Ticības noslēpums, un ticības lēciens… !

Zaļā Ceturtdiena

             Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms šausmīgā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.

Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību.

Cilvēki ir aicināti kļūt par Dieva dēliem un meitām. Vienkārši ir, ja mēs domājam par ētiku, savstarpējo mīlestību, u.c. savstarpējām attiecībām. Taču Jaunā Derība to atklāj citādā gaismā – daudzkārt dziļākā! Mēs esam aicināti būt kā Kristus, patiesi un īsti Dieva dēli un meitas – fiziski, ķermeniski, dvēseliski un garīgi. Ja aizdomājamies par to, tad arī saprotam, ka saviem spēkiem neko no tā nav iespējams sasniegt.

Svētais Vakarēdiens – Sakraments (sacramentum – gr.val. svinīga saistība), arī Svētā Kristība, grēksūdze un atslēgu vara – absolūcija, ir Dieva žēlastības līdzekļi šajā pasaulē, un tiek veikti tikai Baznīcā. Sakramentos Dieva žēlastība un svētība ienāk caur šīs materiālās pasaules elementiem, kas cilvēka grēcības dēļ ir nodoti verdzībā, un ir izkropļoti, bet kas paši par sevi ir nevainīgi. Materiālā pasaule ir kā satrakojies zirgs, kurš ir pazaudējis jebkādu sajēgu, saprašanu, jo jātnieks ir piedzēries. Mēs esam grēka piedzirdīti jātnieki, un grēka verdzības nomākti.

Bieži runājot par miesas grēkiem neviļus paslīd garām Evaņģēlija Vēsts par cilvēku, tādēļ daudzi sāk ienīst visu fizisko vai uzskatīt materiālo pasauli par ļaunuma cēloni. Taču tā nav, jo, ko esam raduši saukt par miesas grēkiem, ir grēki, ko cilvēka gars veic pār cilvēcisko miesu – miesa ir upuris. Grēcīgums sakņojas daudz dziļāk par matēriju, tas caurauž fizisko pasauli, un mantojumā to saņemam caur iedzimtību, kas ir iedzimtais grēks, un kas slēpjas mūsu būtības dziļumos.

Vienkāršs piemērs, kuru var izvērst ļoti plaši un dažādi. Cilvēkam slāpst, jo ķermenis prasa šķidrumu, ūdeni – vienīgi cilvēciskā vēlme un patika izvēršas garšas niansēs, kas būs garšīgāks: tēja, kafija, alus, sula, limonāde vai tīrs ūdens. Miesa ir novārgusi un prasa ēdienu – rūc vēders, vienīgi cilvēciskā vēlme izvēršas izsmalcinātās garšas un smaržas niansēs. Tādejādi, miesa prasa dabisko un vienkāršo, bet cilvēciskā iztēle un vēlme – dvēsele un gars izplūst dažādās niansēs, arī kaitīgās un destruktīvās. Līdzīgi ir ar grēku un grēcīgumu. Tomēr jāuzsver, ka šis vārdos aprakstītais nodalījums vai sadalījums vienmēr būs neveikls un nepilnīgs, un ar lielām grūtībām paskaidros svarīgo, jo vis šajā pasaulē ir grēcīguma piesātināts – arī valoda. Vienīgi Dievs izgaismo, aicina, vieno un apvieno!

Sakramentos atklājas dažādi aspekti vai slāņi, bet viens ir jāatceras vienmēr, ka Sakraments rodas tikai Dieva Gara spēkā, un ir vienīgi Viņa darbs. Sakramentus lietojam pēc Kristus pavēles un apsolījuma, un šī pavēle un apsolījums ir Sakramentu būtības pamatā. Nekāds cilvēcisks spēks nevar un nedrīkst darīt Sakramentu par Sakramentu. Visā Euharistiskajā lūgšanā pirms Sakramenta, kas ir vērsta Svētajam Garam atklājas un atkārtojas viena vēsts – ir pienācis laiks darboties Kristum. Līdz tam ir izdarīts viss, ko cilvēks varēja, un kas bija jāizdara, bet tagad ir kārta darboties Kristum. Tāpat tas notiek Sv. Kristībā, grēksūdzē un absolūcijā – grēku piedošanas pasludinājumā.

Sakraments vienmēr tiek veikts tikai Baznīcā, kuru mēs apliecinām Apustuļu un Nīkajas u.c. ticības apliecībās. Baznīcā, par kuru mēs sakām – “ticu uz” un “svētu”. Mēs saprotam, ka uz šo svētumu nākam ar savu grēcīgumu, lai vairs neizietu no tās. Grēcīgums mūs rauj ārā no Svētās Baznīcas, kura nav acīm skatāma un rokām taustāma. Ja tikai mūsu acis mēģina, ko saredzēt no šī svētuma, tad neizbēgami mūs sagaida liela vilšanās.

Vēstulē Ebrejiem (Ebr.11:1 – 3) teikts, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tā ir droša, pārliecinoša paļāvība un pat zināšana, īpaši, kad jau esam piedzīvojuši ticības pieredzi, ka neredzamais ir pati būtība redzamajam. Ticība atver un arī aizver šo noslēpumu! Atver, jo redzamais ir kā čaula, kas noliek mūs aci pret aci ar ticības priekšmetu, bet neredzamais ir saturs, ko nekādi nevar izteikt vārdos. Ticība ir īpaša spēja redzēt neredzamo un neizsakāmo! Baznīcu var arī šādi izteikt: cilvēciska sabiedrība un dievišķa vienlaikus; Dieva un cilvēka tikšanās un savienošanās vieta. Ir vērts aizdomāties, ka Kristus ir Baznīcas pirmcilvēks, pirmdzimtais un augšāmceltais, un ap Viņu mēs visi esam pulcināti. Viņā mēs varam ieraudzīt, ko nozīmē būt cilvēkam, un kas ir cilvēks. No otras puses Kristus ir Dievs, jo visa Dieva pilnība iemājoja Viņā. Dieva Gars tāpēc piepilda Baznīcu, ne kā pašvērtību, bet Kristus dēļ, un Viņa dēļ mēs topam par Dieva dēliem un meitām – bērniem. Tā ir vārdos neveikli izsakāmā īstā Baznīca, un vājas, saraustītas aprises varam samanīt redzamajā baznīcā. Tāpat kā nevar aprakstīt un pierādīt, nosvērt un aptaustīt mīlestību, tā arī Baznīcu. To var sajust – tā ir, bet vienlaikus var arī nejust, bet pierādīt nevar.

Šajā Baznīcā Dievs nolaižas, ienāk un piepilda, jo mēs nevaram uzkāpt Debesīs. Dievs ņem šo pasauli, matēriju, vielu – ūdeni, maizi, vīnu un pieskārienu absolūcijas pasludinājumā, un to savieno neaptveramā veidā ar Sevi, lai caur Sakramentu mēs saņemtu svētību līdz kurai citādi nespētu pacelties. Visa Sakramenta būtība, vienkāršums un brīnums atklājas Kristus iemiesošanās notikumā. Viņš piedzimst kā bērns. Tā ir ne tikai Dieva savienošanās ar cilvēcisko dvēseli, bet tā ir Dieva savienošanās ar cilvēcisko miesu un ķermeni. Svētums vienmēr ir dievišķa kvalitāte un īpašība, un nekad cilvēciska kvalitāte.

Apustulis Pāvils saka (1Kor.15:28), ka Dievs būs viss iekš visa. Šajos vārdos atklājas, ka visa materiālā pasaule ir domāta, lai caur to atklātos Dieva godība un svētība jau tagad. Vārdi norāda, ka matērija, kuru uzskatām par nedzīvu vēlāk tiks Dieva piepildīta.

Caur matēriju mēs saņemam pestīšanu – Glābšanu. Evaņģēlija Vēsts ir pierakstīta uz matērijas – papīra. Ar acīm un caur ausīm to lasām un dzirdam, savā prātā saprotam un aptveram, uz sava ķermeņa sajūtam kristības ūdeni, un caur savu muti saņemam Sakramentā Kristus miesu un asinis, ko mēs apēdam, un tādejādi tiek piepildīta mūsu būtība ar pašu dzīvības Kungu. Sakramentā mēs sastopamies ar Dievu, Kristus ienāk mūsos (1Kor.10:16 – 17), bet Dieva Gars dod visam minētajam dzīvību, svētību un piešķir svētumu. Sakraments ir ļoti, ļoti intīms notikums, tādēļ pirmajos gadsimtos tā svinēšana notika aiz slēgtām durvīm, kas radīja neveselīgas fantāzijas citiem cilvēkiem.

Sakramentu nevajadzētu racionalizēt, tā ir apgaismības laika lielākā nelaime visu pakļaut loģikai, un noliegt iracionālo, neizskaidrojamo Evaņģēlija Vēstī. Racionāli tverama ir Sakramenta redzamā daļa, līdzīgi kā mēs redzam okeāna virsmu, bet nezinām, kas notiek dziļumos. Visa mūsu dzīve paiet balansējot starp racionālo un iracionālo, un pamatā bailes un nedrošība spiež racionalizēt visu līdz absurdam. Sakramenta iracionāla, neizskaidrojamā daļa uzrunā mūsu spēju vai nespēju uzticēties, pieņemt un ļauties Dievam. Vēl vairāk, ar un caur Sakramentu tiek uzrunāta un piepildīta arī mūsu zemapziņa, vieta mūsu būtībā, kurai ar apziņu – racionāli mēs nespējam piekļūt klāt. Sastapšanos ar Kristu nevar paredzēt, izprast un saprast neviens cits kā vien cilvēks, kurš saņem Sakramentu un sastopas ar Dievu savos būtības dziļumos, un tas ir ticības lēciens bezdibenī, bet! … pēc Dieva pavēles!

Neparasti un neticami!, ka šos brīnumus un dārgumus Dievs uztic mācekļiem, kuri Viņu nodos un atstās! Arī turpmākajā vēstures gaitā Kristus sekotāji nav labākie no labākajiem, un vēl aizvien ir grēcīgi un aplami. Cik ļoti Kristus uzticas saviem mācekļiem!? Vai vēlies Viņam atbildēt ar to pašu?!

„Mēs tagad visu redzam mīklaini…, bet tad vaigu vaigā” (1Kor. 13:12)

Sakraments notiek caur mūsu miesu ļoti necilā un piezemētā veidā. Kāda neaptverama pazemība no Dieva puses!

 

2012. gada 5. aprīlī.

Mācītājs Varis Bogdanovs