Ārpus robežām

Iedomāsimies, ka notiek tā: kādā nedabiski siltā vasarā tu ej gar ūdens malu un apceri peldēšanu. Saule spiež vai zemē iekšā, un ūdens šķiet tik absolūti vēss un sola tūlītēju veldzi. Tev ir tikai viena problēma – tu lāgā neproti peldēt. Tā plunčāšanās seklumā bērnībā neskaitās,  tā dara tikai sīkie; un vēlāk nebija laika, un tā nu tas ir. Un vienam bail.

peld1Un tad tu ieraugi Viņus. Viņu ir labs bariņš. Viņi (un Viņas) šļakstās, kūleņo, nirst, peld dažādos stilos – un gluži pārliecinoši un profesionāli.Viņi darbojas noteiktā zonā, kuŗu ierobežo skaidri redzamas zīmes. Tu brītiņu stāvi malā, bet tad  neizturi – tu arī tā gribi, un tu met kautrību pie malas un piesakies. Tevi pieņem.

Paiet laiks. Sajūta izrādījās pareiza – Viņi ir no tavas sugas, ar viņiem ir jautri, un peldēt nemaz nav ne tik sarežgīti, ne gŗūti. Jums ir kopīgas intereses, jūs kopā pārdzīvojat veiksmes un vienu otru neveiksmi. Tu pamazām sāc pat mācīt jaunatnācējiem peldēt…

lecBet vienu dienu tu atnāc no rīta un skaties tālumā. Un tev ienāk prātā, ka vajadzētu pamēģināt, kā ir peldēt tur tālāk, aiz ierobežotās teritorijas. Tur, kur dūkuru ligzdas, bebru nograuztie koki, avoti un akmeņi. Kur vajag reālu prasmi. Kur ir bīstami, aizraujoši, savādi – kur nav katru vasaru tas pats.

Tu domā, kā būtu lēkt no laivas. Vai braukt krācēs. Vai varbūt iebraukt jūŗā un pamēģināt peldēt tur. Tu klausies stāstus par ceļojumiem un sērfošanu, un trakulībām brīvdienās. Kad tu par to stāsti trenerim, viņš/-a saka – neņem galvā, tā visiem ir, pāries. Kad tu uzstāj, viņš/-a tevi brīdina, ka nebūs labi – reku tepat kaimiņu ezerā divi tādi no laivas lēcēji noslīka, vai to tu gribi?

Treneris tev piedāvā advancētus slīcēju glābšanas kursus baseinā, un tu aizej. Bet tad izrādās, ka rīti ir par agriem un vakari – par vēliem, un kāpēc celties, ja var mierīgi gulēt. Pienāk vasara, un tu ej garām Viņiem un izliecies, ka lasi grāmatu, vai pārcelies dzīvot citur. Bet ilgas atklāt netklāto paliek, un vienam to darīt joprojām bailīgi.

Tāds, lūk, stāsts par peldēšanu.

Baznīca un personīgais ceļš ar Jēzu – vai tie vienmēr sader kopā? Ja šķiet, ka nē – tu esi izaudzis no savas čaulas, un Jēzus tevi aicina tālāk. Kā Nārnijas hronikās – augstāk, tālāk, dziļāk. Ejv-delisViņam līdzi, bet neej viens. Ņem līdzi glābšanas riņķi(to pašu grāmatu) un draugus. Lai būtu, ar ko līdzdalīt elpu aizraujošos atklājumus, kur pieķerties, kad pamats pazūd zem kājām, ar ko kopā atskatīties uz noieto, nodzīvoto, iegūto un zaudēto. Ar ko kopā sapņot par jaunu ceļu, līdz mēs visi satiksimies debesīs, kur visas cilvēku robežas būs piepildītas.

Ceļš ar Jēzu ir tikpat vienkāršs, cik sarežģīts. Tajā gadās visādi brīži – nopilnīgas apskaidrības līdz pilnīgai miglai, tumsai un tukšumam. No nekā nezināšanas līdz sajūtai, ka nekā jauna nav un nevar būt, un atkal atpakaļ. Tā cilvēks aug un nobriest, lai kļūtu par Dieva darba biedru un laiku beigās kopā ar Dievu rūpētos par pasauli. Un ja tev šķiet, ka draudze irnirt garām, mācītājs runā ne par tēmu un Bībeli nevar palasīt, jo tu to zini no galvas, un lūgšanas pazūd kādā melnajā caurumā – tu audz. Tad vajag apsēsties un (vislabāk kopā ar draugu, kuŗam/-ai blakus Jēzus) cieši padomāt, kā viss ir. Sašķirot, kur paša nepacietība, kur – Dieva aicinājums augt, kur vēl kas nesaprotams, un (pat ja nešķiet, ka Viņš dzirdēs) sacīt Jēzum – ceļamies, ejam: es gribu tikt Tev tuvāk.

vesteSvētīgu pārdomu laiku.