.. gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.

Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.

Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.

Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk. 2:15)

Dziedot ‘Klusa nakts, svēta nakts’, arvien nonākam pie bērna, kas ‘silītē dus’. Dievs ir ienācis pasaulē, iemiesojies kā cilvēks. Līdz ar to ir padarītas bezjēdzīgas daudzas pretnostatīšanas.

Pirmā – Dievs ir neaizsniedzams un tāls, un visvarens, bet cilvēks – niecīgs, saistīts pie zemes un nespēj neko mainīt . Jēzū-cilvēkā iemājo ‘visa dievības pilnība'(Kol. 1:19), tādējādi darbos parādīdama, ka Dievam rūp cilvēku liktenis. Dieva iemiesošanās cilvēkā arī liek domāt par to, ka reliģiska centība bez žēlsirdības prakses, kā arī cilvēku dalīšana ‘pareizos’ un ‘nepareizos’, jo dalītāji skaidri zina, kā Dievam patīk, ir bezjēdzīga Dieva dāvinātā laika šķiešana.

Lasot evaņģēlijus, skaidri iezīmējas Jēzus (Dievcilvēka) konfrontācijas ar sava laika reliģijas lietpratējiem, kuŗos tie neparādās pārāk labā gaismā. Farizeju (un saduķeju, un tiesnešu, un pārvaldnieku) samudžināto sīkumaino domāšanu pārtrauc viena vienkārša, absolūta darbība – Betlēmē, silītē guļ mazulis, kuŗa rokās ir visas pasaules liktenis. Viņš uzaugs, stāstīs cilvēkiem labo ziņu par Dieva rūpēm un žēlastību, un nomirs par viņu (par taviem un maniem) grēkiem, lai līdz galam parādītu savu vārdu patiesumu.

Lūk, kāpēc kristietība nevar būt ne abstrakta, teorētiska reliģija vai ideju kopums, attāla institūcija vai struktūra. Lūk, kāpēc praktiskajā kristietībā ir visai neiespējami runāt par to, kura konfesija un novirziens tad it pats īstākais.
Kad Jēzus saka – “ko tie jums saka, to dariet un turiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara” – viņš atzīst, ka farizeji ir sasnieguši ticības teorijas augstumus. Viņi līdz pilnībai noveduši disputu stratēģijas, lieliski pārzina rakstus, zina visus pareizos rituālus, svinamās dienas, noteikumus un upuŗus. Viņu abstraktajai reliģijai pietrūkst tikai tāda niekā kā prakses.
Sekošana Kristum nav abstrakta. Pati Dieva ienākšana vēsturē to noliedz. Ir tik vilinoši aizrauties ar kādu ideju, teoriju vai vēsturisku nostaļģiju, pielūgt principus dzīvā Dieva vietā. Sekošana Kristum – kristietība ir vienkārša ieklausīšanās Dieva balsī, kādu to dzirdam Bībelē vai lūgšanā nometoties pie Kristus kājām, parastā ikdienas sadraudzībā. Jo Dievs nav nekur tālu no mums, viņš Kristū konkrēti turpina darboties pasaulē.

Vai esat pamanījuši, ka plašsaziņas līdzekļos tik daudz runā par baznīcām, konfesijām un tik maz – par Jēzu? Tas liek padomāt par to, ka brīdī, kad izveidojas svētuma sargātāju monopols, slēgta kasta, pazūd Dieva iemiesošanās jēga. Katras organizācijas darbs tiks vērtēts ‘no viņu augļiem’ (Mt.7:20), bet ar organizācijām un institūcijām kristietība nebeidzas. Ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka cilvēks, kam pieder ābeļdārzs un kuŗš labprāt dzeŗ ābolu sulu, pēkšņi sāktu apgalvot, ka no citiem dārziem vai mežeņiem iegūtā sula nav ābolu sula. Mūsu uzdevums šajā sensāciju un neuzticības pasaulē ir dzīvot savu ceļu ar Jēzu tā, lai cilvēki ap mums redzētu, ka kristietības būtība un piepildījums ir dzīvās, mainīgās, stiprās attiecībās ar Dievu, nemitīgā attīstībā un praktiskā mīlestībā uz tiem, kas mums apkārt.

Sekošana Kristum nozīmē arī atteikšanos no dīvainās starpkonfesionālās sacensības terminoloģijas. Kad gani (un nevis Betlēmes farizeji) piedzīvo eņģeļu ziņojumu un dodas aplūkot jaundzimušo Dieva Dēlu, viņi daudz nespriedelē, vai tas ir vai nav saskaņā ar pareizo mācību. Viņi iet un apliecina sabiedrībai savu piedzīvojumu – viņi ir redzējuši Dievu savām acīm. Ja mēs sludinām tikai to, ko esam redzējuši – proti, Jēzu mūsu dzīvē – tad paliek arvien mazāk vietas reliģiskai un visām citām neiecietībām; ja mēs runājam par Jēzu, pasaule kļūst mazāk sarežģīta un saprotamāka. Jo loģiskāk ir runāt par attiecībām ar personu nekā organizāciju, un Jēzus ir persona – Persona, kas tevis un manis dēļ, mūsu sabojātās pasaules dēļ, ir piedzimis (un staigājis, un nomiris, un augšāmcēlies) starp cilvēkiem.

Gani dzirdēja un darīja vienkāršas lietas. Marija visu piedzīvoto ‘paturēja prātā, to pārdomādama savā sirdī’. Darīsim arī mēs tāpat.

L.T.L.