Džons Danns savā Septiņpadsmitajā meditācijā raksta tā:
Nunc lento sonitu dicunt, morieris.
Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka — tu arī mirsi.
Varbūt tas, kuŗam zvans skan, ir tik slims, ka nemana — zvans skan tieši viņam. Un varbūt es domāju sevi esam labāku par apkārtējiem, kuŗi redz manu patieso stāvokli — un tā lieku zvanam skanēt par mani, pats to neapzinādamies. Baznīca ir vispārēja, visaptveŗoša, un tādas ir arī visas viņas darbības: viss, ko viņa dara, pieder visiem. Kad viņa kristī bērnu, darbība skaŗ arī mani; jo bērns ar to tiek piesaistīts galvai, kas ir arī mana galva, uzpotēts ķermenim, kuŗa loceklis es esmu. Un kad viņa apglabā cilvēku, darbība skaŗ arī mani: visa cilvēce pieder vienam autoram, tā ir viena grāmata; kad viens cilvēks mirst, no sējuma netiek izrauta vesela nodaļa — tā tiek pārtulkota labākā valodā, un katrai nodaļai jātop tā pārtulkotai. Dievs izmanto vairākus tulkotājus: dažus gabalus tulko vecums, citus — slimība, citus — kaŗš vai netaisnība, bet Dieva roka ir katrā tulkojumā, un Viņa roka atkal salasīs un iesies mūsu izkaisītās lapas tai bibliotēkai, kur visas grāmatas būs atvērtas viena otrai. Jo arī zvans pirms dievkalpojuma neaicina vienīgi sludinātāju — tas sauc arī draudzi; tā šis zvans sauc mūs visus: bet jo vairāk mani, kuŗu slimība vedusi tik tuvu pēdējām durvīm.
Pirms kāda laika izcēlās strīds — līdz pat tiesai (kur sajaucās dievbijība un cieņa, reliģija un lielība) — par to, kuŗam ordenim ir tiesības no rīta zvanīt uz lūgšanām pirmajam; tiesa lēma, ka pirmie zvana tie, kas agrāk pieceļas. Ja mēs pareizi izprotam, ko nozīmē zvans, kas aicina uz vakara lūgšanām, mums vajadzētu ar prieku darīt to par savu, ar agru celšanos apliecinot, ka vēlamies, lai arī mums ir tāda pati dalība pie zvana skaņas kā tam, kam tā ir domāta. Jo zvans tiešām skan cilvēkam, kas to tā uzņem; un ja arī tas pārstātu — no tā mirkļa, no sadzirdēšanas brīža viņš ir savienots ar Dievu. Kuŗš gan neuzlūko sauli, kad tā lec? Bet kuŗš atrauj acis no komētas, kad tā parādās? Bet kuŗš var atrauties no zvana, kas vada daļu viņa dvēseles prom no šīs pasaules?
Neviens nav sala, pats sevī noslēgts; katrs ir kontinenta daļa, piederīgs kopumam. Ja jūŗa aizskalo dubļu piku, Eiropa samazinās par tikpat daudz kā tad, ja jūŗa aiznestu veselu piestātni vai tavu vai manu draugu muižu. Jebkuŗa cilvēka nāve mani samazina, jo es esmu piesaistīts cilvēcei; tāpēc nekad nejautā, kam skan šis zvans: tas skan tev.
Mēs arī nevaram teikt, ka izlūdzamies vai aizņemamies nelaimi, it kā paši par sevi nebūtu gana nelaimīgi un mums būtu jāmeklē vēl pie kaimiņiem un jāuzņemas sava tuvākā nelaime. Tā tiešām būtu izskaidrojama alkatība — jo piemeklējums ir dārgums, un retajam tādu ir pārpilnībā. Neviens nevar teikt, ka viņam pietiek piemeklējumu, jo tie viņu nogatavina un briedina, dara gatavu Dievam. Ja cilvēks ved sev līdzi zelta stieņus vai lietņus, tos nepārkausēdams vietējā valūtā, bagātība viņam ceļojumā neko nepalīdzēs. Pārbaudījums pēc savas dabas ir bagātība, bet tā pēc pielietojuma nav vietēja valūta, ja vien mēs ar tās palīdzību netuvojamies savām mājām debesīs. Cits var būt slims, pat tuvu nāvei, un piemeklējums var gulēt viņa iekšās kā zelts šahtā un būt pilnīgi nederīgs; bet zvans, kas man vēsta par viņa nelaimi, šo zeltu izrok un piedāvā man: lai, pamanīdams cita briesmas, es ņemtu vērā arī pats savējās un meklētu glābiņu Dievā, kuŗš ir mūsu vienīgā drošība.
No: Džons Danns, Lūgšanas dažādiem brīžiem, Meditācija XVII
Tulk. LTL