Sekot zvaigznei, kas rāda ceļu

1. vēsturisks atskats

Zvaigznes dienu Rietumu pasaulē svin ne tik sen kā Ziemsvētkus vai Kristus dzimšanas svētkus. Citās valodās un kalendāros šo dienu sauc arī par Atspīdēšanas dienu vai Trijkungu (triju ķēniņu) dienu. Šīs dienas izcelsme tīta vēstures miglā, bet, domājams, Austrumu Baznīcā saistīta ar Jēzus Kristību un parādīšanos atklātībā. Zvaigznes diena ievada Atspīdēšanas laiku, kuŗā kristīgā Baznīca tradicionāli pārdomā teofāniju – Dieva parādīšanos cilvēkiem.

Šīs dienas lasījumi ir saistīti gan ar Kristus piedzimšanu, gan viņa atklāšanos pasaulei, gan ar viņa misiju pasaulē.

2. Atspīdēšanas diena loģiski seko Kristus dzimšanai

Dievs izvēlas visu tautu starpā vienu tautu – israēlu, kuŗai tad rāda (mākoņu stabs un uguns liesma 2. Moz. 13:21), kā sekot viņam un vienīgi viņam. No visas israēla tautas viņš izvēlas vienu cilti – Jūdu (2. Moz. 49:10), kas kļūst par gaidāmā Pestītāja senčiem. No visas Jūdas cilts tiek izraudzīts Dāvida nams (2. Sam. 7:16), no šī nama – viena ģimene. Jāzeps un Marija, Dieva māte un viņas vīrs.

Dievs izvēlas piedzimt starp cilvēkiem, bet viņa plānos neietilpst paslēpties ligzdā pie mātes. Viņš vēlas, lai viņu redz visa pasaule, jo ir piedzimis kā pasaules Pestītājs. Tādēļ parādās zvaigzne austrumos, kas aicina ceļā gudros (kas saukti arī magi vai ķēniņi – no šejienes Trijkungu dienas nosaukums). Šī zvaigzne ir tik atšķirīga no pārējām debesjumā, ka nepaliek nepamanīta, tā izraisa jautājumus, zinātkāri un arī zināmu rīcību no tiem, kas prot domāt. Dievs, kas dod zīmi gudrajiem, dod viņiem arī gudrību saprast zvaigznes nozīmi; viņš ļaujas atrasties tiem, kuŗi viņu meklē.

3. Gudrie (magi) nesa dāvanas kā liecību

Trīs gudrie sekoja gaismai no augšienes; viņi nenovērsās no zīmēm, ko viņiem parādīja nezināms Dievs, bet caur tām uzzināja un iepazina patiesību. Sākumā viņi iedomājās, ka valdniekiem jādzimst galvaspilsētā, un devās turp. Tomēr Dievs, kas izvēlējās pieņemt kalpa veidu (Fil. 2:7), izvēlējās kluso Betlēmi par savu dzimšanas vietu. Karaļu pilsētā – Jeruzalemē – viņš izvēlējās nomirt par visiem cilvēkiem.

Gan gudrie, gan Herods domā zemes kategorijās – pirmie, meklēdami karali, valdnieku, otrais – baidīdamies no sāncenša, pretinieka. Hērods izliekas. Par dievbijīgu cilvēku, par labu valdnieku, par zinātņu vīru – bet tas viņam neko nepalīdz. Visas viņa pūles un greizsirdība ir pa tukšo. Pasaules valdnieks, kuŗa rokā ir mūžīga valstība, nemeklē pasaulīgu varu.

Kristus nepiedzimst un nenomirst pēc vietējās pašvaldības mājieniem. Vispirms ir noskumušajai un sabrukušajai pasaulei viņas nabadzībā jāizdzird labā vēsts par Dieva valstības atnākšanu uz zemes. Ir jātiek dziedinātiem slimajiem, jāizdzen ļaunie gari, jāpārstaigā visa apsolītā zeme.

Hērods kļūdās, mēģinādams uzņemties atbildību par to, ko viņš ne var aizsākt, ne ietekmēt. Tāpat kā daudzi pirms viņa un pēc viņa, viņš iedomājas, ka vienīgais var vēlēties ļaunu un darīt ļaunu, ka viņš var nogalināt jaunpiedzimušo Dievu. Bet tas, kuŗš izvēlas ienākt pasaulē pēc savas gribas, arī nomirs pēc savas gribas par šo ļaunuma un egoisma pilno pasauli.

Trīs gudrie tad mums rāda labo piemēru – viņi nāk pie bērna Jēzus, viņi seko savai zvaigznei. Viņi pielūdz Vārdu, kas tapis miesa, dievišķo Gudrību, kas piedzimusi kā bērns; viņi zemojas Visvarenā priekšā, kas vēl ir pavisam nespēcīgs – pasaules valdnieka priekšā, kas atklājies kā cilvēks.

Viņu dāvanas pasvītro viņu ticību, to, ka viņi ir atzinuši cilvēk-tapšanas un diev-piedzimšanas noslēpumu – vīraku viņi dāvina Dievam, mirres – cilvēkam, zeltu – karalim. Tā viņi parāda cieņu patiesam Dievam un patiesam cilvēkam, kā mēs to apliecinām savā ticības apliecībā: lai gan dāvanas ir dažādas, tās visas ir vienlīdz vērtīgas.

4. Nevainīgo mocekļu nāve mūs aicina uz Dievam patīkamu dzīvi

Gudrie pa citu ceļu atgriežas dzimtenē. Jāzepam sapnī eņģelis liek bēgt uz Ēģipti. Hērods piepilda savus greizsirdības iedvesmotos plānus. Viņš grib nogalināt vienu Bērnu, bet tā kā nezina, kuŗu – paraksta nāves spriedumu visiem, kas ir tajā vecuma grupā. Bet tos, ko ļaunais valdnieks atņem šai zemei, Kristus sagaida debesīs; tiem, kas vēl nav saņēmuši viņa asiņu upuri, viņš dāvina mocekļu godu.

Lūk, uz ko tas mūs aicina: ticībā pacelt sirdi uz mūžīgo gaismu, kas mums atspīd Dieva žēlastībā.

Kā gudrie sekoja zvaigznei, tā arī mēs nedrīkstam novērsties no Dieva vadības, ko saņemam, lasot Svētos Rakstus un lūdzoties.

Mēs esam aicināti uzturēt savas dvēseles tīras, nepadoties iekārēm, kas visas karo pret dvēseli (1. Pet. 2:11); un, ja (kad) sajūtam, ka dvēseli kaut kas ir saķēpājis, tad mums ir iespēja to notīrīt, caur Grēksūdzes sakramentu atgriežoties pie tās tīrības, ko saņēmām kristībā.

Apustulis Pāvils mūs 1. vēstulē Korintas draudzei aicina – pret ļaunumu esiet kā mazi bērni, bet saprašanā topiet pilnīgi (14:20); Dievs ienāca pasaulē kā mazs bērns, bet mazajā bērnā mājoja visa dievības pilnība (Kol. 2:9). Un šī dievības pilnība ir mums pieejama pavisam vienkārši un tieši – caur pieslēgšanos Jēzum Kristum. Sekot viņam pazemībā, ko viņš mācīja un parādīja ar savu zemes dzīvi un nāvi pie krusta, sekot viņam pacietīgi, jo viņš ir ne tikai mūsu Atpircējs, bet arī mūsu Spēks. Viņa spēkā mēs varam staigāt pa patiesības un taisnības ceļu savā ikdienā.

Mēs esam redzējuši patieso gaismu, mēs esam saņēmuši un saņemam Patiesību Altāŗa sakramentā – tad arī dzīvosim tā, kā pienākas tiem, kas pazīst patiesību un mūžīgo dzīvību tieši un personīgi.

L.T.L. sacīts Trīsvienības baznīcā 4. janv. 2015