Lūkas 4: 21-30
“24 Jēzus teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25 Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26 toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27 Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni.”
Cilvēki gaida brīnumus. Cik priecīgs un solījumiem bagāts ir Jēzus iepriekš lasītais teksts (18.-19.p.), tik liela vilšanās seko pēc tam. Jēzus nenāk rādīt šovu un izklaidēt cilvēkus. Viņš nenāk kā Laimes Lācis, kurš ar savu ierašanos vien visas lietas saved kārtībā.
Viņš ir Dieva sūtīts, viņš nāk izglābt – bet ne ar tādiem brīnumiem, kurus cilvēki pasūta pēc vēlēšanās un iegribām. Tieši otrādi – Viņš cilvēkiem norāda uz viņiem pašiem. Uz viņu ticības trūkumu, uz nevēlēšanos ļaut Dievam sevi pārveidot. Viņš nepilda iegribas, un visi ir vīlušies un dusmīgi.
Tas gan nav nekāds jaunums – Jēzus pieminētie pravieši Elija un Elīša arī nonāca nāves briesmās sava uzdevuma dēļ, tāpat pirms un pēc viņiem daudzi citi pravieši. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva viņa runātā dēļ. Neskaitāmus praviešus Dievs sūtīja pie savas tautas, un beigās savu mīļoto vienīgo dēlu – un visus cilvēki noraidīja, līdz beidzot Dieva dēlu sita krustā.
Praviešus nemīl savā zemē, un vispār viņus diez ko nemīl. Jo pravieši liek ieraudzīt nepatīkamo un to, ko labāk gribas noslēpt.
Arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs diez ko nemīlam tos, kas runā neērtas lietas. Praviešus savās mājās nereti ne vien nemīlam, bet pat nepamanām – vienkārši norakstām viņus kā kašķīgus ļautiņus. Īstie pravieši ir vienmēr kaut kur citur – citās zemēs, citās konfesijās, citās draudzēs. Mēs taču zinām, ka citās draudzēs viss notiek labāk kā pie mums.
Mēs gribam praviešus, kas mūs dziedina un izglābj, un dara brīnumus. Kas atnāk kā Laimes Lāči un atnes draudzei uzplaukumu un vismaz pāris simtus aktīvu draudzes locekļu. Kas iedod mums pašiem stiprāku ticību un lielāku mīlestību un dievbijību. Bet mēs ne pārāk ilgojamies pēc praviešiem, kas mums norāda uz mūsu kļūdām un vainām. Mums labāk gribas mācītājus, kas mums apkārt un mūsu vietā uzceļ Dieva valstību. Bet mēs ne pārāk gribam ielaist Dieva valstību sevī un ļaut tai sevi izmainīt. Tomēr – nekas nemainīsies, ja vien mēs neatvērsim savas sirdis Dievam. Brīnumi var notikt tikai tad, ja mēs strādājam un ļaujam Dievam tos darīt caur mums.
Mums ir tikai divas iespējas. Dusmoties uz Dievu par to, ka viņš nav tāds, kādu mēs esam viņu izdomājuši. Dusmoties, ka viņš nedara to, ko gribam. Bet tam nav nekāda rezultāta. Sinagogas ļaudis gan gribēja aizdzīt Jēzu līdz kraujai un nogrūst lejā. Sak, ja nav sakarīga pravieša, lai nav vispār. Tomēr viņš aizgāja caur pūli tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mēs varam dusmoties uz Dievu, bet nevaram neko viņam padarīt. Tikai palikt savās dusmās, savās iegribās un savās problēmās.
Otra iespēja ir kļūt par Jēzus mācekļiem. Dievs mums neapsola pasūtījuma brīnumus, bet apsola neierobežotu beznosacījuma mīlestību. Dievam mēs esam paši mīļākie, labākie, skaistākie un visapbrīnojamākie. Mēs paši esam tas brīnums, ko viņš vēlas paveikt pasaulē. Ne lai kāds lepotos, ne lai būtu šovs un izrādīšanās, bet lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu, un lai mēs varētu arī citus atvest pie Viņa. Mīlošas un uzticēšanās pilnas attiecības ar Jēzu ir tas, kas atšķir Nācaretes ļaudis no Jēzus mācekļiem. Pirmie paliek savās dusmās; otrie seko Jēzum, draudzējas ar viņu, un piedzīvo savā dzīvē neskaitāmus brīnumus.
Ilva Mārdega