Category Archives: Pārdomas, sprediķis

II Ziemassvētkos: Kaut kur dzirdētā pasaka par ēzelīti, gana nūju un sili.

      Reiz dzīvoja ēzelītis, gana nūja un sile. Viņi visi dzīvoja tālu viens no otra, bet bija vienādi ļoti nelaimīgi. Viņiem nepatika, kas viņi bija, un ko viņi darīja.
      Ēzelītis caurām dienām un naktīm sapņoja kļūt par skaistu zirgu. Viņš īsti nevarēja izlemt kādas krāsas spalvu viņš gribētu – baltu vai melnu, bet viens bija pilnīgi skaidrs – viņš būs karavadoņa staltais zirgs, ar skaistām krēpēm un īstu zirga asti, nevis žurkas asti ar pušķi galā, kāda viņam bija tagad. Sava pelēkā spalva un īsās kājiņas viņam arī riebās, un vēl viņam nepatika, ka cilvēki viņu uzskatīja par spītīgu un dumju. Viņi nesaprata, cik grūti būt tādam – pelēkam un visu apsmietam!Citreiz bija tik grūti ap sirdi, ka gribējās kaut nedaudz pastāvēt. Vienīgi saimnieks tādos brīžos vienmēr mīļi pabužināja starp ausīm. Tas bija vājš mierinājums, bet tomēr patīkams. Viņš vai plīsa no skaudības dzirdot kara zirgu auļus, bet ieraugot tos, viņš aizmirsa visu uz pasaules. Tikai vienu reizi viņam bija izdevība uz īsu mirkli būt kara zirga tuvumā. Viņš sajuta īstu iemauktu un seglu smaržu… ak, kas tās bija par sajūtām! Visu nākošo dienu viņš aiz sajūsmas nespēja neko ieēst. Saimnieks pat izbijās, jo domāja, ka viņš ir saslimis. Ēzelītis zināja, ka bez viņa saimnieka ģimenei būtu ļoti grūti izdzīvot. Īpaši tagad, šī garā ceļojuma laikā, kad saimnieka sievai ir kaut kas nesaprotams atgadījies, jo ar katru dienu viņa kļuva aizvien apaļāka, un apaļāka! Continue reading

2011. gada Kristus dzimšanas svētku vakarā: Vai Viņš piedzims tavā dzīvē?

Vai zināt kā jūs piedzimāt? Vai zināt, kādēļ vecāki jūs ieņēma un ļāva piedzimt? Kāda bija pati dzimšana?
Bībele atklāj, ka mēs ienācām šai pasaulē no pilnīgas nebūtības – pēc cilvēka gribas, bieži seksuālās iegribas dēļ, kā arī citu gribēšanu dēļ (Jņ. 1:13). Neviens mums neprasīja atļauju vai piekrišanu dzimšanai. Gribēti un negribēti, ar nodomu ieņemti un nejauši, tik dažādi mēs piedzimām. Ja būtu iespējams noskaidrot patiesos iemeslus dzimšanai, varbūt tie izbiedētu, un varbūt labāk tos arī nemaz nezināt!? Taču ikviens no mums vēlas būt mīlestības bērns, lai esam mīlēti un gaidīti.
Mēs piedzimām dzīvei, un lai kāda būtu bijusi vecāku motivācija ieņemšanai un iznēsāšanai, visi dzimstam pēc Dieva tēla un līdzības. Mēs nesam Dieva noslēpumu sevī, un esam neatkārtojami, un ne ar ko salīdzināmi – unikāli Dieva mākslas darbi. Vienreizēji arī tad, kad mūsu ievainotā pašapziņa un citu cilvēku iedomība rāda aplamu priekšstatu par sevi. Īpaši un neatkārtojami, ja arī kāds vai kādi mūs uzskata par nevajadzīgiem – pelēku masu. Dievs dod dzīvību un svētību. Dzīve, dzīvība – vienmēr Dieva dzīvība, jo ir Dieva elpa, dzīvības dvaša mūsos (Gen.2:7).
Taču ne tā piedzimst Kristus. Vārda tapšana par miesu ir noslēpumu noslēpums – Dievs un Cilvēks vienā personā! Mēs no nebūtības ienākam pasaulē, un saņemam visu samaitāto mantojumu, un to nemaz nejūtam.
Kristus tā nedzimst! Viņš pats ir dzīvība un pasaules gaisma, un ienāk pasaulē, lai pakļautos visas radības ierobežojumiem. Tā ir mīlestības izvēle, un mums neiespējama, jo Viņam jābūt īstam, patiesam Cilvēkam neizmantojot Savu dievišķību, lai dzīvotu kā Cilvēks. Savu dievišķību Viņš izmantos tikai citu labā – atklājot Evaņģēlija Vēsti dziedinot cilvēkus. Viņš ienāk grēka sakropļotā pasaulē, kur mudžēt mudž no ļaunuma, skopuma, ciešanām, bailēm, naida, un plosās nāve. Nāve atklāj to, ka šī pasaule ir pārdevusies velnam (Ebr. 2:14), Dieva pretiniekam, par laba un ļauna atzīšanas koka augļiem. Svētie Raksti atklāj, ka velns ir pirmais slepkava vēl pirms Kaina. Viņš ienes nāvi, kas miršanā pārplēš cilvēku, un ir pretstats Dieva dāvātai dzīvībai (Jņ 8:44). Bībele atklāj arī to, ka Dievs pirms pasaules radīšanas ir noslēdzis derību arī ar visiem eņģeļiem, un šī nezināmā derība ļoti spēcīgi ietekmē mūs ikdienā, īpaši, kad mēs piedzīvojam netaisnību saucot – kur ir Dievs!? Continue reading

2011.gada Adventa laikā: Gaidīšanas laiks…

Ikviens savā dzīvē saskaras ar gaidīšanu dažādās izpausmes formās. Visa dzīve ir piesātināta ar gaidīšanu. To nosaka laiks. Laika ritējums ar ātrumu sešdesmit sekundes minūtē, un sešdesmit minūtes stundā. Laikam ir pakļauts viss! Mēs gaidām. Gribot un negribot, priecājoties un bēdājoties, pacietīgi un nepacietīgi, bet visi ar cerību, ka būs, izdosies, notiks un piepildīsies!
Ļoti dažādas sajūtas sevī sajūtam kaut ko gaidot, un tās iekrāso gaidāmais. Interesanti ir, ka mūsu sajūtas un jūtas par gaidāmo maina laika ritējuma ātrumu, lai arī mēs zinām, ka laiks rit ar nemainīgu ātrumu. Ir brīži, kad mums ļoti nepatīk gaidīt, un laiks stiepjas ļoti, ļoti lēnām. Citreiz mēs skumstam, citreiz mēs krītam izmisumā, bet citreiz tas tracina un mēs dusmojamies. Daži pat ir gatavi saplosīt ikvienu un visus, kas izraisīja šo stāvokli. Ir brīži, kad mēs labprāt gaidām, un vēlamies attālināt gaidāmo, lai tas nekad nenotiktu. Ir brīži, kad laiks aizskrien vēja spārniem, un tos mēs saucam par laimes mirkļiem. Nemaz nav iespējams aprakstīt visus šos sajūtu un situāciju stāvokļus, jo ar tiem ir piesātināta visa ikdiena, visa mūsu dzīve. Continue reading

Ķēniņa dēla kāzas

„Jēzus atkal uzsāka ļaudīm runāt līdzībās un sacīja: – Debesu Valstība līdzināma ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus sacīdams: – Sakiet aicinātiem – redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās! Bet viņi to neievēroja un aizgāja: cits uz savu tīrumu, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie sagrābdami viņa kalpus tos apsmēja un nonāvēja. Tad ķēniņš kļuva dusmīgs, izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas notiesāt uz nāvi un viņu pilsētas nodedzināt. Tad viņš saka saviem kalpiem: – Kāzas ir sataisītas, bet aicinātie viesi nebija cienīgi. Tāpēc ejiet uz lielceļiem un aiciniet kāzās kādus vien atrodat. Un kalpi, iziedami uz lielceļu laukumiem, saveda visus, kādus vien atrada – ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem.
Tad ķēniņš iegāja aplūkot viesus un ieraudzīja tur cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drānās un saka viņam: Draugs, kā tu esi šeit atnācis bez kāzu drānām? Bet tas palika bez valodas. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: – Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” Mateja ev. 22: 1 – 14.
Ķēniņa dēla kāzas

Kāzas ir viens no svarīgākajiem notikumiem dzīvē. Līdzīgi kā dzimšana, tas ir jauns aizsākums, jauna savienība, jaunas cerības un gaidas.
Ceru, ka ikviens no mums ir vismaz piedalījies šādā norisē! Taču daudz labāk šī notikuma nozīmi un arī grūtumu var izprast, ja ir bijusi iespēja tās organizēt. Gatavošanās kāzām ir ļoti grūts, atbildīgs un piesātināts pārbaudījums vecākiem un topošajiem vīram un sievai. Continue reading