Gavēnis: pievērsties Dievam

Brālis Aloīzs

Gavēnis pirmām kārtām pievērš mūsu domas tuksnesim – vietai, kur Jēzus vientulībā pavadīja četrdesmit dienas, vietai, ko Dieva tauta maldījās četrdesmit gadus. Tomēr, kad ik gadus pienāca tās piecas nedēļas pirms Lieldienām, brālis Rožē parasti gan mēdza teikt, ka tas nav laiks skarbai attieksmei vai skumjām, vai vainas kultivēšanai, bet gan laiks, kad izdziedāt piedošanas prieku. Viņš Gavēņa laiku uzskatīja par četrdesmit dienām, kuŗu laikā sagatavoties no jauna atklāt mūsu dzīves mazos pavasaŗus.

Mateja evaņģēlija sākumā, kad Jānis Kristītājs sauc: Atgriezieties no grēkiem!, viņš ar to domā – Atgriezieties pie Dieva!. Jā, Gavēņa laikā mēs vēlamies vērsties pie Dieva, lai saņemtu piedošanu. Kristus ir uzvarējis ļaunumu, un viņa nemitīgā piedošana arī mums ļauj atjaunot savu iekšējo dzīvi. Mūs aicina mainīt savu būtību: nepievērsties sev un savam individuālam perfekcionismam, bet gan meklēt kopību ar Dievu un kopību ar citiem.

Pievērsties Dievam! Tiesa, rietumu pasaulē daudziem ticēt Dievam kļūst arvien gŗūtāk. Viņi uzskata Dieva eksistenci par savas brīvības ierobežojumu. Viņi domā, ka viņiem vieniem pašiem jācīnās un jāveido sava dzīve; viņiem pat prātā neienāk doma, ka Dievs varētu staigāt viņiem blakus.

Pirms gada es ciemojos pie brāļiem, kas trīsdesmit gadus dzīvo Korejā. Pa ceļam mums ar vēl vienu brāli bija vairākas tikšanās ar jauniešiem dažādās Āzijas valstīs. Āzijā man pēkšņi kļuva skaidrs, ka lūgšana ir dabiska. Cilvēki no dažādām reliģijām kopā spontāni lūdza – ar cieņu, pat pielūgsmi.

Protams, austrumos nav mazāk spriedzes un vardarbības izpausmju kā rietumos. Bet, iespējams, tur ir skaidrāk sajūtama cilvēka nepilnība, cieņa pret dzīvības brīnumu, radīšanu, noslēpums, nākamā dzīve.

Kā mēs varam atjaunot savu iekšējo dzīvi, arvien no jauna atklājot personīgas attiecības ar Dievu? Ikvienā no mums ir slāpes pēc bezgalīgā. Dievs mūs ir radījis ar alkām pēc absolūtā. Un mums jāļauj šai tieksmei dzīvot mūsos!

Viena Tezē dziesma runā par tādām ilgām. Vārdus sarakstījis spāņu dzejnieks Luiss Rozaless, kuŗš iedvesmojies no Sv. Jāņa no Krusta: “Mēs ejam naktī caur tumsu un meklējam dzīvo ūdeni. Vienīgi slāpes dod gaismu.” Daži Gavēņa laiku uztveŗ burtiski – ne jau tāpēc, ka askētisms pats par sevi būtu vērtība, bet tāpēc, ka katrā no mums ir dziļāka ilgošanās nekā virspusējās ilgas, būtiskākas slāpes, un šīs slāpes var apgaismot mūsu meklējumu ceļu.

Ja mēs reizēm staigājam naktī vai mums šķiet, ka šķērsojam tuksnesi, tas nav tāpēc, ka sekojam ideālam – nē, mēs sekojam personai, Kristum. Mēs neesam vieni; viņš iet mums pa priekšu. Sekošana Viņam nozīmē iekšēju cīņu, nepieciešamību pieņemt lēmumus, būt uzticīgiem visu mūžu. Šai cīņā mēs nepaļaujamies uz saviem spēkiem, mēs paļaujamies Viņa klātbūtnei. Ceļš nav iepriekš izplānots; tas nozīmē arī tikt pārsteigtam, darīt negaidīto.

Un Dievs nenogurst, no jauna dodamies ar mums ceļā. Mēs varam ticēt, ka ir iespējama kopība ar Viņu un arī nenogurt no nepieciešamības arvien atsākt cīņu. Mēs necīnāmies, lai parādītos Dieva priekšā labāki, nē – mēs piekrītam virzīties uz priekšu kā evaņģēlija nabagie, kas pilnībā uzticas Dieva žēlastībai.

Evaņģēlijs mudina uz dzīves vienkāršību. Tas mūs aicina kontrolēt savas vēlmes, lai varētu novilkt robežas – ne tāpēc, ka mūs kāds piespiestu, bet tāpēc, ka mēs tā izvēlamies. Šodien tāds aicinājums kļūst ļoti svarīgs – ne vien personīgā līmenī, bet arī dažādu sabiedrības grupu dzīvē. Tiem, kas atrodas priviliģētā stāvoklī, brīvi izvēlēta vienkāršība palīdz pretoties kārdinājumam iegūt to, kas ir lieks, un palīdz cīnīties pret nabadzību, kas tiek uzspiesta jau tā nabagajiem.

Gavēņa laikā uzdrošināsimies pārskatīt savu dzīves stilu – ne jau tāpēc, lai tiem, kas var izdarīt mazāk, liktu justies vainīgiem, bet lai solidarizētos ar nabagiem. Evaņģēlijs mūs mudina brīvi dalīties ar to, kas mums pieder vienkāršā radīšanas skaistumā.

Dienas laikraksts La Croix lūdza brāli Aloīzu uzrakstīt meditācijas lielajiem kristiešu svētkiem 2008.-2009 gadā.

Vēstules oriģināls šeit.