Reiz dzīvoja ēzelītis, gana nūja un sile. Viņi visi dzīvoja tālu viens no otra, bet bija vienādi ļoti nelaimīgi. Viņiem nepatika, kas viņi bija, un ko viņi darīja.
Ēzelītis caurām dienām un naktīm sapņoja kļūt par skaistu zirgu. Viņš īsti nevarēja izlemt kādas krāsas spalvu viņš gribētu – baltu vai melnu, bet viens bija pilnīgi skaidrs – viņš būs karavadoņa staltais zirgs, ar skaistām krēpēm un īstu zirga asti, nevis žurkas asti ar pušķi galā, kāda viņam bija tagad. Sava pelēkā spalva un īsās kājiņas viņam arī riebās, un vēl viņam nepatika, ka cilvēki viņu uzskatīja par spītīgu un dumju. Viņi nesaprata, cik grūti būt tādam – pelēkam un visu apsmietam!Citreiz bija tik grūti ap sirdi, ka gribējās kaut nedaudz pastāvēt. Vienīgi saimnieks tādos brīžos vienmēr mīļi pabužināja starp ausīm. Tas bija vājš mierinājums, bet tomēr patīkams. Viņš vai plīsa no skaudības dzirdot kara zirgu auļus, bet ieraugot tos, viņš aizmirsa visu uz pasaules. Tikai vienu reizi viņam bija izdevība uz īsu mirkli būt kara zirga tuvumā. Viņš sajuta īstu iemauktu un seglu smaržu… ak, kas tās bija par sajūtām! Visu nākošo dienu viņš aiz sajūsmas nespēja neko ieēst. Saimnieks pat izbijās, jo domāja, ka viņš ir saslimis. Ēzelītis zināja, ka bez viņa saimnieka ģimenei būtu ļoti grūti izdzīvot. Īpaši tagad, šī garā ceļojuma laikā, kad saimnieka sievai ir kaut kas nesaprotams atgadījies, jo ar katru dienu viņa kļuva aizvien apaļāka, un apaļāka!
Kādu dienu viņš līdz sirds dziļumiem sadusmojās un teica Dievam – Es negribu būt ēzelis! Es gribu būt zirgs!
Kāpēc? – jautāja viņam Dievs.
Manā dzīvē nekas nenotiek – sabijies atbildēja ēzelītis.
Kāpēc tu domā, ka nekas nenotiek? Tu taču katru dienu dari tik daudz vajadzīgu, labu darbu? – sacīja Dievs.
Nē, nē! Zirgs dara… zirgs ir tik skaists! – sapņaini teica ēzelītis.
Viss var mainīties – domīgi teica Dievs.
Ēzelītis sāka domāt par Dieva teikto – ko Viņš ar to bija domājis – mainīties!? Ēzelītim šis vārds likās bīstams. Mainīties… – viņš izgaršodams domāja un košļāja, hmm…garšo pēc siena! Ak jā, bet tas jau arī bija siens, ko viņš ēda domādams par vārdu – mainīties! Viņš sāka bažīgi vērot, kas varētu mainīties!? Tomēr visvairāk viņu satrauca iespēja, ka pēkšņi varētu kaut kas mainīties! Kas tad būs?! Tas bija ļoti nedroši, un viņam no šī vārda pat mutē kaut kas rūgts sametās – prrrr – viņš nosprauslojās!
Kaut kur tālumā, gana nūja sapņoja kļūt par spožu abās pusēs griezīgu zobenu – īstu karavadoņa zobenu. Viņam būtu arī grezna maksts, kurā atdusēties pēc karstajām cīņām. Tās maigie sāni liegi trītos gar viņa sāniem, kas darītu tos vēl spožākus un asākus. Viņš būtu zobens īstam varonim, kurš iestātos par taisnību un uzturētu mieru.
Gana nūjai riebās savs apaļums, it īpaši izliektais gals – nu pēc kā viņa izskatījās – vienkārši šausmīgi!? Jā, viņa saprata, ka ar šo izliekumu gans bieži vien izglāba kādu jēriņu no bojā ejas, kad to izvilka no kādas klinšu spraugas. Bet kas gan bija viens, nožēlojams jēriņš, salīdzinājumā ar zobena varoņdarbos izglābtajiem simtiem un varbūt tūkstošiem cilvēku, īpaši, bērnu! Gana nūjai ļoti patika bērni, un viņa smagi nopūtās… .
Kādēļ tu esi noskumusi? – Dievs jautāja gana nūjai.
Es gribu būt zobens – iztrūkusies atbildēja gana nūja!
Kādēļ? – jautāja Dievs.
Gribu būt asa un spoža bez izliekuma! Gribu aizstāvēt un cīnīties par taisnību, un dusēt makstī karavadonim pie sāniem – atbildēja gana nūja.
Vai tu domā, ka zobens vienmēr aizstāv un cīnās par taisnību? – Dievs skumji jautāja.
Kā!? – salēcās gana nūja.
Viņa sāka domāt par Dieva teikto! Ko Viņš ar to gribēja teikt? Kāpēc Viņš skaidri nepateica, kas tur ar to zobenu notiek – šķendējās gana nūja!?
Savukārt sile sapņoja kļūt par vairogu, kurš sargātu stipro cīnītāju no ienaidnieka viltīgajiem zobena cirtieniem. Viņam būtu spoži izgreznota mugura, kas saules staros laistītos visās varavīksnes krāsās un būtu cietāka par dimantu. Vēderpusē viņam būtu stipri un ērti turekļi, kas stiprajam cīnītājam ļautu veikli rīkoties ar to straujās kaujās.
Silei riebās, ka viņu katru dienu slapina. Katru dienu visādi mājdzīvnieki viņā bāza savus slapjos purnus, badīgi bolīdami savas acis, un šaudīdami savas ļumīgās mēles. Viņi sprauslāja, čāpstināja, grūstījās, un kādas tik smakas nevirmoja apkārt – brrr! Tā viņa katru dienu mirka un žuva, mirka un žuva, atkal mirka un atkal žuva! Tas bija neizturami!
Vai tiešām tā tas turpināsies vienmēr? – viņa izmisusi sauca Dievam.
Ko tad tu vēlies? – Dievs jautāja.
Es gribu sargāt! – gandrīz iekliedzās sile.
Ko tad tu katru dienu dari? – jautāja Dievs.
Kā!? Ko tad es daru? Ko Viņš gribēja ar to pateikt? Sile sāka cītīgi domāt. Taču grūti silei bija domāt, ļoti, ļoti grūti, jo viņa vienkārši nebija radusi domāt!
Tā viņi visi caurām dienām un naktīm sapņoja, un bozās par pelēko, neinteresanto ikdienu, kurā nenotika nekas īpašs. Vienmuļi ritēja diena aiz dienas. Tomēr visi trīs, kaut negribīgi, bet domāja par Dieva teikto, un sāka vairāk pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Jo vairāk viņi to darīja, jo vairāk viņiem atklājās kādi biedējoši notikumi, kas norisinājās visapkārt. Viņi kļuva uzmanīgāki, un atklāja ļoti daudz vērtīga sev, ko iepriekš viņi nebūtu pamanījuši. Ēzelītis pamazām sāka aptvert, ka nav jābūt skaistam zirgam, lai darītu labu. Viņš bija pārsteigts arī par to, ka izmaiņas nemaz nebija tik biedējošas kā iepriekš viņš uzskatīja, un par kurām runāja Dievs. Zirgu jātnieki, kurus senāk viņš ar tādu sajūsmu uzlūkoja, tagad nesa briesmas viņa saimniekiem, īpaši, mazajam bērniņam. Vēl viņš uzzināja, ka no saimnieces apaļuma uzradās mazais puisēns, bet tas ēzelītim šķita ļoti mīklaini un nesaprotami. Taču, bez viņa palīdzības viņi nevarētu bēgt, lai nokļūtu Ēģiptē, un par to viņš bija ļoti lepns, jo beidzot kaut kas notika viņa pelēkajā dzīvē!
Gana nūja, ieklausoties ganu runās uzzināja par zobena briesmīgajiem darbiem, un saprata Dieva skumjas. Zobens nevis sargāja ganu nūjas mīļos bērnus, bet tos nogalināja, un viņa domāja, ka labāk tomēr ir būt apaļai ar izliekumu nekā tādam zobenam!
Savukārt sile, kas tik ļoti ilgojās sargāt un aizstāvēt, piepeši, kādā aukstā ziemas naktī, slapjā, aukstā ūdens vietā, saņēma mazu, maigu, siltu un pēc piena smaržojošu bērniņu. Kaut ko tādu viņa pat nespēja nosapņot!
Šeit pasaka par ēzelīti, gana nūju un sili beidzas. Viņi ļoti gribēja būt citādi – savādāki, līdz pamazām viņi piedzīvoja sevi, savu aicinājumu. Varbūt šī nemaz nav pasaka!? Varbūt šis ir stāsts par mums, un varbūt mēs visi to jau sen zinām?!
2011. gada 26. decembrī
Mācītājs Varis Bogdanovs
