Svētā Gara svētkos.

 

Apustuļu darbi 2: 1 – 21; 37 – 41.

Līdzīgi kā Ziemassvētku dziesmā tiek dziedāts – Katru gad` no jauna, (36 dziesma, Dziemu grāmatā), tā arī Vasarsvētkos aizvien ir aktuāli jautājumi – kas tas ir, un ko tas nozīmē?! Katru gadu Vasarsvētku notikums mūs mudina uzdot jautājumus, un arī saprast, kur šajos svētkos esmu es!? Ar Dievu it kā vis būtu skaidrs, bet tas Svētais Gars gan ir nesaprotams – šāds vai līdzīgs izteikums izskan visai bieži, un dažreiz arī no draudžu locekļiem!?

Svētā Gara nākšana tiek locīta un skaidrota visādos veidos, un katrs to attēlo atbilstoši savas ticības izpratnei un tradīcijai. Svarīgi būtu saprast, ko Dievs vēlas ar šo notikumu atklāt mums? Ko Viņš vēlas pateikt man? Lai to saprastu, ir labi vērsties pie pirmavota – Svētajiem Rakstiem.

Tagad ir Jaunās Derības laiks, bet arī Vecās Derības laikā šie svētki tika svinēti. Tā bija diena, kad Dievs Sinaja kalnā caur Mozu deva tautai 10 baušļus, un gatavus reliģiski – civilos likumus. Šis notikums kļuva par pamatu, tikko no Ēģiptes izvestam vergu baram, pāraugt vienotā tautā un pilsoniskā sabiedrībā. Tas nenotika vienā dienā, bet prasīja daudzus gadus, un bija grūts, un brīžiem arī traģisks ticības un izaugsmes ceļš. Viņi nebija arī vienkārši garāmgājēji, bet šim notikumam ir noteikts konteksts vai priekšvēsture. Tāpat tas ir ar Jaunās Derības Vasarsvētku notikumu, kuru mēs nevaram izraut no konteksta. Mēs nevaram tur ieskatīt kaut ko neesošu, vienlaikus svarīgi ir saskatīt un satvert visu, ko Dievs vēlas mums dāvāt ar šo brīnumaino, spilgto un emocionāli piesātināto notikumu.

Vispirms konteksts Vasarsvētkiem. Kas ir iesaistītās personas, kuras pirmās piedzīvo Svētā Gara nākšanu? Viņi ir Kristus apustuļi, un citi Viņa mācekļi. Svarīgi ir atcerēties, ka Aizstāvja (Svētā Gara) nākšana ir paša Kristus apsolīta (Jņ. 14: 16 – 17; 23 – 26; 16: 7 – 15). Tātad, autors un iniciators šim notikumam ir Jēzus Kristus. Kamēr Kristus ir ar mācekļiem kopā, tikmēr Viņš ar savu autoritāti noteica savus sekotājus, kuriem būs jānes un jāapliecina Evaņģēlija Vēsts tālāk. Kā būs pēc Kristus došanās prom? Tāpēc, citādi paraugoties uz Vasarsvētkiem, ir jāsaka, ka šajā dienā tiek apstiprināta apustuļu autoritāte ar spilgtu Svētā Gara atnākšanu un klātbūtni. Tādējādi, ar šo notikumu Dievs arī pasaka – jā, viņi ir īstie!

Vai līdz ar to apustuļi ir kļuvuši pilnīgi? Tomēr nē! Atceramies, cik ļoti ilgi Dievam vajadzēja pierunāt apustuli Pēteri doties uz Cezareju pie virsnieka Kornēlija no itāliešu rotas (Ap.d.10), un kādu reakciju tas izraisīja pārējos apustuļos (Ap.d. 11: 1 – 18). Izpratne par Dieva darbu, par Evaņģēlija Vēsti neatnāca uzreiz kā parasti mums šķiet. Kāpēc? Vai tad Svētais Gars nepateica visu priekšā un neatklāja visu? Tā parasti mēs iedomājamies, bet ir svarīgi saprast, ka Svētais Gars nav vardarbīgs atšķirībā no mums, un Viņš arī nepadara apustuļus infantilus. Arī tad, ja viņa sekotāji kaut ko dara nepareizi Viņš neklūp virsū, bet virza apustuļus uz izpratni un izaugsmi. Būtiski ir atcerēties, ka Kristus par Evaņģēliju visiem cilvēkiem jau runāja (Lk. 24: 47 u.c.), kad vēl bija ar apustuļiem kopā. Viņš viņiem saprašanu atdarīja par Svētajiem Rakstiem (Lk. 24: 45), bet mēs redzam, ka apustuļi aizvien kaut ko pārprata. Vēl jāpiemin apustuļa Pāvila pārmetumi Pēterim, par viņa liekulību (Gal. 2: 11 – 16). Iepriekš minētais mums atklāj, ka Svētais Gars Vasarsvētkos neielēja apustuļiem visu ar karotīti mutē. Izaugsme nav informācija vai pareizo vārdu zināšana, bet šo dzīvības vārdu izpratne un izdzīvošana, iegūstot aizvien dziļāku ticības pieredzi (Fil.3: 12 – 14). Mums ir iespēja paraudzīties uz šiem pārpratumiem un kļūdām, lai dziļāk saprastu Dievu, jo bieži iedomājamies – ak, kaut šodien varētu to piedzīvot, tad gan kļūtu visgudrākie un visticīgākie!? Viena no lielākām nelaimēm, ir paštaisnībā aizmirst vai pat pazaudēt savu cilvēcību pārprastā ticības degsmē. Skumji, bet arī to varam piedzīvot draudzēs. Ja šodienas „dedzīgi – pareizajiem” karstgalvjiem ļautu izvērtēt apustuļu piemērotību, tad noteikti viņi tiktu diskvalificēti kā pilnīgi neatbilstoši. Paldies Dievam, Viņš – Svētais Gars tā nedara, un ļauj apustuļiem turpināt iesākto. Turpināt, ja arī brīžam viņi ieskrien neceļos.

Vasarsvētku notikums ir arī pretmets Bābeles torņa celšanai (1Moz. 11: 1 – 9), kad Dievs cilvēkiem sajauca valodas, lai viņi viens otru vairs nespētu saprast, un izklīstu pa visu zemes virsu nepabeiguši iesākto torņa celtniecību. Tā bija jau ļoti pierasta iekšēja sacelšanās pret Dievu, kas materializējās izteiktā lielummānijā (arī šodien!). Svētā Gara nākšanas svētkos, Dievs dod ļoti neparastu – pretstatu zīmi, iepretim Bābeles torņa celtniecības notikumam, kad Kristus mācekļi iegūst iepriekš neesošu spēju runāt dažādās valodās, lai atklātu visiem klātesošajiem cilvēkiem Evaņģēliju viņu dzimtajās valodās (Ap.d. 2: 2 – 11). Mērķis šādam notikumam, un tālāk sekojošai apustuļa Pētera runai, ir uzrunāt visus, lai viņi saņemtu Svēto Kristību – Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā (Mt. 28: 19; Ap.d. 2: 38, 41). Svētā Kristība ieved katru cilvēku ar Dievu īpašās attiecībās, un dod iespēju piedzīvot īpašu Dieva tuvību. Apustuļi uzrunāja un kristīja cilvēkus pēc Kristus pavēles un apsolījuma, turpinot Jēzus iesākto darbu.

Kādas ir šīs īpašās attiecības ar Dievu, un īpašā tuvība?

Vispirms tā ir ticības dāvana! Spēja ticēt Dievam nav mūsu dabiskā kvalitāte, jo drīzāk mūsu dabā ir sekot ieplestām acīm visāda veida māņticībai. Ticībai vienmēr ir konkrēts virziens, un ticība ir pirmā Svētā Gara dāvana, kas mūs atved uz baznīcu. Bez tās mēs nekad neienāktu baznīcā! Dieva Gars mūs uzrunā ļoti, ļoti dažādi, un ļoti, ļoti neparasti. Mērķis ticības dāvanai? Svētais Gars mūs ved pie Kristus (1Kor. 12: 3), un Sv.Kristība ir tas brīdis, kad mūsu ticības pasēs – sirdīs, Dievs iespiež zīmogu – jā, mūžīgai dzīvībai Debesīs, kas sākas jau tagad (2Kor. 1: 22; Gal. 4: 6 un 3: 27; Ef. 4: 30; Tit. 3: 5 – 6)! Ticības izpratne var nākt pirms Svētās Kristības, bet var arī nākt pēc tam. Tā var notikt ļoti strauji kā apustulim Pāvilam (Ap.d. 9: 1 – 19), bet var nākt lēnām – soli pa solim, izgaismojot mūsu būtību. Jāatzīmē, ka šī apskaidrība, ticības apzināšanās, nenotiek bezdarbībā gaidot un plātot rokas – nu kad beidzot Dieva gaisma mani izgaismos?! Cauri visiem laikiem Dievs aicina praktizēt ticību, lasot Viņa Vēsti – Evaņģēliju.

Otrkārt, grēku piedošanas saņemšana Sv.Kristībā (Ap.d. 2: 38), kad visi cilvēki saņem sev, īpašos Dieva Tēva teiktos vārdus Kristum – tu esi mans mīļais dēls, tu esi mana mīļā meita, pie kā man labs prāts (Mt. 3: 17). Tas nav pašsaprotami, kā varētu mums šķist, un ir iespējams tikai pateicoties Kristum. Vienīgi Viņš ir īstais Vienpiedzimušais Dēls, bet mēs visi savā dabiskajā stāvoklī esam atkritēji un nodevēji, jo piedzimstam ar muguru pret Dievu – tā izpaužas iedzimtais grēks. Tāpēc Jēzus Kristību sauc par piedzimšanu no augšienes (Jņ. 3: 3 – 8), jo ir pilnīgi jauns aizsākums cilvēka dzīvē neatkarīgi no vecuma.

Treškārt, tā ir Svētā Gara klātbūtne iekš mums (Ap.d. 2: 4, 17, 38). Par šo ir lauzti šķēpi pirms mums, un tiks lauzti pēc mums, jo jautājums par Svētā Gara klātbūtni ir ļoti vilinošs un tikpat arī biedējošs:

• Vilinošs, jo daudziem cilvēkiem gribas domāt, ka līdz ar Svētā Gara ienākšanu cilvēka dzīvē viss atrisināsies, viss kļūs skaidrs un pilnīgs.
• Biedējošs, jo daudziem cilvēkiem gribas domāt, ka līdz ar Svētā Gara ienākšanu cilvēka dzīvē tiks zaudēta sava identitāte, griba un izvēle.

Abām šīm iespējām saknes ir mūsu dabiskajā – iedzimtā grēka stāvoklī, kad bijām ar muguru pret Dievu, un ikdienā vēl aizvien izpaužas caur mūs grēcīgumu.

Pirmajā dominē slinkums, bezatbildība un bailes izdzīvot savu ticību, arī kļūdoties un grēkojot. Tāpēc ir cilvēki, kas vispār atsakās dzīvot, domājot, ka Dievam tas ir īpaši vajadzīgs, lai viņi dzīvotu kā nedzīvi. Viņi gaida uz Dievu, kad Viņš nāks un viņu vietā visu izdarīs un atrisinās. Arī apustuļi iestrēga īsu brīdi šādā stāvoklī, un brīnījās par Kristus Debesbraukšanu – kas nu tagad būs!? Tāpēc Dievam bija jāsūta divi vīri baltās drēbēs, lai viņus izrautu no šī stāvokļa, un viņi sāktu darboties. Ticība Kristum atver realitāti uz dzīvi, atver saprašanu arī par sevi, un dod spēku un iespējas to izdzīvot.

Otrajā iespējā dominē mūsu pašu uz Dievu projicētā augstprātīgā un vardarbīgā attieksme vienam pret otru, kad vadību iztēlojamies kā bakstīšanu ar pirkstu degunā, atņemot jebkādu izvēli un bezjēgā kontrolējot citam citu. Dievs Svētais Gars tā nerīkojas. Viņš nav vardarbīgs un dāvina mums tik grūti saprotamo un pieņemamo brīvību caur Jēzu Kristu (Jņ. 8: 36).

Ceturtkārt, Viņš Svētajā Kristībā dāvina kādu jaunu, īpašu spēju – talantu, vai arī atbrīvojot jau no dzimšanas esošu, neapzinātu un neizpaustu talantu, kas ir saskaņā ar cilvēka identitāti un būtību, lai caur to ikviens nestu svētību draudzē (Ap.d. 2: 38). Tāpat kā dabiskajām prasmēm un spējām, arī šī ir jāatklāj un jāizkopj. Varbūt tā ir pamanāma, varbūt nē, bet visi esam saņēmuši uzdevumu to atklāt, izkopt un attīstīt. Vietā ir atcerēties Jēzus stāstīto līdzību par uzticētajiem talantiem (Mt. 25: 14 – 30; Lk. 19: 11 – 28). Ikviens cilvēks ir īpašs un vajadzīgs, un atklāj citiem kaut ko svarīgu par Dievu un dzīvi. Lai to saprastu ir nepieciešama draudze, kurā ir ļoti, ļoti dažādi cilvēki.

Piektkārt, mēs ļoti bieži aizmirstam, ka Svētais Gars to visu atklāj un dāvina, lai mēs priecātos par Dievu un viens par otru. Šķiet, tas izraisa lielu apmulsumu un pat neveiklību, jo baznīcā jau vis ir tik ieturēts un nopietns!? Šeit jāmin kāda īpaša Dieva dāvana, kura ir jāsargā un jāizkopj, un tā ir humora sajūta, spēja pasmieties par sevi. Ja mēs spējam paskatīties uz sevi no malas, tad varam arī ieraudzīt, cik esam smieklīgi un komiski dažādās dzīves situācijās. Spēja jokot, smieties ir dota tikai mums – cilvēkiem. Šī dāvana un spēja ir īpaša Dieva tēla un līdzības izpausme, ko nesam sevī. Vai mēs esam kādreiz redzējuši smejamies suņus, kaķus vai citus zvērus savā starpā? Stāstot viens otram smieklīgus notikumus? Nē, tā nav! Man šķiet, ka ļoti daudzus cilvēkus biedē kristīgajā ticībā ļoti pārņemti nopietnie draudžu locekļi, jo viņi redz kā iepriekš pazīstami, jautri un atraktīvi cilvēki ticot Dievam pārvēršas par viszinīgiem nūģiem! Iespējams viņi domā, ka ienākot baznīcā, arī kļūs par tādiem pat drūmiem un kaitinošiem tipiņiem.

Var jau būt, ka varam atkal ieraduma pēc gausties par savu ziemeļniecisko vēsumu u.c. trūkumiem, bet varam arī mainīt ieradumus!? Esam atkal izvēles priekšā, dzīvot, apspiežot savas emocijas vai arī mācīties izpaust tās vienam ar otru.

Sestkārt, Dievs ir mīlestība. Apustulis Jānis to īpaši uzsver savās vēstulēs (1Jņ 3: 1; 4: 16 – 21; 5: 1), un apustulis Pāvils atklāj, ka mīlestība ir lielākā Dieva dāvana un mērķis visiem cilvēkiem (1Kor. 13), un par mīlestību raksta arī citi apustuļi. Kāpēc? Tāpēc, ka Kristus ir Dieva redzamā un aptaustāmā mīlestība pasaulē (1Jņ. 1: 1)! Vasarsvētki ir Dieva mīlestības un dzīvības svētki. No savas pieredzes zinām, ka siltums, drošība, pasargājums un rūpes mūs sasilda. Mēs līdzīgi dabai pavasarī un vasarā atplaukstam un uzziedam. Mīlestība ir vislielākā Dieva dāvana, un ar to Viņš uzdāvina daļu no Sevis tev.

Noslēgumā jāuzsver, ka sastapšanās ar Svēto Garu katram cilvēkam ir ļoti, ļoti intīms notikums, ko ir tikpat grūti ietērpt vārdos. Tie pieturas punkti, kurus apustuļi apraksta un atzīmē, un kuriem arī šajās pārdomās pievēsām uzmanību ir doti, lai mēs neizplūstu bezjēdzīgā nenoteiktībā, un nezaudētu ticības virzienu – Jēzu Kristu. Baznīca pulcējas ap Viņu, un ne ap ko citu, un nekas cits nevar un nedrīkst nostāties Kristus vietā.

Vietā aizvien ir jautājums, kur Vasarsvētkos esmu es? Vai esmu atradis/atradusi savu vietu Svētā Gara nākšanas svētkos? Skatīšanās no malas mūs atstāj ārpusē! Varbūt ir laiks ienākt, varbūt ir laiks atvērt durvis, pie kurām Jēzus klaudzina arī šajā brīdī – redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Atkl. 3: 20)

 

Mīļi sveicu visus Svētā Gara svētkos!

 

2012. gada 27. maijā.

Mācītājs Varis Bogdanovs.