31 Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. 32 Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” 33 Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.”

44 Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. 46 Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.

47 Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. 48 Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. 49 Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem 50 un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.

51 Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” 52 Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”
Mt. 13: 31-33, 44-52

Ir līdzības, ko Jēzus skaidro, un ir līdzības, ko Jēzus saviem mācekļiem neskaidro. Acīmredzot, sākumā (visa Mateja ev. 13. nodaļa ir veltīta līdzībām) Jēzus sekotāji mācās Jēzus valodu, apgūst viņa lietotās metaforas un simbolus, un tikai uz nodaļas beigām, kad Jēzus ir pārliecināts, ka viņu klausās un ieklausās, viņš dod vaļu līdzību sērijai bez skaidrojumiem.

Šo līdzību uzdevums nav tik daudz apgaismot prātu, cik apskaidrot sirdi; ļaut sajust, kāda tad ir tā debesu valstība, kuŗas atnākšanu ir sludinājuši pravieši, un Jāņa sūtītajiem mācekļiem no sirds apliecinājis Jēzus (Mt. 11:2-6). Pāris precīzos teikumos Jēzus klausītājiem liek sajust kaut ko no viņu pašu pieredzes:

1. sinepju stāds un raugs.

Visi, kas kādreiz ir jelko audzējuši no sēklas, pazīst brīnuma sajūtu, kas rodas, vērojot, kā kaut kas mazs un samērā nepievilcīgs (apaļš, iegarens, plakans utt) pārtop vispirms nelielā, zaļā stādā un tad – nobriedušā augā. Un cik līdzīgi tādi mazi stādi ir – kamēr neparādās otrās lapas, ir diezgan gŗūti atšķirt bieti no balandas vai liepu no āboliņa. Sēkla ir maza, tā aug un attīstās klusi un nemanāmi, bet galu galā izaug par to, kas viņai lemts.

Paralēli stāstam par sinepju sēklu, Jēzus piemin raugu, kas arī ir kluss pārveidotājs. Raugs sašķeļ cukurus un pārvērš miltu un ūdens maisījumu par mīklu, no kā tālāk top mūsu dienišķā – un arī svētku – maize. Par to, ka raugi ir dažādi, jārunā citu reizi.

2. Manta un pērle.
Abos gadījumos ļaudis, kuŗi pārdod visu, lai iegūtu lauku un pērli, zina, ko meklē. Viņi apzinās, ka šis dārgums ir vērtīgāks nekā viss, kas viņiem līdz šim piederējis; apzinoties to, viņi pieņem lēmumus un nekavējoties rīkojas.
Interesanti ir tas, ka atradēji abi slēpj savu atradumu, līdz kamēr ir ieguvuši uz to likumīgas tiesības.

3. Tīkls un zivis.
“..vēl debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā.”

Ja tīkls atrodas ūdenī pārāk ilgi, tajā saķeŗas viss iespējamais – ūdenszāles, nirpīles, zivis, tukšas pudeles… tie, kas nespēj elpot dotajos apstākļos, iet bojā. Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem, tiem, kas pazīst viņa valodu un jau ir apņēmušies viņam sekot.

Baznīcā bieži dzirdam, ka te ir mazliet debesu valstības. Un tā tas arī ir, jo Jēzus klātbūtnē ir debesu valstība. Varbūt, ka varam domāt par Dieva radīto pasauli kā jūŗu, kur peld dažādas būtnes. Baznīca tad kļūst par tīklu, kur apstāties,lai piedzīvotu Dieva valstību jau šeit uz zemes.

Šeit arī brīdinājums tiem, kas Baznīcu vada un tīklu met, un tiem, kas tīklā apstājas – laiku beigās tiks izvilktas visas zivis. Un daļa no tām būs sapuvušas. Kas liek zivij tīklā sapūt?
a) tā ir sapinusies un nespēj pakustēties, dabū gangrēnu un sapūst; b) tā nevar paelpot, nosmok un sapūst; c) tā ir ievainota, nevar aizbēgt, dabū infekciju un sapūst.

Baznīcas – ikkatras draudzes vadītāju un ikdienas ļaužu, Kristum ticīgo rokās ir viņu līdzbiedru mūžība: vai kāds mums blakus nesmok no neizprotamām tradīcijām, no tā, ka ‘tā ir tāpēc, ka tā ir, jo es tā teicu’? vai kristīgais brālis/māsa nav ievainots/a un mūsu nepiedošanas un bezdarbības dēļ klusītēm neiet bojā? vai tie, pie kuŗiem tik ļoti pierasts, ja ‘gan jau izdarīs’, nemanāmi neizdeg, jo nesaņem atbalstu un pozitīvu vērtējumu? vai draudzē Bībeles mācības vietā neizplatās jaunā laikmeta un nekristīgu mācību infekcijas?

Kristus mācekļu – mūsu – cilvēku zvejošanas darbs ir gan cildens un paša Jēzus pavēlēts, gan arī atbildīgs: laiku beigās mūsu darba augļus šķiros eņģeļi pēc Dieva standartiem, un Viņa priekšā mēs būsim atbildīgi.

4. Kopskats.
Debesu valstība nav nezināma un nepazīstama; mēs to saņemam Kristībā un Sakramentos, mēs to izjūtam sadraudzībā un mūzikā. Tā ir tā vērtība, tā pastāvība pasaulē, kuŗas dēļ ir vērts pārkārtot prioritātes un laika sadalījumu. Šīs līdzības izaicina – vai tev ir gana iekšā, lai noliktu malā mazās lietas un pievērstos mūžībai? nē, ne mūžībai, Mūžībai? Jo tā tevi darīs bagātāku nekā iepriekš.

Jēzus savas līdzības stāsta, lai ļautu saviem klausītājiem sajust, kā klusi aug augumā Dieva valstība – kā koks, kuŗa zaros debesu putni var droši vīt ligzdiņas un audzināt savus jaunuļus, kā raugs, kas pārveido miltus par brīnišķīgu, garšīgu maizi. Debesu valstībai nav jāparādās pēkšņi un nomācoši – tā nāk mierīgi un savā laikā, tās cēlēju uzdevums ir likt zemē sēklu, iejaukt mīklu un nodrošināt apstākļus, kur iespējama augšana.

Un uzmanīsimies, lai ražas dienā, tīkla izvilkšanas dienā un lielajā škiŗošanā mēs, kas šodien esam viņa redzamā Baznīca, tiekam sakrāti viņa klētīs kopā ar tiem, ko esam mīlējuši.

L.T.L.
Teikts 2014. gada 27. jūl. Trīsvienības baznīcā