Jesajas grāmatas 45: 5-7 lasām:

Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību (mieru), bet arī ļaunu (nelaimi); Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!

Tas Kungs, Jahve, vienīgais Dievs, apsola savai tautai divas lietas – svētību (ja tauta sekos Viņam un klausīs Viņa balsi) un kaudzēm dažādu nelaimju (ja viņi to nedarīs, meklēs citus dievus vai kļūs iedomīgi). Tādus apsolījumus var atrast viscaur Vecajā derībā – no 2. Mozus grāmatas sākot.

Pasaulē mums apkārt valda doma – ja Dievs ir absolūts labais, tad Viņš nekādā veidā cilvēkus nesoda, nedz ļauj ļaudīm piedzīvot sāpes un ciešanas. Bet vai tā ir?

Dievs ir valdnieks, pacietīgs, neapšaubāmi žēlsirdīgs, bet arī taisnīgs, godīgs un uzticīgs. Kas no tā izriet?

Pirmām kārtām – tas, ka līgumam ar Dievu ir divas puses. Viena ir žēlastība tiem, kas Dievu bīstas. Otra ir sāpes un nelaimes tiem, kas Dievu nebīstas.

Pasaulē mums apkārt ir daudz tādu, ko Jesaja sauc par bērniem, kas negrib dzirdēt par Jahves baušļiem un likumiem (Jes. 30: 9-14), to, kas slepeni slēdz līgumus un runā aiz muguras, to, kas savām rokām izgatavo sev elku tēlus un tos pielūdz (Jes. 44: 14-17); to, kas meklē apslēptās zināšanas un noliedz Dieva atklātos vārdus (Jes. 45:19). Viņiem blakus dzīvo arī tie, kas bīstas Dievu un Viņu klausa – cik nu šai juku pasaulē cilvēks to var izdarīt.

Otrām kārtām, Dievs saviem bērniem dod fantastisku iespēju piedzīvot savu žēlastību un taisnīgumu, pasargādams no ļaunuma un sakārtodams pasauli viņiem apkārt. Viņš apbruņo savus bērnus, savus sekotājus, savus mīļos – dodams tiem pats sevi (Jes. 33: 5-6; 21-22), pasargādams viņus briesmās, piešķirdams zināšanas par sevi un pasauli savā grāmatā (Jes. 34: 16) un atklādams viņiem visu nepieciešamo ar savu Gudrības garu (Jes. 61). Viņš savus ļaudis dara arī par vēstnešiem pasaulē – tāpēc Viņš tos ir apbruņojis un pasargājis.

Cilvēka dabā ir prasīt pierādījumus daudz un dažādām lietām, jo cilvēka dabā ir arī būt negodīgam un neuzticamam – tādas ir laba un ļauna atzīšanas laicīgās sekas. Dievs vienkārši izmanto grēka sekas, lai celtu savu valstību – Viņš ņem cilvēkus un dara par uzskates līdzekļiem citiem cilvēkiem, lai tie, kas skauž un salīdzina, varētu padomāt – kāpēc viņam iet tā, bet man nē? Un atbilde uz šo jautājumu ir – tāpēc, ka viņš paklausa Dievam, bet es nē. Tā Dievs cilvēkam dod iespēju atgriezties pie sevis un tikt pasargātam nelaimē.

Bet pirms kāds var tikt Dieva pasargāts un kļūt Dieva īpašums, un iegūt Dievu par mantojumu (Ps. 16), viņam jātic Dieva pastāvēšanai. Kamēr cilvēks Dievu neredz, tikmēr Dievs nevar viņam neko parādīt no savas gudrības un spēka, un mīlestības. Tāpēc Dievs ļauj notikt krīzēm un nelaimēm, tāpēc viņš atstāj ļaunumu pasaulē – lai kurlie dzirdētu, aklie redzētu un nocietinātie atgrieztos pie Viņa.

Tāpēc, krīzi redzēdami, vispirms jautāsim sev – vai es (vārds, uzvārds) esmu bijis Dievam paklausīgs? Vai esmu Viņu licis pirmajā vietā, pirms visām tām lietām, kas man vienmēr šķiet svarīgākas par lūgšanu, Dieva Vārdu, sakramentiem, draudzes kopību, palīdzību tiem, kam pietrūkst un kam es varētu palīdzēt? Vai esmu bijis taisnīgs un godīgs, patiess un bez viltus – pret saviem līdzcilvēkiem, pret sevi un pret Dievu?

Uzjautājuši sev šādus uzvedinošos jautājumus, paskatīsimies pasaulē ap mums. Varbūt tajā ir kas, ko var praktiski darīt, lai mūsu līdzcilvēki ieraudzītu Dieva gaismu (Jes. 58)?

Krīze mūsu valstī ir ienākusi kā Dieva atgādinājums par Viņa esamību. Tā salauž lepnos un pazemina augstos, tā uzdod neērtus jautājumus par pingvīniem un naudas izlietošanu, par amatiem un godīgumu, par personīgu atbildību un personīgu iesaistīšanos pasaules sakārtošanā. Kristietim tā ir iespēja piedzīvot Dieva klātbūtni līdz šim neredzētā veidā un vēlreiz apliecināt pasaulei – Nav Cita Dieva.