Sarunas ar … un par Trīsvienību.
Jāņa 3: 1 – 17.
1878. gada 21. maijā, Trīsvienības svētkos, baznīcas ēka tika iesvētīta, un ieguva savu vārdu – Svētās Trīsvienības baznīca. Kopš tās dienas mūsu draudzes uzmanība cauri visiem laikiem vienmēr ir piesaistīta Dieva būtībai – Trīsvienībai. Ir labi, ja mēs par to domājam, cik iespējams saprotam un arī spējam citiem paskaidrot par Svēto Trīsvienību, jo citu draudžu cilvēki pamatoti mūs varētu uzskatīt par Trīsvienības ekspertiem. Varam viens otram uzdot jautājumu – vai tā ir?!
Šīs dienas Evaņģēlija lasījumā, mūsu uzmanība ir pievērsta Kristus sarunai ar Nikodēmu. Nikodēmam tāpat kā mums ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem viņš meklē atbildes. Jēzus viņam tās sniedz neielaižoties sīkos strīdos par mazsvarīgiem jautājumiem, bet uzsverot, ka Nikodēmam ir jāpiedzimst no augšienes, lai būtu ar Dievu. Jēzus ar Nikodēmu sarunājas par Dievu.
Domājot par Trīsvienību mums rodas jautājums jautājuma galā! Šis vārds daudziem ir tik neskaidrs un nesaprotams, ka viņi izvēlas atrisināt šo grūtumu nosaucot to par izdomātu muļķību, nepamatotu un mākslīgu jaunievedumu. Dīvaini, ka šis „jaunievedums vai kalamburs” tiek apliecināts Baznīcā jau no pirmbaznīcas laikiem. Vietā ir jautājums, kur radās šāds vārds, jo Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos tādu vārdu nemaz nevaram atrast? Pirmo reizi vārdu – Trīsvienība (trinitis – lat.v.), lieto baznīctēvs Tertuliāns, un viņu arī uzskata par šī vārda ieviesēju. Vēl ir arī sastopams vārds – Trejādība, kuru savukārt vairāk lieto austrumu baznīcās. Kamdēļ viņš tā rīkojās? Vai tiešām nepietika ar to, kas Svētajos Rakstos ir atklāts, ka bija jāizdomā tik sarežģīts un nesaprotams vārds? Taču daudz svarīgāks jautājums ir, ko viņš ar to vēlējās pateikt vai izteikt? Vai tiešām Dievs jāizsaka tik grūtā vārdā? Kā mēs to varam uzzināt, jo „Dievu neviens nekad nav redzējis” – to pamatoti divreiz atgādina apustulis Jānis (Jņ 1: 18; 1Jņ. 4: 12)?! Apustulis Jānis turpat arī atgādina, ka visu par Dieva būtību mums ir atklājis Jēzus Kristus –„Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, tas mums to ir darījis zināmu” (Jņ. 1: 18), un „nevis it kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis” (Jņ. 6: 46) Tātad, visu par Trīsvienību mums ir atklājis Kristus, vienlaikus arī jāuzsver, ka visi Vecās Derības Svētie Raksti arī par to runā, bet Kristus ir atslēga, kurā šis ticības noslēpums top saprotams Baznīcai – cilvēkiem. Ko Viņš saka par Dievu Tēvu, Sevi un Svēto Garu?
Iesākumā pievērsīsim uzmanību Rakstu vietām, kurās Jēzus runā par Dieva Tēva un Savu vienību: „Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Jņ. 10: 30), „Vai tad tam, ko Tēvs sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls? … manī ir Tēvs, un Es Tēvā.” (Jņ. 10: 36, 38), „Jo Es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, es runāju, kā to mans Tēvs man ir sacījis.” (Jņ. 12: 49 – 50), „Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir manī, dara savus darbus. Ticiet man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!” (Jņ. 14: 9 – 11), „Viss, kas Tēvam pieder, pieder man;” (Jņ. 16: 15), „Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē; tagad Es atkal atstāju pasauli un noeju pie Tēva.” (Jņ. 16: 28), „Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mt 11:27, Lk. 10: 22 un Jņ. 1:18; 3:35; 10:15), „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3: 16) Vēl ir daudz citu Rakstu vietu, bet jau no minētājām redzam, ka ir tikai divas iespējas: vai nu Jēzus ir traks, vai nu Viņš tiešām ir Dievs, pilnīgā vienībā ar Tēvu!
Ko Jēzus saka par Svēto Garu? „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jņ 14:26), „Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.” (Jņ 15:26), „Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jņ 16:13). Šajās Rakstu vietās redzam to pašu, ko iepriekš – Kristus atklāj un apliecina Dieva Tēva vienību ar Sevi un Svēto Garu.
Ja domājam, ka Trīsvienība kā vārds, un kā Dieva izteicējs ir grūts un nesaprotams, tad mums ir vēl kaut kas ļoti īpašs – Jēzus Kristus persona! Viņš ir īsts cilvēks un īsts Dievs! Vēsturiski Trīsvienības jautājums vienmēr ir gājis roku rokā ar Kristus personas izpratni – Dievs un cilvēks vienā personā! Uzmanīgi lasot Evaņģēlija aprakstus mēs varam saprast, ka arī Kristus mācekļiem – apustuļiem šis jautājums nemaz nebija tik vienkāršs un pašsaprotams. Jēzus ļoti daudz un tieši runā par Sevi kā Dievu, daudz un dažādi to atklājot, bet mācekļi redzēja Viņu arī kā cilvēku. Tieši Kristus cilvēcība mācekļus visvairāk mulsināja, un turpina mulsināt visus cilvēkus cauri visiem laikiem. Kā tas var būt, ka Viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs? Kā tas var būt, ka Dievs ir Trīsvienība, trīs Personas, bet viens Dievs? Kurš ir galvenais, kurš stiprākais un noteicējs, bet kurš ir tikai izpildītājs? Šie jautājumi radīja daudz strīdu, nesaskaņu un šķelšanos, un prasīja steidzamu risinājumu. Risinājumu, kas nevis apmierinātu visas puses un būtu labs izlīgums, bet risinājumu, kas būtu balstīts un pamatots Svētajos Rakstos. Risinājumu, kas izteiktu ticību Dievam, un kuru varētu apliecināt Dieva priekšā kā apustulis Pāvils saka – „Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā.” (Rom. 10: 9 – 11) Ja reiz ticības apliecinājums ir tik būtisks, tad jo īpaši svarīgs ir ticības apliecības saturs – kādam Dievam ticu, un ko Dievs ir darījis un dara vēl aizvien, un darīs līdz pasaules galam!?
Pirmajos četros gadsimtos Baznīca sastapās ar trijām lielām problēmām – valstiski organizētas kristiešu vajāšanas; un divām teoloģiskām problēmām – Trīsvienība un Kristus persona. Tas nenozīmē, ka nebija citu problēmu, bet šīs var izdalīt kā īpaši svarīgās. Vajāšanas valstiskā mērogā tika novērstas nākot pie varas Konstantīnam Lielajam, kurš savas valdīšanas 313. gadā kristīgo ticību pasludināja par atļautu reliģiju. Trīsvienības un Kristus personas problēmas tika definētas vai formulētas ticības apliecībās – Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija ticības apliecībās. Pirmās divas cauri visiem gadsimtiem mēs vēl aizvien lietojam dievkalpojumos u.c. svētdarbībās. Atanāsija ticības apliecība dievkalpojumos parasti netiek lietota dēļ garuma, bet tas nekādā veidā nenorāda uz tās mazsvarīgumu.
Mēs esam saņēmuši no baznīctēviem neizsakāmi lielu un vienmēr par zemu novērtētu mantojumu. Ja mums rodas sajūta, ka tas ir noticis ļoti vienkārši, tad vietā ir atgādināt, ka ticības apliecības ir slacītas asinīm un apzīmogotas ar daudzu Kristus mācekļu dzīvībām.
Kā mēs saprotam šo mantojumu, un vai to arī pieņemam? Vai arī mēs domājam, ka ticības apliecības karājas gaisā, kam ar Svētajiem Rakstiem nav nekā kopēja? Ja tā ir, tad par to tiešām ir jāskumst, jo esam paskrējuši garām vissvarīgākajam.
Visos laikos ir bijuši un būs cilvēki, cilvēku grupas, kas noliegs Trīsvienību. Dažādos infantilos traktātos tiek mēģināts pierādīt vai atklāt jaunu Ameriku, ka Dievs nav Trīsvienība – neviens līdz šim to nesaprata, bet mēs jums nesam „gaismu”!? Prometeja misijas pārņemti šie ļaudis piekliedz pilnu publisko telpu un internetu. Mūsu draudzes nama pasta kastītē periodiski tiek iemesti šādi „gara” darbi kā mājiens ar sētas mietu – taču saprotiet vienreiz! Tas nav nekas neparasts, ka tā rīkojas augstprātīgi visziņi, iedomīgi ļaudis, kam nav Gara (Jūdas v., u.c. apustuļu vēstules).
Vai mēs brīžam nerīkojamies līdzīgi? Piemēram dievkalpojumā lietotā Nīkajas ticības apliecība, kas daudziem luterāņiem šķiet nevajadzīga. Pamatojums? Jo, redziet, tā ir gara, mēs to nezinām no galvas, un tajā ir kāds kliedzošs un nesaprotams vārds! Šādu argumentāciju izsaka pat ilgadēji draudžu locekļi visā baznīcā, nenojaušot, ka par to būtu jākaunas, jo paši nemaz nav interesējušies par iemesliem.
Kāpēc Nīkajas ticības apliecība ir tik būtiska, ka to lieto svinot dievkalpojumu ar Svēto Sakramentu?
Pirmkārt, šī apliecība tika uzrakstīta kā atbilde visiem Trīsvienības noliedzējiem (Atanāsija ticības apliecība vēl izvērstāk apskata vai definē Trīsvienību);
Otrkārt, tā īpaši akcentē Kristus personu – patiess Dievs un patiess cilvēks, kas Apustuļu ticības apliecībā ir mazāk pamanāma;
Treškārt, tā definē apustuliskas un katoliskas ticības minimumu, un novelk robežu, kur beidzas apustuliska un katoliska ticība.
Kas ir tas kliedzošais vārds, kas tik daudziem luterāņiem duras visās mīkstajās vietās?
Mūsu baznīcā vairākus gadus norisinājās diskusija par Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību teksta jauno tulkojumu, un kad tas ir noticis, par tā ieviešanu. Vislielākos strīdus un visasākās diskusijas ir izraisījusi frāze “katoliskā Baznīca”, proti, “es ticu uz svētu, katolisku Baznīcu (iepriekš kristīgu Baznīcu, vai vispārēju Baznīcu).
Kāda ir vārda “katolisks” valodnieciskā (lingvistiskā) nozīme?
Valodnieciski vārds katolisks nozīmē “veselumu”, “visu”, “pilnīgumu”, “pabeigtību”. Piemēram, Jaunā Derībā ir tādi vārdi kā kath hōlēs un kath hōlēn, no kura ir cēlies aplūkojamais vārds katolisks. Piemēram: “Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu (kath hōlēs) apkārtni.” (Lk. 4: 14) Vēl citā vietā: “Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis. Un viņš nogāja un pasludināja visā (kath holēn) pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.” (Lk. 8: 39)
Vispirms jāsaka, ka vārds “katolisks” ir viena no Baznīcas jeb Kristus miesas īpašībām, kas izsaka, kāda ir Baznīca. Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecība (325, 381) pavisam piemin četras Baznīcas īpašības – viena, svēta, katoliska un apustuliska. Savukārt, visiem mums pazīstamā Apustuļu ticības apliecība uzsver divas no tām – svēta un katoliska.
Kāda ir vārda “katolisks” teoloģiskā nozīme?
Šim vārdam ir vismaz trīs nozīmes, kuru dēļ to ir tik grūti iztulkot, un ir pareizi, ja to netulko no grieķu valodas, bet latvisko grieķu vārdu – katholikos.
Pirmkārt, šis vārds attiecas uz Baznīcas viengabalainību, veselumu. Kristus ir nedalāms. Kur “divi vai trīs” (Mt.18:20) ir sapulcējušies, tur atrodas Viņš, Baznīcas galva, un tur ir Viņa miesa visā pilnībā. Katra lokālā draudze ir “visa”, “vesela’, t.i. katoliska Baznīca konkrētā vietā. Vietējā draudze kādā pilsētā vai ciematā nav fragments no Baznīcas, bet gan “visa” Baznīca.
Antiohijas Ignācijs (miris apmēram AD 110) vēstulē Smirnas kristiešiem lieto vārdus katholikē ekklēsia, sacīdams: “Kur ir bīskaps, tur būs arī tauta, tāpat arī, kur ir Jēzus Kristus, tur ir arī katoliskā Baznīca (VIII nodaļa).” Vārdi katoliskā Baznīca kristīgā literatūrā pirmo reizi parādās tieši Ignācija vēstulē.
Mārtiņš Luters vārdus katoliskā Baznīca, tulkoja kā christliche Kirche jeb kristīgā Baznīca. Viņš to darīja, lai toreizējā konflikta situācijā Kristus Baznīcu nesajauktu ar Romas baznīcu. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ, daudzi luterāņi nevēlas apliecināt ticību katoliskai Baznīcai, jo daudzu cilvēku apziņā katoliska Baznīca nozīmē tikai Romas baznīcu.
Lutera tulkojums šķiet, ir labi saprotams Antiohijas Ignācija vārdu gaismā, proti, kur ir Kristus, tur Baznīca ir visā pilnībā, un Baznīca ir katoliska. Baznīca pieder Kristum, Baznīca ir Kristus miesa un caur to Kristus darbojas šajā pasaulē. Līdz ar to vārdi – kristīgā Baznīca, tomēr tikai daļēji ir atbilstošs Baznīcas būtībai un dabai.
Otrkārt, vārds “katolisks” nozīmē “universāls”, ka Baznīca ir universāla. Baznīca ir Kristus miesa, “pilnība, kas visu visur piepilda” (Ef.1:22-23). Baznīca sevī ietver visus ticīgos, kuri ir dzīvojuši un joprojām dzīvo dažādos laikos un dažādās vietās. Baznīca ir universāla gan telpā, gan laikā.
Baznīca ir katoliska jeb universāla arī tādā nozīmē, ka tā ir sūtīta doties uz visām pasaules malām pie visām tautām (Mt.28:19).
Latviešu valodā lietotie vārdi “vispārējā Baznīca”, ir domāti tieši universalitātes nozīmē. Taču vārds “vispārējs” diezgan neskaidri to izsaka, un vairāk pasaka, ka Baznīca ir “vispār”, kas latviešu valodā izklausās ļoti neveikli vai pat muļķīgi.
Treškārt, ar vārdu “katolisks” apzīmē arī “ortodoksu” Baznīcu. Grieķu vārdam doksa ir divas nozīmes – slava/gods un uzskats/viedoklis. Tādējādi vārdu ortodokss var tulkot kā “pareiza slavēšana” vai arī kā “pareizs uzskats un ticība”. Abas šīs nozīmes ir ļoti cieši saistītas – Dieva slavēšana visciešākā veidā ir saistīta ar Viņa vārdu mācīšanu. Šo kopsakarību var ieraudzīt Lutera Lielā Katehismā skaidrojot pirmo lūgšanu „Mūsu Tēvs Debesīs” “svētīts lai top tavs Vārds”, un viņš saka: “Kā tad tas [Dieva vārds] kļūst pie mums svēts? … kad Viņa bērni dzīvo un māca saskaņā ar Viņa vārdiem.”
Kopā savelkot: vārdam “katolisks” ir vismaz trīs nozīmes. Baznīca ir:
- Viengabalaina, vesela, nedalīta, tāpat kā Kristus miesa;
- universāla, vispārēja, saskaņā ar visu;
- ortodoksa jeb pareizi mācoša un slavējoša.
Tagad mums ir labāk saprotams, kāpēc šo vārdu ir ļoti grūti iztulkot, lai nepazaudētu visas nozīmes un uzsvarus. Vēl vairāk, tagad mēs varam vēl vairāk saprast mācīšanās un izglītošanās nozīmi, kas vienmēr ir bijusi svarīga Baznīcā.
Vietā ir atgriezties pie jautājuma – kamdēļ domājot par Dieva būtību – Trīsvienību, pievērsām uzmanību arī vārdam katolisks? Vispirms jāuzsver, ka ticības apliecības mēs nevaram paņemt pa daļām – tas man garšo, bet šis man negaršo, līdzīgi kā zviedru galdā.
Otrkārt, jau tika minēts, ka Nīkajas ticības apliecība daudz tiešāk skaidro un apliecina Dieva Trīsvienību un Kristus personas – patiess Dievs un patiess cilvēks būtību, kas ir īpaši svarīgi svinot dievkalpojumu ar Svēto sakramentu.
Treškārt, ticības apliecība nav skaitāmpantiņš, kuru mēs kopā noskaitām, bet tā ir Dieva slavēšana par Viņa lielajiem darbiem, kurus Viņš ir darījis, lai mēs tajos dzīvotu mūžīgi.
Visbeidzot, tā ir arī lūgšana. Lūgšana nav tikai prasīšana – dod, bet tā ir arī saruna ar Dievu. Mēs ļoti dažādi sarunājamies ar Dievu, un arī Nikodēms toreiz vēl neapzinoties sarunājās ar Dievu – Kristu. Ticības apliecības mums ļauj nostāties uz viena pamata, ne cilvēku izgudrotu un veidotu pamatu, bet paša Trīsvienīgā Dieva veidotu pamatu.
Vai vispār ir iespējams izskaidrot Dieva Trīsvienību loģiskā, saprotamā veidā? To nevar izdarīt neviens cits cilvēks tavā vietā, jo tas ir tikai ticības jautājums. Ticība Trīsvienīgajam Dievam atver un aizver arī šo noslēpumu! Atver, jo redzamais ir kā čaula, kas noliek mūs aci pret aci ar ticības priekšmetu, bet neredzamais ir saturs, ko nekādi nevar izteikt vārdos. Ticība ir īpaša spēja redzēt neredzamo un neizsakāmo! Domājot par Dievu gan „čaula”, gan saturs ir neredzams un apslēpts mūsu acīm, vienīgi Kristus cilvēka tēlam mēs varam piesiet savu acu skatu lasot Evaņģēliju. Tādu liecību mums sniedz Dievs, un tā Viņš atklāj Sevi tev.
Sveicu visus Svētās Trīsvienības svētkos!
2012. gada 3. jūnijā.
Mācītājs Varis Bogdanovs.
Nīkajas ticības apliecība.
Mēs ticam uz vienu Dievu, Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā Radītāju.
Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; Viņa valstībai nebūs gala.
Un uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvudarītāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu līdzi pielūdzams un godājams, kas runājis caur praviešiem. Un uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Mēs atzīstam vienu kristību uz grēku piedošanu un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi mūžībā, kas nāk. Āmen.