Svētceļojums – kopienas aspektā

Pirmā piezīme: Šis teksts nav iecerēts kā teoloģiska vai vēsturiska pārdoma, tas drīzāk ir kā turpinājums diskusijai par svētceļojuma būtību un vajadzību mūsu Baznīcā. Jau senajā pasaulē bija zināms, ka dialogs ir lieliska iespēja iegūt jaunu informāciju, nedomāju, ka līdz mūsu dienām cilvēka daba būtu daudz mainījusies.

Otrā piezīme: es šai tekstā vēlos apskatīt tikai vienu svētceļojuma aspektu, proti, kopienas aspektu, nepieskaroties pārējiem, bet tos nekādi neizslēdzot un nenoliedzot.

Trešā piezīme: teksts rakstīts no empīriskās prakses viedokļa.

Definīcijas: Par svētceļojumu kopienas aspektā var domāt divējādi: 1) indivīda redzamais ceļš uz kādu svētvietu un neredzamais – ar Dievu un pie Dieva; 2) indivīdu kopienas, grupas kopīgs ceļš uz kādu svētvietu vai svētkiem, kas parāda arī visas Baznīcas ceļu ar Dievu cauri šai pasaulei. Šai tekstā vārdam ‘svētceļojums’ būs šī otrā, grupas ceļa, nozīme.

Tāpat svētceļojumā iespējams doties dažādiem līdzekļiem: braukt ar mašīnu, vilcienu vai autobusu, iet ar kājām. Tālāk teiktais vairumā gadījumu būs attiecināms uz kājāmgājējiem, jo mehanizācijai ir savas īpatnības, par kurām būtu runājams atsevišķi.

Runājot par laiku, es lietošu divus laika jēdzienus: ‘kondensētais’ jeb ‘intensīvais’ laiks, kurš ir īpaši veltīts Dievam un līdzcilvēkam svētceļojuma laikā – kā pretstatu ‘atšķaidītajam’, ikdienas laikam.

Vārds ‘klērs’ lietots īsuma labad bez īpašas konfesionālas nozīmes.

—————————————————————————————————

Tātad, svētceļojums ir kopienas ceļš. Tajā var doties a) cilvēki no vienas draudzes, b) dažādu draudžu piederīgie, kuri vēlas dalīties ceļā, tā priekos un bēdās – arī Dieva laikā un vēstī, jo ceļš liek cilvēkiem uzzināt vienam par otru daudz vairāk nekā mēs varētu uzzināt, tiekoties tikai uz pāris stundām nedēļas laikā – ceļš atklāj arī tādas mūsu rakstura īpašības, kuras paši mēs labprāt būtu paturējuši slepenībā, vai gluži otrādi,– par kurām pašam vai blakuscilvēkam ikdienā nebija ne jausmas. Kopā ar atklājumiem svētceļnieks gūst arī īstu kaujas lauka pieredzi pacietībā un iecietībā – viss laiks ir kopīgs, nav laika, kurā indivīds nebūtu starp citiem vai citu grupas locekļu tuvumā. Tā priekšroka dodama garākiem ceļojumiem, jo īsos cilvēki gan pagūst kaut ko uzzināt par saviem līdzbiedriem, bet īstenā sadraudzība vēl nepaspēj tā īsti nostiprināties.

Savas priekšrocības ir kā lielām, tā mazām grupām. Mazās grupas (līdz 12 cilvēkiem) nodrošina tuvību un absolūtu pleca sajūtu, bet var arī novest pie ilgstoša naida un nepatikas. Lielākās grupas (līdz 20 cilvēkiem) dod cilvēkam iespēju pazust un meklēt savējos; pavisam lielas grupas (ap 40 un vairāk) automātiski fragmentējas domubiedru vai vienpatņu segmentos, veidojot it kā kaleidoskopu, tāpēc vadībai vajadzīgas īpašas dotības, lai tādas noturētu kopā. Visos gadījumos situāciju iekrāso ejamais ceļš: labais kļūst labāks, sliktais – sliktāks.

Kopīgas grūtības un prieki saliedē cilvēkus. Tā svētceļojuma grupa dod vienu iespēju attīstīt sadraudzību, kura var nest savus augļus arī pārējā laikā, draudzē/s.

Svētceļojuma laiku gājēji ir apzināti izvēlējušies veltīt dievkalpojumam, ikdienas lūgšanām, pārdomām (te jāatceras, ka cilvēks nedomā tikai ar galvu, bet ar visu ķermeni). Tāpat reālajā laikā lūgšanas un dievkalpojumi notiek biežāk, i.e., ir lielāka iespēja iepazīt liturģijas daudzveidību. Ja vidusmēra draudzē pilns dievkalpojums notiek reizi nedēļā, tad svētceļojumā, ja iet līdzi garīdznieks, dievkalpojums ir ieteicams katru dienu. Sic, piecu nedēļu dievkalpojuma pieredzi gājējs var piedzīvot piecās dienās. Dievkalpojumā var piedalīties maza kopiena, kas ļauj izdzīvot (un skaidrot) liturģiju nebijušā veidā, tiešāk, vēršoties vairāk pie katra indivīda.

Stundu lūgšanas piesaista svētceļnieku vispārējās Baznīcas kārtībai un gadalaikam. Kopīgi dziedot (lasot) psalmus un dziedājumus, cilvēks veido cilvēka izjūtu, visi kopā – grupas izjūtu. Daudziem tā ir arī jauna iespēja slavēt Dievu kā to ir darījusi jau senbaznīca. Mūsu Baznīcā ir ļoti maz lajiem pieejamas stundu lūgšanu kārtības latviešu valodā. Svētceļojums tad ir iespēja un laiks iepazīties ar šādu lūgšanas formu un to izprast dziļāk un praksē.

Skaidrojums gan dievkalpojumu laikos, gan starp tiem palīdz labāk izprast un piedalīties liturģijas un sakramentu noslēpumā. Īpaši svarīgi pārrunāt jautājumus ‘kā’ un ‘kāpēc’ ir patreizējās liturģiskās reformas laikā. Ikdienā, kad mācītājam jāpaspēj vienlaikus trīssimt citas lietas, dažādiem skaidrojumiem ārpus iesvētes grupām bieži neatliek laika. Tā dzīvāk darbojas katehēze, kas nav tikai vienreizējs pasākums pirms kristībām un iesvētes, bet gan ceļš, kuru ejam visu mūžu.

Svētceļnieku grupām neapšaubāmi par labu nāk, ja tām iet (sliktākajā gadījumā regulāri piebrauc) līdzi kāds no klēra: tas (iespēju robežās) nodrošina mācības skaidrību, parāda gana un ‘ganāmo’ nedalāmību.

Tā kā ceļš vedina uz pārdomām arī par indivīda dzīvi un darbiem, tad ir labi, ja individuālas grēksūdzes un absolūcijas jautājumos nav jāgaida nākamā tuvākā baznīca, kurā būtu ordinēts garīdznieks.

No otras puses, klēra klātbūtnei vai neklātbūtnei nevajadzētu piešķirt izšķirošu nozīmi grupas veidošanā: arī laju starpā ir spējīgi vadītāji, cilvēki, kuru pieredze un aicinājums tiem liek staigāt ar Dievu tieši šādā veidā un vest savā ceļā līdzi citus. Ideāli grupā vienmēr ir kāds laju vadītājs blakus mācītājam (dubults neplīst).

Svētceļojums dod iespēju labāk iepazīt redzamo un neredzamo Baznīcu. Lai sajustos par Baznīcas locekli kopumā, cilvēkam pirmām kārtām jājūtas par kādas konkrētas draudzes, tajā – kādas ticīgo grupas – locekli. Tā ar zināmo mēs varam piedalīties nezināmajā un Kristus Miesas Noslēpumā. Tāpat kopīgais ceļš stiprina saiti starp klēru un lajiem.

Svētceļojums nav universālas zāles pret Baznīcas šodienas kaitēm. Tomēr dažiem jautājumiem tas var palīdzēt rast risinājumu.

Piemēram, veidot un stiprināt laju kopību (community) un sadraudzību (fellowship), kurā ticīgie var meklēt atbalstu savā ikdienas ceļā ar Dievu. K. S. Luiss ir (pārfrāzējot) teicis, ka vēl labāk nekā skolotājs matemātiku skolniekam var iemācīt otrs skolnieks, jo tas ir pieredzējis tādas pašas grūtības un no paša pieredzes zina, kuros jautājumos vajadzīga vislielākā palīdzība. Bieži vienkāršajam draudzes loceklim saprotamu atbildi var sniegt ticīgais, kas ir turpat blakus. Kopīgais ceļš/laiks svētceļojumā ļauj notikt tādas intensitātes ticības pieredzes apmaiņai, uz kuru atšķaidītajā laikā būtu jāgaida gadiem.

Laikā, kad draudzēs ir svarīgs jauniešu darbs, un jaunieši labprāt piedalās trakos pasākumos, kuri mudina ne tikai uz lēnīgām pārdomām, bet arī uz radikālām darbībām, svētceļojums piedāvā jauniešiem nepieciešamo darbību, iespēju pārbaudīt savus spēkus un izmainīt sevi – arī celt ticīgos jauniešos pārliecību, ka viņi nav vieni, bet ir Baznīcas sastāvdaļa. Tāpat šī ir iespēja parādīt neticīgajiem (jauniešiem), ka kristieši nav tik garlaicīgi (tādi nūģi) kā no malas izskatās: būt kristietim nozīmē būt darbībā, būt ceļā šā vārda visai burtiskā nozīmē. Tomēr vienmēr būtu labi atcerēties, ka mēs ejam svētceļojumā, lai būtu kopā ar Dievu – tā nav skriešanās sacensība vai īpaša veida tūrisma pārgājiens. Vadības rokās ir grupas noskaņa un ceļa veidols – un lūgšanai jāiet ceļiniekam pa priekšu un blakām. Tā arī no līdzbiedru pieredzes jaunietis mācās ikdienas lūgšanu, saskarsmi un piedalīšanos Lielās Baznīcas dzīvē.

Lai mūsu Baznīca, kāda tā ir šodien, neizmirtu, vajadzīga atjaunotne. Svētceļojums piedāvā vienu iespēju (blakus citām) kristietim aiziet klusumā, lai ārpus pasaules trokšņa ieklausītos sevī un Dieva Gara balsī. Kamēr nav izveidots galīgs koncepts draudzes rekolekcijām, svētceļojums piedāvā reālu rekolekciju iespēju. Te cilvēks var pārbaudīt sevi, īpašos siltumnīcas apstākļos (nav dienišķās jezgas) lūgt pēc atbildes uz saviem jautājumiem, un (ja tāds ir Dieva prāts) atbildi arī saņemt un sadzirdēt.

Svētceļojums ir koncentrēta daļa no visas dzīves ceļa ar Dievu. Tas ir laba skola un ievads ticības gadam, sevis savākšanas laiks, lūgšanas laiks. Te cilvēks var apgūt daļu nepieciešamo izdzīvošanas iemaņu mūsdienu ticības džungļos.

————————————————-

Pēdējā piebilde: Lai arī kādi būtu argumenti par un pret, svētceļojumā iet tāpēc, ka iet svētceļojumā. Par aicinājumu ceļā un gājienu neesam atbildīgi tikai mēs, cilvēki, bet arī Dievs, Dieva Gars, kurš darbojas pasaulē.

(C) L.T.L. 2010