Vai izmisuma un bezcerības diena?

       Mūsu ikdiena ir piepildīta ar daudzām un dažādām ciešanām. Dažas mēs nemaz nepamanām, jo esam pie tām jau pieraduši. Dažas mums dzīvi padara neciešamu un mokošu.

No mazām dienām mēs piedzīvojam lielākas vai mazākas sāpes dažādās dzīves situācijās. Piemēram, bērnībā nejauši satverot pieneni kopā ar biti! Bites dzelonis ar indi izsauca acumirklīgas sāpes, bet turpinošās, smeldzošās sāpes ar pietūkumu izraisīja ciešanas. Kā mēs toreiz tās pārvarējām? Skrējām pie mammas vai tēta, brāļa vai māsas, vai vēl pie kāda cita tuva cilvēka, kurš mūs žēloja un mierināja. Ņēma klēpī vai uz rokām un visādi mierināja, un žēloja. Izvilka dzeloni, uzlika kompresi sadzeltajai vietai, un stāstīja, ka drīz tas pāries un nesāpēs, un vis atkal būs labi.

Tā tas bija ar bites dzēlienu, kas parasti pārgāja. Vai varam iztēloties, kas notiktu, ja bites dzēliena sāpes nepārietu, un sāpētu visu mūžu. Iespējams, pēc kāda laika pierastu pie tām, un nejustu tik asi kā pirmoreiz sajustas, bet tomēr sāpētu un ciestu visu mūžu. Kamēr dzīvotu, tikmēr ciestu. Šausmīgi!

Dzīvē mēs sastopamies ar daudziem un dažādiem „bites dzēlieniem”, kas izraisa dažāda veida sāpes un ciešanas. Dažas ir ļoti spēcīgas un smagas, un ja tās turpinātos ilgāk, mēs nespētu tās panest. Ja nebūtu risinājuma un atvieglojuma, mēs dzīvē neko citu nespētu saskatīt, un viss kļūtu bezjēdzīgs un drūms.

Ciešanas, lai cik tās ir smagas un grūtas, ir kaut kā panesamas, ja tām ir jēga. Ja ciešanām nav jēgas, tās nav izturamas, tās iedzen izmisumā un bezcerībā, tās izsmeļ visus spēkus un salauž cilvēku iekšēji, kam seko arī fiziska nāve.

Vai mēs spējam savām ciešanām saskatīt jēgu? Vai mums ir mērķis, uz kuru tiekties? Piemēram, ļoti daudzi cilvēki zaudēja jēgu turpmāk dzīvot un strādāt Latvijā. Tika pazaudēts mērķis, uz kuru tiekties šeit, un tāpēc nebija vairs jēgas paciest Latvijā esošo situāciju, jo nebija vairs cerības, ka šeit kaut kas tomēr mainīsies. Paliekot Latvijā „bites dzēliens” sāpētu visu mūžu, kas iedzītu bezcerībā un izmisumā.

Varbūt mēs ikdienā pamanām cilvēkus ar apdzisušu skatienu? Varbūt ieskatoties spogulī sev acīs arī redzam to pašu? Iespējams, pamazām sākam apzināties, ka ļoti daudz izsapņotas vēlmes nekad mūsu dzīvē nepiepildīsies!? Varbūt tagad iekšēji salecamies un gribam iebilst, ka tā nav tiesa!? Viss mainīsies, un viss izdosies, par ko iekšēji sapņojam! Taču šim protestam vārdos nav nekādas vērtības, jo vienīgā liecība ir mūsu dzīve – tā mainās vai nemainās! Dzīvei nemainoties ir iemesls izmisumam un bezcerībai. Ir iemesls skumt un raudāt, ir iemesls bēdāties un raudzīties visai drūmi uz visu apkārt notiekošo. Varbūt tāpēc cilvēki Latvijā ir tik drūmi un nospiesti? Varbūt tāpēc esam tik bailīgi un aizvērti viens otram? Varbūt tāpēc esam tik dusmīgi un nikni? Ikvienam ir savs izmisums un bezcerība, ko rūpīgi slēpjam viens no otra, un ja gadās kāds gabaliņš veiksmes un izdošanās, tad tas ir rūpīgi jāsargā no citiem tīkotājiem!

Vai Lielās Piektdienas notikumos ar Kristu varam atpazīt sevi, un savu dzīvi? Kristus ir nodots un apcietināts. Nodevības, skaudības, varaskāres, naudaskāres u.c. ļaunuma apcietināts un saistīts. Reliģiskās vadības, svārstīgā pūļa un Pilāta neizlēmības un intrigu dēļ Kristus tiks nežēlīgi spīdzināts, bet vēlāk arī pienaglots pie krusta. Visu nodots, apsmiets, noraidīts un noslepkavots!

Raugoties šajos notikumos ikviens var atpazīt sevi, ja tikai pietiek drosmes. Kristū varam ieraudzīt sevi, jo tik bieži jūtamies apstākļu, notikumu, cilvēku nodoti un saistīti. Varam sevi atpazīt svārstīgajā pūlī, kad esam kā amēbas bez sava viedokļa un stājas. Varam sevi atpazīt Pilātā, kad gribam citādi, bet nav drosmes – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp; un nododam sevi izvēloties vairākuma viedokli. Varam sevi atpazīt tā laika reliģiskajā vadībā, kad esam skaudīgi un varas kāri, kad vēlam ļaunu un arī darām ļaunu, un arī ar citu cilvēku rokām. Varam sevi atpazīt arī mācekļos, kuri arī nodod Kristu aiz bailēm par savu dzīvību un dēļ neziņas – Viņš viņiem bija vismīļākais un tuvākais, un tomēr viņi nespēja pastāvēt.

Kas Kristum deva spēku to visu piepildīt? Kā Viņš to varēja panest un nesalūzt? Ļoti bieži vieglprātīgi tiek akcentēta Kristus dievišķība saistībā ar krusta nāvi, aizmirstot, ka Viņam bija jābūt īstam cilvēkam it visā, arī cilvēciskajā nespēkā un vājumā. Viņš mira kā cilvēks, kā viens no mums! Kas Viņam deva spēku to visu panest? Atbilde ir mums labi zināma. Kristus to varēja piepildīt, jo Viņam bija ļoti skaidrs mērķis. Mērķis Viņam deva skaidri apzināmu jēgu visam, ko Viņš paveica. Vēl ir kaut kas ļoti īpašs, kas apņēma un piepildīja visu, ko Kristus darīja, un deva Viņam spēku – tā ir mīlestība. Viņš mīl cilvēkus! Viņš mīl tevi! Mēs labākajā gadījumā dziļi spējam mīlēt tikai savus tuvos un mīļos. Taču arī tā ir iespēja saprast Kristu.

Kristus gatavojās visu savu dzīvi kopš dzimšanas, un viss pēdējo trīs gadu laikā teiktais un paveiktais bija nepieciešams nevis Viņam, bet mums. Mēs visi tiekam aicināti izstaigāt šos notikumus ar Jēzu, un lasot Evaņģēlija aprakstus tā arī notiek, jo caur tiem Dievs paceļ mūsu sirdis uz Sevi.

Materiālajā pasaulē nav atrodama Lielā dzīves jēga, un nav atrodams Lielais dzīves mērķis, jo materiālā pasaule ir nāves un iznīcības pasaule. Šeit nekas nav paliekošs, šeit viss iznīks! Šeit viss ir tikai uz kādu laiku, un ātrāk vai vēlāk, viss izzudīs neatstājot nekādas pēdas! Kas šajā nedrošajā pasaulē var vispār sniegt kaut kādu jēgu un drošību? Vai ir atrodams kāds mērķis, uz kuru tiekties? Mēs esam kā nāves medījums, kā kaujamie dzīvnieki!

Cik neparasti, ka Kristus mirstot pie krusta saka – viss piepildīts! Viss ir piepildīts? Vai tiešām viss ir piepildīts? Jā, pilnīgi viss, lai tu varētu saukt uz Dievu, un lai tu varētu tuvoties Viņam. Vai tam ir kāda vērtība tavā dzīvē? Varbūt tieši šeit ir pagrieziena punkts tavās attiecībās ar Dievu!?

Mēs skrienam ikdienas darbos, rūpēs un nogurumā, bet Dievs Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs cenšamies, tiecamies un mēģinām, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs strīdamies, plēšamies un ievainojam viens otru, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs uzbrūkam, sitam un slepkavojam, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs mīlam, sargājam un uzturam, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs smejam, jokojam un priecājamies, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs izsmejam, izņirgājam un pazemojam, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs rūpējamies, lolojam un saudzējam, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Mēs esam neziņā, izmisumā un bezcerībā, bet Tēvs saka tev – mans Dēls par tevi ir miris!

Visur, kur vien mēs esam, mūs cauri laikiem uzrunā Dievs Tēvs sakot – mans Dēls par tevi ir miris.

Vai tu to sadzirdi!?

 

2012. gada 6. aprīlī.

Mācītājs Varis Bogdanovs.