Reiz dzīvoja ēzelītis, gana nūja un sile. Viņi visi dzīvoja tālu viens no otra, bet bija vienādi ļoti nelaimīgi. Viņiem nepatika, kas viņi bija, un ko viņi darīja.
Ēzelītis caurām dienām un naktīm sapņoja kļūt par skaistu zirgu. Viņš īsti nevarēja izlemt kādas krāsas spalvu viņš gribētu – baltu vai melnu, bet viens bija pilnīgi skaidrs – viņš būs karavadoņa staltais zirgs, ar skaistām krēpēm un īstu zirga asti, nevis žurkas asti ar pušķi galā, kāda viņam bija tagad. Sava pelēkā spalva un īsās kājiņas viņam arī riebās, un vēl viņam nepatika, ka cilvēki viņu uzskatīja par spītīgu un dumju. Viņi nesaprata, cik grūti būt tādam – pelēkam un visu apsmietam!Citreiz bija tik grūti ap sirdi, ka gribējās kaut nedaudz pastāvēt. Vienīgi saimnieks tādos brīžos vienmēr mīļi pabužināja starp ausīm. Tas bija vājš mierinājums, bet tomēr patīkams. Viņš vai plīsa no skaudības dzirdot kara zirgu auļus, bet ieraugot tos, viņš aizmirsa visu uz pasaules. Tikai vienu reizi viņam bija izdevība uz īsu mirkli būt kara zirga tuvumā. Viņš sajuta īstu iemauktu un seglu smaržu… ak, kas tās bija par sajūtām! Visu nākošo dienu viņš aiz sajūsmas nespēja neko ieēst. Saimnieks pat izbijās, jo domāja, ka viņš ir saslimis. Ēzelītis zināja, ka bez viņa saimnieka ģimenei būtu ļoti grūti izdzīvot. Īpaši tagad, šī garā ceļojuma laikā, kad saimnieka sievai ir kaut kas nesaprotams atgadījies, jo ar katru dienu viņa kļuva aizvien apaļāka, un apaļāka! Continue reading
