sv. Marks 7. nodaļā raksta:
24 No turienes viņš [Jēzus] aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts, 25 jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām. 26 Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas. 27 Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” 28 Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” 29 Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.” 30 Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis.

Marks savā evaņģēlijā cieši pievēršas tam, kā izskatās un darbojas Dieva valstība, kas nāk no Labās Vēsts sludināšanas. Grāmatas 4. nodaļā uzzinām, ka Valstības sēklas tiek kaisītas, kur pagadās; tās uzdīgst bez īpašas uzmanības un rūpēm; Dieva valstība izskatās parasta un nenozīmīga, bet izvēršas par kaut ko lielu un neaptveŗamu. Tie, kas iedomājas, ka par viņu visu zina, beigās izrādās muļķi un cietām sirdīm (Mk. 6:52). Dieva valstība paklausa Dieva likumiem, tā ienāk, ielaužas pasaulē pa negaidītām spraugām – pie dēmonu apsēstajiem, slimām sievietēm un beigtām meitenītēm. Marka evanģēlija 5. nodaļā mēs lasām, ka pat Jēzus nespēj šo spēku kontrolēt – kad viņam pūlī pieskārās slimā sieviete, spēks pats no sevis iziet un dara savu darbu.

Šodienas citātā mēs sastopam Jēzu, kas pēkšņi negrib līdzdalīt Dieva valstību ar sievieti, kas pieder pagānu tautai. Viņš savu motivāciju atklāj līdzībā.

Iespējams, ka Jēzus ir noguris un meklē vietu, kur paslēpties no ļaužu spiediena. Varbūt viņam ir vēl kādi citi iemesli tā teikt – Sīrijas feniķieši pieturējās pie grieķu reliģijas un bija sava veida migranti – bet šajā fragmentā tas tālāk nav paskaidrots.

Sieviete is izmisusi, viņa iet svešā mājā, metas pie kājām svešam cilvēkam, jo viņu dzen cerība un nepieciešamība parūpēties par bērnu. Tā cerības pilnais lūdzējs atklāj Dievu apkārtējiem.

Un Jēzus saka skaidri un nepārprotami – “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” Bērni ir viņa tautas neapkoptie, nepieskatītie piederīgie, kam viņš grib palīdzēt visupirms. Un pārējos, ne-tautiešus viņš vienkārši nosauc par suņiem, par tiem, kam vieta aiz kārtīgas mājas sliekšņa. Viņš runā tā, it kā Dieva valstību varētu kādam atņemt, kaut kā sadalīt.

Bet pati interesantākā vieta nāk pēc tam – sieviete uztveŗ Jēzus sacīto un atbild viņam viņa paša vārdiem – “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” Viņa neprasa lielo, oficiālo valstības gabalu, viņai pietiks ar to, kas kādam ir palicis pāri. Tik liela ir viņas ticība, kas gatava pārtikt no žēlastības drupačām. Tik liela ir viņas uzticēšanās – ka ar vienu valstības kripatu pietiks, lai ļaunums atstātos no viņas mīļā bērna. Tik liels ir viņas izmisums, ka viņa ir gatava strīdēties ar Dievu pašu.

Un Dievs uzklausa lūgšanu.

Ikdienas ziņās dzirdam par cilvēkiem no Sīrijas un Āfrikas, kas zaudējuši visu kaŗa vai neizturama sausuma dēļ. Par cilvēkiem, kas līdzi paņēmuši tikai bērnus, lai vismaz tiem būtu nākotne. Jo neviens normāls cilvēks nekāps pārpildītā gumijas laivā, lai šķērstu jūŗu, nemaksās tūkstošus dolāru kotrabandistiem, lai tie viņu pārved pāri robežām, neriskēs ar dzīvību, ejot cauri tuksnesim kaut kur, vienalga kur. Ja cilvēks izvēlas tik ļoti riskēt, pakļaut savu un savu tuvinieku dzīvību briesmām, viņa rīcībai ir kāda motivācija, augstāka par dzivības briesmām. Tāds cilvēks ir kā šī izmisusī sieviete, kas metas pie Jēzus kājām, lai ko arī domātu apkārtējie un Dievs pats.

Un bērnu lomā nu esam mēs: mums ir maize un patvērums, mūsu zemē ir lietus un ūdens. Un tā retorika par mazajiem nabadziņiem ir tāds savā nabā skatīšanās akts, kas ne pie kā pozitīva nenoved. Vai tiešām no tā, kas mums ir, nekādas druskas neatliec, ko atdot tiem, kam ir palikusi tikai viņu kailā dzīvība? Vai tiešām ir tā, ka mūsu ticība, ko kopjam un lolojam, ir tik nevarīga, lai nespētu pasniegt roku tiem, kam dzīves ritums pēkšņi ir atņēmis viņu dārzus un zemi, tuviniekus un cerību uz mieru?

Jēzus mums parāda piemēru, dziedinādams slimo bērnu pēc viņas mātes izmisuma lūgšanas, pieņemdams viņas savā valstībā. Vai Jēzus sekotājiem nebūtu jādara līdzīgi?

Jesaja raksta: “Sakiet izbiedētajām sirdīm: “Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebt viņš nāk, atmaksas Dievs, viņš nāk jūs glābt!””(35:4)

Redzi, jūsu Dievs – tie ir vārdi, ar kuŗiem pietiek, lai dzīvotu cerībā. Izbiedētajiem tiek dots šis solījums, un nav zināms, ko tieši atriebs atmaksas Dievs, bet var nojaust, ka tiks atdarīts tiem, kas izbiedētos ir biedējuši un viņiem darījuši pāri.

Ikdienas dzīve, atšķirībā no filmām, nepiedāvā glītu, gludenu celiņu ar acumirklīgām briesmām, kas galveno varoni gan apdraud, bet beigās izrādās pārvaramas. Īstajā dzīvē labie nereti cieš vairāk nekā sliktie, un taisnība, lai gan nenoliedzami klātesoša, ne vienmēr izlabo netaisnību. Bet šeit ir viens āķis – ja dzīves pavedienam ir klāt ticība, tad viss piedzīvotais audzina garīgus muskuļus, kas darbina devīgumu, pacietību un tuvākmīlestību.

Ticībā mēs varam nevis būt pārliecināti par nākotni, bet ļaut nākotnei nākt tādai, kāda tā ir. Mēs varam atļaut notikt neiedomājami labajam tad, kad tam ir pienācis laiks un vieta, jo Dievs savu valstību ceļ noslēpumainā un negaidītā veidā.

Jēkabs savā vēstulē saka pavisam tieši – “Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu? Vai tad ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir mirusi.” (2:14-17) Mēs esam tie, kam jāpaceļ nokritušie un jāaizstāv apspiestie; mēs esam tie, kam jāgodina pazemīgie; mēs esam tie, kam jāmīl savs kaimiņš vēl pirms tam, kad tas ir pierādījis savu vērtību mūsu acīs. Mēs esam tie pārmaiņu ieroči, ko gaidām atnākam.

Jesaja 34. nodaļā piemin brīnumu darbus, ko Dievs darīs savas tautas labā. Bet tādi brīnumu darbi ir pa spēkam mums katram – izturēties godīgi un uzmanīgi pret saviem darba kolēģiem; rūpēties par apkārtējo vidi; palīdzēt gŗūtībās nonākušajiem; ieklausīties tajos, kas neko vairāk nevēlas kā tikai to, lai kāds dzird viņu stāstu; neļaut egocentrismam un bailēm aptumšot cilvēcību – un tā Dieva valstības būs mazliet vairāk.

Jo cerība, kā raksta Vaclavs Havels, nav doma, ka viss galā būs labi; tā ir spēja redzēt jēgu notiekošajā, lai kā tas arī beigtos.

“Redzi, jūsu Dievs!” – lai šie vārdi kļūst par ticības darbiem.

 

L.T.L – sacīts Trīsvienības baznīcā 6/9/2015