Izbrīvēt vietu

Izbrīvēt vietu

“Saucēja balss tuksnesī:sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!” /Mt. 3:3/

Pienācis Adventa laiks – ar decembra tumsu, košajiem spīguļiem visos veikalos un gada noslēguma steigu un skriešanu vairumā māju un darbavietu. Un tam iepretī Jāņa Kristītāja aicinājums “sagatavojiet Kungam ceļu!” Vēl viens darbs visā darbu un pienākumu gūzmā?

Bet varbūt otrādi? Iespējams, ka aicinājums sagatavot Kungam ceļu nenozīmē vēl vienu darbu un skriešanu, bet drīzāk – apstāšanos. Izbrīvēt vietu Kungam savā dzīvē. Lai mazāk skriešanu un steigas, bet vairāk mierīgas kopābūšanas ar Dievu – lūgšanās, Bībeles lasīšanā, pārdomās. Mazāk izmisīgas lietu pirkšanas, vairāk mierīgu un patiesu sarunu ar līdzās esošajiem cilvēkiem.

Izbrīvēt vietu šogad daudzi Rīgas un apkārtnes ļaudis cenšas arī pavisam praktiski, jo decembra beigās Rīgā atbrauks daudzi svētceļnieki uz Tezē Eiropas tikšanos. Nav viegli atrast laiku ikdienas lūgšanām un Bībeles lasīšanai, bet nav viegli arī mūsu dzīvokļos un svētku svinēšanas aizņemtībā atrast telpu un laiku uzņemt savā ģimenē svešiniekus. Bet Jēzus ir teicis arī tā: “es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.” /Mt. 25:35/ Iespējams, tagad ir reize, kad mēs varam Jēzu uzņemt ne tikai savā sirdī, bet arī pavisam praktiski savās mājās.

Sagatavojiet Kungam ceļu. Izbrīvējiet vietu Viņam – savā ikdienā, savos svētkos, savā dzīvē.

Ieejot Adventa laikā

advent1Ir Adventa laiks, kad gaidām Kristus piedzimšanas svētkus un vienlaicīgi šis ir Dieva žēlastības laiks, kas atspīdējis visiem cilvēkiem.

Advents, laiks, kad varam pārskatīt savas vērtības, laiks kad varam izvēlēties, laiks kad varam pieņemt lēmumus. Laiks, kad varam norimt un pateikt STOP! STOP pasaulei ar viņas uzspiesto steigu un laika trūkumu. STOP! Es nevēlos pa dzīvi traukties autopilotā, traukties cauri lūgšanām un Bībelei, dievkalpojumiem un attiecībām, darbiem un pienākumiem. STOP kompromisiem. STOP steigai un nemieram.

Advents, laiks Dievam. Laiks klausīties Dievā. Laiks lūkoties uz Kristu un arī ielūkoties sevī, laiks palūkoties uz savu dzīvi. Laiks apstāties un pārvērtēt to, kam es sekoju; pasaulei, kas dzen un ņem, vai Dievam, kas atdod sevi visu un vēl arvien dod man laiku un gaida uz mani. Laiks norimt, laiks izvērtēt sevi un atgriezties no grēkiem. Laiks noklust, laiks atzīt savu nabadzību, un atzīt patiesību, ka dzīvei bez Kristus, un manam laikam bez Kristus nav nekāda vērtības.

Lai mums visiem svētīgs un Dieva miera piepildīts šis ADVENTA LAIKS!

Kristus mīlestībā —

mācītājs Ivo Ķirsis

Pēc kā vajadzētu atpazīt kristiešus:

Sunrise-clipMūsdienās kristiešus parasti sabiedrībā pazīst kā tādus, kas uzstājas pret lietām un procesiem; lai gan tiešām ir lietas, kur nevajadzētu iesaistīties, tomēr kristiešiem vajadzētu pasaulei parādīt, ko pozitīvu viņi pārstāv:

1. Mīlestība (1.Jņ. 4:8)
Mīlestība ir neatņemama vērtība tiem, kas saucas par Kristus sekotājiem. Ir grūti noticēt, ka kristietis, kas tic Bībelē rakstītajam, nedarīs mīlestības darbus. Lai kādi būtu apstākļi, tas, ka mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku mīlestībā, mūs atšķiŗ no pārējās pasaules. Dievs mūs mīl arī tad, kad mēs viņa mīlestību neatstarojam tālāk. Mums būtu jādara tāpat.

2. Žēlastība (Efez. 4:32)
Dieva žēlastība apklāj grēku daudzumu, un krusta upuris ir samaksājis sodu par grēkiem. Mēs tiešām esam svētīti. Lai gan neesam pelnījuši žēlastību, ko Dievs mums dod bagātīgi, Jēzus mums palīdz, neatkarīgi no situācijas. Tāpat arī kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar to, ka viņi praktizē žēlastību un piedošanu, ko parāda citiem. Ne vienmēr citi to būs pelnījuši, bet mums jāatceras, ka mēs arī nebijām.

3. Domu un darbu tīrība (Filip. 4:8)
Kad kristieši runā par “šķīstību”, tas neattiecas tikai uz seksu. Mums jābūt pazīstamiem ne tikai ar sakārtotām attiecībām, bet arī ar tīrām domām, runu un motīviem.

4. Pacietība (Gal. 5:22)
Mūsdienu steidzīgajā biznesa un skriešanas pasaulē pacietība ir pamatvērtība. Kamēr pārējai pasaulei pietiek ar ielāpiem uz ātru roku un mainīgiem apstākļiem, Dieva vārds mūs aicina būt pacietīgiem visās lietās. Tas ne vienmēr ir viegli, bet vienmēr būs pareizā izvēle.

5. Upuris (Jņ. 3:16)
Krusta upuris parāda,cik daudz Dievs bija gatavs upurēt, lai glābtu savus ļaudis. Lai arī mēs nekad nespēsim pat pietuvoties tam milzu upurim, kas notika pirms vairāk kā 2000 gadiem, mums jāturpina darboties saskaņā ar šo piemēru. Kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar nesavtību un spēju uzupurēties. Tas parāda pasaulei, kāds ir mūsu Tēvs debesīs.

6. Nesavtība (Filip. 2:4)
Vai tu dod, lai kaut ko saņemtu pretī, vai ari no sirds pilnības? Nesavtība ir tā, kas saka: “Lai ko tev arī vajadzētu, es tev to došu.” Tā liek citus turēt augstāk par sevi, un Dievu – augstāk par visu. Lai gan tas nav tas vieglākais uzdevums, nesavtība par tavu būtību pastāsta daudz vairāk, nekā tu vari iedomāties. Jo tas, kas mums ir, jau pašā sākumā mums nav piederējis.

7. Uzticamība (Mt. 5:37)
Ja mēs kā kristieši kaut ko apsolām izdarīt, tad solījums jāpilda. Lai gan mēs visi kļūdāmies un mums nesanāk, tas, ka atspoguļojam Kristus pastāvību cilvēku vidū, parāda, cik izcils viņš ir. Ejot kopā ar Jēzu, mums jāparāda, ka mums var uzticēties, ka mēs doto vārdu nelaužam.

8. Cieņa (1.Pēt. 2:17)
Mēs noteikti satiksim cilvēkus ar citādiem uzskatiem, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram šos citādos uzskatus cienīt, arī ja tiem nepiekrītam. Masu mēdiji nemitīgi publisko ziņas par kristiešiem, kas izrāda necieņu – un šādas ziņas mums liek atkāpties un teikt, ka mēs tā nekad nedarītu. Mums jābūt pazīstamiem līdzcilvēku vidū kā cieņpilniem cilvēkiem, kas pat nesaskaņu gadījumā spēj parādīt mīlestību un žēlsirdību.

Oriģināls šeit

Par maizi, bērniem, suņiem un Dieva redzēšanu

Par maizi, bērniem, suņiem un Dieva redzēšanu

sv. Marks 7. nodaļā raksta:
24 No turienes viņš [Jēzus] aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts, 25 jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām. 26 Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas. 27 Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” 28 Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” 29 Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.” 30 Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis.

canaanite-womanMarks savā evaņģēlijā cieši pievēršas tam, kā izskatās un darbojas Dieva valstība, kas nāk no Labās Vēsts sludināšanas. Grāmatas 4. nodaļā uzzinām, ka Valstības sēklas tiek kaisītas, kur pagadās; tās uzdīgst bez īpašas uzmanības un rūpēm; Dieva valstība izskatās parasta un nenozīmīga, bet izvēršas par kaut ko lielu un neaptveŗamu. Tie, kas iedomājas, ka par viņu visu zina, beigās izrādās muļķi un cietām sirdīm (Mk. 6:52). Dieva valstība paklausa Dieva likumiem, tā ienāk, ielaužas pasaulē pa negaidītām spraugām – pie dēmonu apsēstajiem, slimām sievietēm un beigtām meitenītēm. Marka evanģēlija 5. nodaļā mēs lasām, ka pat Jēzus nespēj šo spēku kontrolēt – kad viņam pūlī pieskārās slimā sieviete, spēks pats no sevis iziet un dara savu darbu.

Šodienas citātā mēs sastopam Jēzu, kas pēkšņi negrib līdzdalīt Dieva valstību ar sievieti, kas pieder pagānu tautai. Viņš savu motivāciju atklāj līdzībā.

Iespējams, ka Jēzus ir noguris un meklē vietu, kur paslēpties no ļaužu spiediena. Varbūt viņam ir vēl kādi citi iemesli tā teikt – Sīrijas feniķieši pieturējās pie grieķu reliģijas un bija sava veida migranti – bet šajā fragmentā tas tālāk nav paskaidrots.

Sieviete is izmisusi, viņa iet svešā mājā, metas pie kājām svešam cilvēkam, jo viņu dzen cerība un nepieciešamība parūpēties par bērnu. Tā cerības pilnais lūdzējs atklāj Dievu apkārtējiem.

Un Jēzus saka skaidri un nepārprotami – “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” Bērni ir viņa tautas neapkoptie, nepieskatītie piederīgie, kam viņš grib palīdzēt visupirms. Un pārējos, ne-tautiešus viņš vienkārši nosauc par suņiem, par tiem, kam vieta aiz kārtīgas mājas sliekšņa. Viņš runā tā, it kā Dieva valstību varētu kādam atņemt, kaut kā sadalīt.

Bet pati interesantākā vieta nāk pēc tam – sieviete uztveŗ Jēzus sacīto un atbild viņam viņa paša vārdiem – “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” Viņa neprasa lielo, oficiālo valstības gabalu, viņai pietiks ar to, kas kādam ir palicis pāri. Tik liela ir viņas ticība, kas gatava pārtikt no žēlastības drupačām. Tik liela ir viņas uzticēšanās – ka ar vienu valstības kripatu pietiks, lai ļaunums atstātos no viņas mīļā bērna. Tik liels ir viņas izmisums, ka viņa ir gatava strīdēties ar Dievu pašu.

Un Dievs uzklausa lūgšanu.

Ikdienas ziņās dzirdam par cilvēkiem no Sīrijas un Āfrikas, kas zaudējuši visu kaŗa vai neizturama sausuma dēļ. Par cilvēkiem, kas līdzi paņēmuši tikai bērnus, lai vismaz tiem būtu nākotne. Jo neviens normāls cilvēks nekāps pārpildītā gumijas laivā, lai šķērstu jūŗu, nemaksās tūkstošus dolāru kotrabandistiem, lai tie viņu pārved pāri robežām, neriskēs ar dzīvību, ejot cauri tuksnesim kaut kur, vienalga kur. Ja cilvēks izvēlas tik ļoti riskēt, pakļaut savu un savu tuvinieku dzīvību briesmām, viņa rīcībai ir kāda motivācija, augstāka par dzivības briesmām. Tāds cilvēks ir kā šī izmisusī sieviete, kas metas pie Jēzus kājām, lai ko arī domātu apkārtējie un Dievs pats.

Un bērnu lomā nu esam mēs: mums ir maize un patvērums, mūsu zemē ir lietus un ūdens. Un tā retorika par mazajiem nabadziņiem ir tāds savā nabā skatīšanās akts, kas ne pie kā pozitīva nenoved. Vai tiešām no tā, kas mums ir, nekādas druskas neatliec, ko atdot tiem, kam ir palikusi tikai viņu kailā dzīvība? Vai tiešām ir tā, ka mūsu ticība, ko kopjam un lolojam, ir tik nevarīga, lai nespētu pasniegt roku tiem, kam dzīves ritums pēkšņi ir atņēmis viņu dārzus un zemi, tuviniekus un cerību uz mieru?

Jēzus mums parāda piemēru, dziedinādams slimo bērnu pēc viņas mātes izmisuma lūgšanas, pieņemdams viņas savā valstībā. Vai Jēzus sekotājiem nebūtu jādara līdzīgi?

Jesaja raksta: “Sakiet izbiedētajām sirdīm: “Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebt viņš nāk, atmaksas Dievs, viņš nāk jūs glābt!””(35:4)

Redzi, jūsu Dievs – tie ir vārdi, ar kuŗiem pietiek, lai dzīvotu cerībā. Izbiedētajiem tiek dots šis solījums, un nav zināms, ko tieši atriebs atmaksas Dievs, bet var nojaust, ka tiks atdarīts tiem, kas izbiedētos ir biedējuši un viņiem darījuši pāri.

Ikdienas dzīve, atšķirībā no filmām, nepiedāvā glītu, gludenu celiņu ar acumirklīgām briesmām, kas galveno varoni gan apdraud, bet beigās izrādās pārvaramas. Īstajā dzīvē labie nereti cieš vairāk nekā sliktie, un taisnība, lai gan nenoliedzami klātesoša, ne vienmēr izlabo netaisnību. Bet šeit ir viens āķis – ja dzīves pavedienam ir klāt ticība, tad viss piedzīvotais audzina garīgus muskuļus, kas darbina devīgumu, pacietību un tuvākmīlestību.

Ticībā mēs varam nevis būt pārliecināti par nākotni, bet ļaut nākotnei nākt tādai, kāda tā ir. Mēs varam atļaut notikt neiedomājami labajam tad, kad tam ir pienācis laiks un vieta, jo Dievs savu valstību ceļ noslēpumainā un negaidītā veidā.

Jēkabs savā vēstulē saka pavisam tieši – “Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu? Vai tad ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir mirusi.” (2:14-17) Mēs esam tie, kam jāpaceļ nokritušie un jāaizstāv apspiestie; mēs esam tie, kam jāgodina pazemīgie; mēs esam tie, kam jāmīl savs kaimiņš vēl pirms tam, kad tas ir pierādījis savu vērtību mūsu acīs. Mēs esam tie pārmaiņu ieroči, ko gaidām atnākam.

Jesaja 34. nodaļā piemin brīnumu darbus, ko Dievs darīs savas tautas labā. Bet tādi brīnumu darbi ir pa spēkam mums katram – izturēties godīgi un uzmanīgi pret saviem darba kolēģiem; rūpēties par apkārtējo vidi; palīdzēt gŗūtībās nonākušajiem; ieklausīties tajos, kas neko vairāk nevēlas kā tikai to, lai kāds dzird viņu stāstu; neļaut egocentrismam un bailēm aptumšot cilvēcību – un tā Dieva valstības būs mazliet vairāk.

Jo cerība, kā raksta Vaclavs Havels, nav doma, ka viss galā būs labi; tā ir spēja redzēt jēgu notiekošajā, lai kā tas arī beigtos.

“Redzi, jūsu Dievs!” – lai šie vārdi kļūst par ticības darbiem.

 

L.T.L – sacīts Trīsvienības baznīcā 6/9/2015

Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi

Kungs pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva svētais.

Jēzus stāv ceļa vidū un skatās uz tiem, kam viņa vārdi par smagu. Uz tiem pašiem, ko viņš pabaroja,

no http://prayerpins.org/257/i-am-the-living-bread-which-came-down-from-heaven-if-any-man-eat-of-this-bread-he-shall-live-for-ever-and-the-bread-that-i-will-give-is-my-flesh-which-i-will-give-for-the-life-of-the-world-john/
no šejienes

izārstēja, iepriecināja savā ceļā uz Jeruzalemi, tiem, kas viņam sekoja un gaidīja brīnumus – un sagadīja. Viņi aiziet – pa vienam, pulkos, bariem.

Viņa vārdi ir par smagu mācekļu ausīm. Viņa vārdi, kā Vēstulē ebrejiem, kļūst par asu zobenu, kas pāršķeļ visu, kas kļūst par sirds un prāta tiesnešiem (ebr. ) Tas, kas pāršķelts, vairs nevar turēt smagumu; pāršķeltajam ir jātop dziedinātam.

Jēzus ir Dieva Vārds, Dieva zobens, kas piešķiŗ savu vietu sirdij, savu – prātam, savu – miesai. Šis Vārds ir tik smags, ka tas nav dzirdams, nav piedzīvojams bez ticības.

Kur rodas ticība? No Tēva, kas sūta savu Kustinātāju Garu, kuŗš klaudzina pie cilvēka sirds, mudina, modina meklēt ko augstāku, atgriezties pie Radītāja. Ticība ir stipra paļaušanās (atkal Vēstule ebrejiem) uz neredzamām lietām. Tas ir kā iekāpt lidmašīnā un lidot uz vietu, kas redzēta tikai kartē, paļaujoties uz pilotu, inženieŗiem un kartogrāfiem, ka nokļūsim galā. Ticība ir sirds tiesa, gabals no Dieva, kas mūs ar viņu savieno.

Lai iesāktos ticība, ir vajadzīga paļaušanās. Paļaušanās jau ir apzināta darbība, prāta tiesa, kad no redzamā secinām neredzamo. Paļaušanās rodas no pieredzes – Jēzus stiprina tautas paļaušanos, to dziedinot, barojot un aprūpējot. Viņš rūpējās par cilvēku visu – lai nebūtu izsalkušo, lai būtu par ko domāt, lai būtu uz ko tiekties. Dzenieties pēc Dieva valstības, pēc augstākā mērķa, un viss pārējais jums tiks piemests (Mt. 6:33).

Praktisko daļu viņa mācekļi ir apguvuši. Nu nāk augstākā līkne – pacelties no cilvēciskā līdz dievišķajam, no galīgā līdz bezgalīgajam… atzīt un pieņemt, ka tas, kuŗam mācekļi seko, tik tiešām ir Dievs, kuŗš ir gatavs sevi visu atdot sekotājiem. Ka redzamais Jēzus ir neredzamā Dieva attēls, pat vēl vairāk, ka redzamais Jēzus ir viens ar neredzamo Dievu, ko cauri gadsimtiem pielūgusi tauta, kuŗa priekšā neviens nevar palikt neizmainīts.

Kas mani ēd, caur mani dzīvos.(Jņ.6:56) Diētu kultūrā šie vārdi skan īpaši skarbi. Ne vegāņi, ne veģetārieši, ne gaļēdāji, ne svaigēdāji nedzīvos mūžīgi. Tie, kas ēd Jēzu, tie dzīvos mūžīgi un jaunā kvalitātē. Šie vārdi ir smagi un tieši. Tikpat smagi un tieši kā Jēzus nāve pie krusta. Tajos nav nekāda skaistuma.

Lūk, kā no paļaušanās tiek kaldināta ticība. Ja tu saņem taustāmu maizi un zivi, dzer labo vīnu, ko Jēzus rada no ūdens, tu taču saņem paļaušanās paraugstundu – no Dieva rokas nāk labais. Tad kāpēc no tās pašas rokas nesaņemt Dievu pašu – viņa dzīvi tavējā, viņa spēku tavā nespēkā, viņa mīlestību tavā tukšumā? Bet lai to saņemtu, ir jāatzīst, jāpieņem viņa nāves smagums un viņa upuŗa tiešums.

Jēzus piedāvā dziedināšanu tiem, ko satriekuši smagie vārdi. Viņš piedāvā sevi, salauztu kā maizi uz altāŗa. Viņš stāv uz ceļa un skatās, un vaicā katram, kas kaut reizi ir apliecinājis savu ticību – iesvētē, kristībā, svētdienas dievkalpojumā, prvātā lūgšanā vai kādā sabiedriskā vietā – vai mani vārdi arī tev ir par smagiem, vai mana mīlestība arī tev ir par karstu, ka tu gribēsi bēgt un no manis atteikties?

No atbildes viņam ir atkarīga mūžība.

Mēs viņu piedzīvojam Altāŗa sakramentā. Mēs viņu izdzīvojam draudzē – vienkāršās lietās, sadraudzībā, baznīcas kopšanā, dažādās citās kalpošanās, kopīgās lūgšanās. Mēs viņu līdzdalām tur, kur ved mūsu ikdienas ceļi – darbā un mājās, ar to ko darām un ar to, no kā atsakāmies. No viņa ēduši, mēs iegūstam spēku viņam līdzināties. Jo mēs ticam un esam atzinuši, ka Viņš ir mūsu dzīvības atslēga.

teikts 23/08/2015