Jņ. 1:8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu

Džons Danns 1622 gada oktobrī par to rakstīja tā:

Jāņa Kristītāja liecībai ir divas puses: pirmā – problemātiska: kāpēc kaut kam tik acīmredzama kā gaisma – tāda gaisma, tā konkrētā Gaisma, būtu nepieciešama cilvēka liecība. Otrā daļa ir dogmatiska: kādu liecību Jānis deva par gaismu. Un pirmo daļu mēs sadalīsim divās daļās, pirmkārt – kāpēc vispār nepieciešama liecība, otrkārt, kāpēc bija nepieciešama nevis kādu citu, bet tieši Jāņa liecība.
Iesākumā Dievs radīja gaismu, kas apgaismo ikvienu cilvēku, lai cilvēks varētu pagodināt Dievu, redzēdams Dieva radīto, un radītajā – Viņu; jo ir veltīgi radīt (saka tas pats baznīctēvs) – nav jēgas ierīkot pasauli, ja tajā nav gaismas.

Bet lai gan gaisma atklāj un parāda mums visu pārējo, ieskaitot pati sevi, ja viss ir kārtībā, tad tomēr, Jņ. 1:5 mums dod pietiekami iemeslu, kāpēc mūsu tekstā minētajai gaismai ir nepieciešama liecība. Ieklausieties: Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Un tāpēc, Propter non intelligentes, propter incredulos, propter infirmos, Sol lucernas quaerit; pār tiem, kas ir vāji saprašanā un nav sasnieguši prāta gaismu, pagāniem; pār tiem, kas ticībā vāji – kas atnāk un klausās, un saņem gaismu, bet netic; pār tiem, kas nomaldījušies dzīves ceļos – kas dzird un tic, bet nedara – sol lucernas quaerit, un šai gaismai ir nepieciešama liecība.

Jo var taču būt gaisma, par kuŗu mēs neko nezinām, jo esam aizmiguši – aizmiguši līdzīgi kā Jaira meitiņa, par kuŗu Jēzus saka – viņa nav mirusi, viņa guļ. Meitene bija gan mirusi, bet tāpēc, ka bija nolēmis viņu uzmodināt, Jēzus sacīja, ka viņa ir aizmigusi. Pagāni ir miruši savā nezināšanā, mēs esam miruši aiz savas samaitātās dabas – tikpat miruši kā viņi: mēs nevaram dzirdēt balsi, mēs neredzam gaismu. Bez Dieva uzturošās žēlastības nevar turpināt [dzīvot] necik daudz vairāk kā pagāns uzsākt [ticēt] bez Dieva modinošās žēlastības.

Un tāpēc, ka viņš ir iedibinājis starp mums savu evaņģēliju un kalpošanu, un sakramentus – savas žēlastības līdzekļus, mēs vairs neesam miruši, bet tikai guļam un varam pamosties. Ja istabā pēkšņi ienes gaismu, tad daži cilvēki no tā pamostas, bet labāks modinātājs ir troksnis, vēl labāk – gulētāju sapurināt vai tam iekniebt. Dabisko spēju vai tikumīgas dzīves vai iekšēju iedvesmu, slepenu meditāciju, dziļu pārdomu, lasīšanas un tādu lietu cildināšana tiešām liek dažiem pamosties. Bet daudz vairāk dara Dieva vēstneša liecība – sauciens saskaņā ar Dieva pavēli, kas sapurina dvēseli, satrauc sirdsapziņu un skaŗ cilvēku līdz dvēseles dziļumiem. Pasludinādami Dieva tiesu, viņi apliecina gaismu, kad citādi ļaudis to nogulētu; un tāpēc propter non intelligentes, pār tiem, kas ir dabas važās un nevar, vai ir nolaidīgi un nevēlas dzirdēt, sol lucernas – šai gaismai nepieciešama liecība.

Liecības un Dieva pavēles var gan kādu uzmodināt, bet viņš var aizvērt acis un iekārot tumsību, un viņam var apnikt mācība, un viņš var sadusmoties par pārmācību. Un tāpat kā laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas (Īj.25:15), arī nepacietīgā un pārlieku kritiskā cilvēka auss ilgojas pēc sprediķa beigām – vai tās sprediķa vietas beigām, kas ir kā ērkšķis sirdsapziņā. Bet tāpat kā cilvēks, aizvēris acis gaišā dienas laikā, sajutīs gaismu caur plakstiņiem, tomēr viņam nepietiks gaismas, lai nekluptu, arī vismaldīgākais cilvēks – tāds, kurš aizvēris acis uz ticību vai dabu, vai tikumiem, vai likuma gaismu, vai žēlastības gaismu, kādu to parāda kristīgā Baznīca – pat visiecirtīgākais ateists caur savu spītību redz mazliet gaismas.

Tās gan nepietiek, lai viņš pilnībā labotos, lai tiktu glābts – bet tās pilnīgi pietiek, lai viņu notiesātu; tās nepietiek, lai viņš varētu izlasīt savu vārdu dzīvības grāmatā, bet tās ir gana, lai viņš baidītos izlasīt savas dzīves stāstu un uzsāktu pats savu revīziju un rēķinus ar Dievu. Un vai par šo gaismu nav vajadzīgs liecināt – lai tas, kurš to redz, zinātu, ka tā ir gaisma, lai viņš varētu redzēt; ka šajā gaismā ir siltums un dzīvība. Tādējādi tā ir ne tikai gaisma, kuŗā redzams ceļš pie Dieva, bet arī gaisma, kuŗā redzams, ka Dievs ir. Un tas iespējams, ja cilvēks nesnauž un neguļ, ja neatsakās vai nepretojas Dieva žēlastībai, kas tam tiek vienmēr piedāvāta, lai kur arī viņš būtu. Propter incredulos, to dēļ, kas, lai gan dzird, tomēr dzirdētajam netic, sol lucernas, par šo gaismu vajadzīgs liecināt; un arī propter infirmos, to dēļ, kuri, lai arī dzird un tic, tomēr neko nedara.

 turpinājums sekos