņa dzīvē.

Jeruzalemē šo dienu atzīmē no 4. gs. m.ē. – tai laikā saucot to par Četrdesmito dienu pēc Epifānijas. Dienas lasījums bija Lūkas evaņģēlija 2:22 un tālāk. Līdz 6. gs. m.ē. tradīcija ar dažādiem nosaukumiem atrodama lielākajā daļā Austrumu Baznīcu.

Līdz 7. gadsimtam tradīciju pamazām pārņēma arī Rietumu kristietība, tomēr vispārēju praksi Eiropā nesastop pirms 10. gs.

Svētku laiks sakrīt arī ar seno ķeltu pavasaŗa svētkiem – Imbolku (Imbolc), bet noteikta saistība svētku starpā nav atrodama.

Šai dienā parasta ir sveču svētīšana, dziedājumi, kuŗu pamatā ir Simeona dziesma (Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā.. (Lk. 2: 29-32)), pieminot Kristus, kuŗš ir Pasaules Gaisma, pirmo ienākšanu Jeruzalemes templī.

Ienākdams pasaulē, Jēzus piepildīja Dieva Likumu līdz galam.

Viņš paņēma pasaules tumsu un to pārvērta sirds gaismā, kas pieskaŗas katram cilvēkam. Aizdedzot sveces Sveču dienā, būtu jauki padomāt – kā es, Kristum sekotājs, varu padarīt pasauli gaišāku, mierīgāku, tīrāku, Dievam tuvāku.

Varbūt ir vērts pašiem kļūt par svecēm pasaules tumsā?