Ko darīt ar uzvaru pār nāvi?!

 Visus cilvēkus uzrunā iespēja neslimot, būt vienmēr veseliem un spēka pilniem. Vēl vairāk uzrunā iespēja nenovecot, un izvairīties no nāves. Šajā cilvēciskajā vēlmē un ilgās ir balstīta visa kosmētikas un farmācijas industrija – vienmēr izskatīties lieliski un mirdzoši! Vienmēr jaunākiem par saviem gadiem, un vienmēr labāk. Ik reklāma piedāvā aizvien jaunu iespēju uzlabot esošo situāciju – pērciet šo, šis būs īstais; jaunais risinājums jums sniegs nebijušas sajūtas; iesāciet savu dienu ar šo, tas sniegs jums atvieglojumu, atbrīvos, izvadīs lieko…utt! Varbūt brīžam tas var šķist uzbāzīgi un pat apnikt, bet ir jāpiekrīt, ka ne jau no zila gaisa šis piedāvājums mūs ikdienā ieskauj. Visas šīs reklāmas vārdos un tēlos izsaka visu cilvēku ilgas pēc jaunības un veselības, un bailes no vecuma un nāves. Vecums neizbēgami liecina par tuvojošos nāvi. Katrs gads ieskandina un uzbāzīgi atgādina, ka tuvojas beigas mūsu dzīvei. Vienlaikus tas ir arī milzīgs spēks un virzītājs darboties pretējā virzienā – skriet, dzīties, jo rītdiena var arī nepienākt. Tāpēc ir jāpaspēj šodien, kamēr esi dzīvs – steidzies ātrāk, vēl ātrāk…vēl…! Taču šeit ir arī kaut kas labs, jo laiks vērtību iegūst tikai pateicoties ierobežojumam, mūsu dzīves ierobežojumam – mirstībai! Bez nāves laiks būtu bezvērtīgs.

Augšāmcelšanās ir uzvara pār nāvi, un Kristus to apliecina cauri visiem laikiem Savā Baznīcā. Viņš ir dzīvs, Viņš augšāmcēlās, kapā Viņa nebija! Viņš parādās mācekļiem, kuri aiz aizslēgtām durvīm slēpjas no iespējamām vajāšanām, un slēpj viens no otra savu nodevību, izmisumu un vilšanos. Viņi negribēja mirt, viņi tāpat kā mēs baidījās no nāves un neveiksmes. Viņi nesaprata Kristus vārdus un darbošanos. Viņi visu uztvēra ļoti piezemēti. Vai var kaut ko viņiem pārmest?! Ar Savu ienākšanu slēgtajā telpā, Viņš viņus dara dzīvus, Viņš viņiem ir kā ūdens tuksneša svelmē mirstošajiem. Mācekļi vēl uzreiz neaptver šī notikuma nozīmi, bet viens ir skaidrs – Kristus ir dzīvs, un līdz ar Viņu arī viņi. Tas ir kā sapnis, to nevar aptvert… un viņi baidās no tā, ko redz… . Viņš aicina pieskarties Sev… – viņi pieskaras Viņam! Viņi skatās uz Kristu kā spoku…, un Viņš jautā – vai jums ir kas ēdams? Viņam pasniedz gabalu zivs un tīru medu…, un – Viņš ēd!? Viņi to redz! Vēlāk Jānis par to rakstīs: „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu.” (1Jņ. 1:1) Mūsu rokas aptaustīja Dzīvības Vārdu – šīs pasaules dzīvības Devēju! Tāds īsumā ir šis dzīvības un prieka Vēstījums – nāve ir uzvarēta! Dievs dāvina mūžību, mūžīgo dzīvību, mūžīgo jaunību, mūžīgo veselību un daudz ko citu, ko nemaz nevar iztēloties!

Tomēr ir ļoti savādi, jo šķiet, ka Evaņģēlija Vēsts ir tik pelēka visā pasaulē. Tā neuzrunā, lai arī izsaka visu cilvēku dziļākās ilgas pēc dzīvības un mūžības. Vienlaikus tik spoža un krāšņa savā žilbinošajā gaismā, un vienlaikus tik pelēka un nevērtīga daudzu cilvēku ikdienas dzīvē. Vērtīgāks ir lieldienu zaķis, vērtīgāks ir lieldienu tirgus un iepirkšanās, vērtīgāki ir daudzie sadzīves sīkumi un vajadzības. Šķiet, ka vērtīgaks ir viss, izņemot Šo Uzvaru pār nāvi!?

Varbūt kāds neļauj to saskatīt? Varbūt kāds negrib, lai tu to redzi? Varbūt arī mēs paši nemaz negribam to ieraudzīt?

Kristus ir Augšāmcēlies!

Kristus patiesi ir Augšāmcēlies!

… un ko tu tagad darīsi ar Kristus uzvaru pār nāvi?

 

2012. gada 8.aprīlī.

Mācītājs Varis Bogdanovs.