Sekot zvaigznei, kas rāda ceļu

1. vēsturisks atskats

Zvaigznes dienu Rietumu pasaulē svin ne tik sen kā Ziemsvētkus vai Kristus dzimšanas svētkus. Citās valodās un kalendāros šo dienu sauc arī par Atspīdēšanas dienu vai Trijkungu (triju ķēniņu) dienu. Šīs dienas izcelsme tīta vēstures miglā, bet, domājams, Austrumu Baznīcā saistīta ar Jēzus Kristību un parādīšanos atklātībā. Zvaigznes diena ievada Atspīdēšanas laiku, kuŗā kristīgā Baznīca tradicionāli pārdomā teofāniju – Dieva parādīšanos cilvēkiem.

Šīs dienas lasījumi ir saistīti gan ar Kristus piedzimšanu, gan viņa atklāšanos pasaulei, gan ar viņa misiju pasaulē.

2. Atspīdēšanas diena loģiski seko Kristus dzimšanai

Dievs izvēlas visu tautu starpā vienu tautu – israēlu, kuŗai tad rāda (mākoņu stabs un uguns liesma 2. Moz. 13:21), kā sekot viņam un vienīgi viņam. No visas israēla tautas viņš izvēlas vienu cilti – Jūdu (2. Moz. 49:10), kas kļūst par gaidāmā Pestītāja senčiem. No visas Jūdas cilts tiek izraudzīts Dāvida nams (2. Sam. 7:16), no šī nama – viena ģimene. Jāzeps un Marija, Dieva māte un viņas vīrs.

Dievs izvēlas piedzimt starp cilvēkiem, bet viņa plānos neietilpst paslēpties ligzdā pie mātes. Viņš vēlas, lai viņu redz visa pasaule, jo ir piedzimis kā pasaules Pestītājs. Tādēļ parādās zvaigzne austrumos, kas aicina ceļā gudros (kas saukti arī magi vai ķēniņi – no šejienes Trijkungu dienas nosaukums). Šī zvaigzne ir tik atšķirīga no pārējām debesjumā, ka nepaliek nepamanīta, tā izraisa jautājumus, zinātkāri un arī zināmu rīcību no tiem, kas prot domāt. Dievs, kas dod zīmi gudrajiem, dod viņiem arī gudrību saprast zvaigznes nozīmi; viņš ļaujas atrasties tiem, kuŗi viņu meklē.

3. Gudrie (magi) nesa dāvanas kā liecību

Trīs gudrie sekoja gaismai no augšienes; viņi nenovērsās no zīmēm, ko viņiem parādīja nezināms Dievs, bet caur tām uzzināja un iepazina patiesību. Sākumā viņi iedomājās, ka valdniekiem jādzimst galvaspilsētā, un devās turp. Tomēr Dievs, kas izvēlējās pieņemt kalpa veidu (Fil. 2:7), izvēlējās kluso Betlēmi par savu dzimšanas vietu. Karaļu pilsētā – Jeruzalemē – viņš izvēlējās nomirt par visiem cilvēkiem.

Gan gudrie, gan Herods domā zemes kategorijās – pirmie, meklēdami karali, valdnieku, otrais – baidīdamies no sāncenša, pretinieka. Hērods izliekas. Par dievbijīgu cilvēku, par labu valdnieku, par zinātņu vīru – bet tas viņam neko nepalīdz. Visas viņa pūles un greizsirdība ir pa tukšo. Pasaules valdnieks, kuŗa rokā ir mūžīga valstība, nemeklē pasaulīgu varu.

Kristus nepiedzimst un nenomirst pēc vietējās pašvaldības mājieniem. Vispirms ir noskumušajai un sabrukušajai pasaulei viņas nabadzībā jāizdzird labā vēsts par Dieva valstības atnākšanu uz zemes. Ir jātiek dziedinātiem slimajiem, jāizdzen ļaunie gari, jāpārstaigā visa apsolītā zeme.

Hērods kļūdās, mēģinādams uzņemties atbildību par to, ko viņš ne var aizsākt, ne ietekmēt. Tāpat kā daudzi pirms viņa un pēc viņa, viņš iedomājas, ka vienīgais var vēlēties ļaunu un darīt ļaunu, ka viņš var nogalināt jaunpiedzimušo Dievu. Bet tas, kuŗš izvēlas ienākt pasaulē pēc savas gribas, arī nomirs pēc savas gribas par šo ļaunuma un egoisma pilno pasauli.

Trīs gudrie tad mums rāda labo piemēru – viņi nāk pie bērna Jēzus, viņi seko savai zvaigznei. Viņi pielūdz Vārdu, kas tapis miesa, dievišķo Gudrību, kas piedzimusi kā bērns; viņi zemojas Visvarenā priekšā, kas vēl ir pavisam nespēcīgs – pasaules valdnieka priekšā, kas atklājies kā cilvēks.

Viņu dāvanas pasvītro viņu ticību, to, ka viņi ir atzinuši cilvēk-tapšanas un diev-piedzimšanas noslēpumu – vīraku viņi dāvina Dievam, mirres – cilvēkam, zeltu – karalim. Tā viņi parāda cieņu patiesam Dievam un patiesam cilvēkam, kā mēs to apliecinām savā ticības apliecībā: lai gan dāvanas ir dažādas, tās visas ir vienlīdz vērtīgas.

4. Nevainīgo mocekļu nāve mūs aicina uz Dievam patīkamu dzīvi

Gudrie pa citu ceļu atgriežas dzimtenē. Jāzepam sapnī eņģelis liek bēgt uz Ēģipti. Hērods piepilda savus greizsirdības iedvesmotos plānus. Viņš grib nogalināt vienu Bērnu, bet tā kā nezina, kuŗu – paraksta nāves spriedumu visiem, kas ir tajā vecuma grupā. Bet tos, ko ļaunais valdnieks atņem šai zemei, Kristus sagaida debesīs; tiem, kas vēl nav saņēmuši viņa asiņu upuri, viņš dāvina mocekļu godu.

Lūk, uz ko tas mūs aicina: ticībā pacelt sirdi uz mūžīgo gaismu, kas mums atspīd Dieva žēlastībā.

Kā gudrie sekoja zvaigznei, tā arī mēs nedrīkstam novērsties no Dieva vadības, ko saņemam, lasot Svētos Rakstus un lūdzoties.

Mēs esam aicināti uzturēt savas dvēseles tīras, nepadoties iekārēm, kas visas karo pret dvēseli (1. Pet. 2:11); un, ja (kad) sajūtam, ka dvēseli kaut kas ir saķēpājis, tad mums ir iespēja to notīrīt, caur Grēksūdzes sakramentu atgriežoties pie tās tīrības, ko saņēmām kristībā.

Apustulis Pāvils mūs 1. vēstulē Korintas draudzei aicina – pret ļaunumu esiet kā mazi bērni, bet saprašanā topiet pilnīgi (14:20); Dievs ienāca pasaulē kā mazs bērns, bet mazajā bērnā mājoja visa dievības pilnība (Kol. 2:9). Un šī dievības pilnība ir mums pieejama pavisam vienkārši un tieši – caur pieslēgšanos Jēzum Kristum. Sekot viņam pazemībā, ko viņš mācīja un parādīja ar savu zemes dzīvi un nāvi pie krusta, sekot viņam pacietīgi, jo viņš ir ne tikai mūsu Atpircējs, bet arī mūsu Spēks. Viņa spēkā mēs varam staigāt pa patiesības un taisnības ceļu savā ikdienā.

Mēs esam redzējuši patieso gaismu, mēs esam saņēmuši un saņemam Patiesību Altāŗa sakramentā – tad arī dzīvosim tā, kā pienākas tiem, kas pazīst patiesību un mūžīgo dzīvību tieši un personīgi.

L.T.L. sacīts Trīsvienības baznīcā 4. janv. 2015

Bērns silītē ir konkrēta Dieva ienākšana abstraktajā pasaulē

 .. gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.

Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.

Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.

Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk. 2:15)

Dziedot ‘Klusa nakts, svēta nakts’, arvien nonākam pie bērna, kas ‘silītē dus’. Dievs ir ienācis pasaulē, iemiesojies kā cilvēks. Līdz ar to ir padarītas bezjēdzīgas daudzas pretnostatīšanas.

Pirmā – Dievs ir neaizsniedzams un tāls, un visvarens, bet cilvēks – niecīgs, saistīts pie zemes un nespēj neko mainīt . Jēzū-cilvēkā iemājo ‘visa dievības pilnība'(Kol. 1:19), tādējādi darbos parādīdama, ka Dievam rūp cilvēku liktenis. Dieva iemiesošanās cilvēkā arī liek domāt par to, ka reliģiska centība bez žēlsirdības prakses, kā arī cilvēku dalīšana ‘pareizos’ un ‘nepareizos’, jo dalītāji skaidri zina, kā Dievam patīk, ir bezjēdzīga Dieva dāvinātā laika šķiešana.

Lasot evaņģēlijus, skaidri iezīmējas Jēzus (Dievcilvēka) konfrontācijas ar sava laika reliģijas lietpratējiem, kuŗos tie neparādās pārāk labā gaismā. Farizeju (un saduķeju, un tiesnešu, un pārvaldnieku) samudžināto sīkumaino domāšanu pārtrauc viena vienkārša, absolūta darbība – Betlēmē, silītē guļ mazulis, kuŗa rokās ir visas pasaules liktenis. Viņš uzaugs, stāstīs cilvēkiem labo ziņu par Dieva rūpēm un žēlastību, un nomirs par viņu (par taviem un maniem) grēkiem, lai līdz galam parādītu savu vārdu patiesumu.

Lūk, kāpēc kristietība nevar būt ne abstrakta, teorētiska reliģija vai ideju kopums, attāla institūcija vai struktūra. Lūk, kāpēc praktiskajā kristietībā ir visai neiespējami runāt par to, kura konfesija un novirziens tad it pats īstākais. Continue reading “Bērns silītē ir konkrēta Dieva ienākšana abstraktajā pasaulē”

Sv. Augustīns par Altāra Sakramentu

To, ko redzat uz altāŗa, jūs esat novērojuši arī naktī, kas nu ir beigusies. Bet jūs neesat neko dzirdējuši par to, kas tas Augustīns no Hipovarētu būt vai ko tas varētu nozīmēt, vai kādu lielu noslēpumu tas sevī nes. Jo jūs redzat vienkāršu maizi un kausu — par to vēsta jūsu acis, — kamēr jūsu ticība pieprasa ieraudzīt maizē Kristus miesu, bet kausā — Kristus asinis. Ticība pamatus saprot ļoti ātri un cieši, bet tā kāro arī saprasto iepazīt dziļāk. Kā saka pravietis, “ja neticēsiet, tad nesapratīsiet.” [Jes. 7:9, Septuaginta]

Un tā jūs gan varat man teikt: “Tu mūs mudināji ticēt, tagad paskaidro, lai mēs varam arī saprast.” Jūsu galvās rodas šādas domas: “Mēs zinām, kā radusies mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa, viņš to saņēma no Jaunavas Marijas. Kā visi bērniņi viņš ēda pienu un auga. Viņš kļuva par jaunieti. Viņu vajāja paša tauta. Pie koka viņš tika pienaglots, pie koka viņš mira; no šī koka viņa miesa tika noņemta un apglabāta. Trešajā dienā (kā viņš to bija solījis) viņš cēlās augšā. Viņš miesā uzkāpa debesīs, no kurienes viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Tur viņš mājo arīdzan tagad, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Tad kā šī maize var būt viņa miesa? Un kauss? Kā gan tas (vai tā saturs) var būt viņa asinis?”

Draugi, tos mēs saucam par sakramentiem tāpēc, ka mēs redzam vienu lietu, bet saprotam kaut ko pilnīgi citu. Redzama ir vienīgi fiziskā līdzība; saprašana nes garīgus augļus. Un tā, lai saprastu Kristus miesu, ieklausieties, ko apustulis Pāvils saka ticīgajiem: “Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.” [1. Kor. 12:27] Tad tā kā jūs esat Kristus miesa un tās locekļi, un jūsu priekšā uz Kunga galda ir jūsu pašu garīgais noslēpums, tad pieņemiet paši savu noslēpumu! Un tā kā esat uz to sacījuši savu “Āmen!”, tad zem sacītā arī parakstieties. Kad jūs dzirdat “Kristus miesa”, jūs sakāt “Āmen!” Tad esiet Kristus miesas locekļi, lai jūsu “Āmen” ir patiess.

Bet kāda tad ir maizes loma? Mēs jums nepiedāvāsim jaunu mācību, bet klausieties, ko par šo sakramentu saka Pāvils: “Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie.” [1. Kor. 10:17] Saprotiet un priecājieties: vienība, patiesība, uzticība, mīlestība. “Viena maize,” viņš saka. Kas ir šī viena maize? Vai tā nav “viena miesa,” ko veido daudzie? Atcerieties — maize nerodas no viena grauda, tā rodas no daudziem.

Kad jūs atsacījāt Sātanam, jūs tikāt “samalti”. Kad jūs tikāt kristīti, jūs tikāt “saraudzēti”. Kad jūs saņēmāt Svētā Gara uguni, jūs tikāt “izcepti”. Tad esiet tas, ko redzat, un pieņemiet, kas esat. Tā Pāvils runā par maizi.

Līdzīga ir mūsu izpratne arī par kausu, to nevajag daudz skaidrot. Redzamajā maizē kopā savākti daudzi graudi tāpat kā ticīgie (kā teikts Rakstos) ir “viena sirds un dvēsele” [Ap.D. 4:32]. Tāpat ir arī ar vīnu. Atcerieties, draugi, kā top vīns. Atsevišķas vīnogas karājas ķekarā, bet to sula sajaucas kopā, lai kļūtu par vienu dzērienu. Tādu ilustrāciju mūsu Kungs Kristus izvēlējās, lai parādītu, kā pie viņa galda tiek svinīgi iesvētīts mūsu vienības un miera garīgais noslēpums. Visi, kas pieņem vienības noslēpumu, bet netur miera saiti, līdz ar to saņem nevis stiprinājumu, bet kaut ko gluži pretēju.
Tāpēc no sirds un patiesi pateiksimies Dievam un, cik mūsu cilvēciskās vājības mums atļauj, tuvosimies viņam ar skaidru sirdi. No visa spēka meklēsim Dieva žēlastības dziļumus, jo tad viņš savā laipnībā noteikti uzklausīs mūsu lūgšanas. Dieva spēks izdzīs ļauno ienaidnieku no mūsu darbiem un domām. Dieva spēks padziļinās mūsu ticību, vadīs prātu, dos svētas domas un galu galā ievedīs savā valstībā caur Jēzu Kristu, viņa vienīgo Dēlu. Āmen.

oriģināls te
Tulk. LTL

Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka — tu arī mirsi.

Džons Danns savā Septiņpadsmitajā meditācijā raksta tā:

Nunc lento sonitu dicunt, morieris.

Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka tu arī mirsi.

Varbūt tas, kuŗam zvans skan, ir tik slims, ka nemana — zvans skan tieši viņam. Un varbūt es domāju sevi esam labāku par apkārtējiem, kuŗi redz manu patieso stāvokli — un tā lieku zvanam skanēt par mani, pats to neapzinādamies. Baznīca ir vispārēja, visaptveŗoša, un tādas ir arī visas viņas darbības: viss, ko viņa dara, pieder visiem. Kad viņa kristī bērnu, darbība skaŗ arī mani; jo bērns ar to tiek piesaistīts galvai, kas ir arī mana galva, uzpotēts ķermenim, kuŗa loceklis es esmu. Un kad viņa apglabā cilvēku, darbība skaŗ arī mani: visa cilvēce pieder vienam autoram, tā ir viena grāmata; kad viens cilvēks mirst, no sējuma netiek izrauta vesela nodaļa — tā tiek pārtulkota labākā valodā, un katrai nodaļai jātop tā pārtulkotai. Dievs izmanto vairākus tulkotājus: dažus gabalus tulko vecums, citus — slimība, citus — kaŗš vai netaisnība, bet Dieva roka ir katrā tulkojumā, un Viņa roka atkal salasīs un iesies mūsu izkaisītās lapas tai bibliotēkai, kur visas grāmatas būs atvērtas viena otrai. Jo arī zvans pirms dievkalpojuma neaicina vienīgi sludinātāju — tas sauc arī draudzi; tā šis zvans sauc mūs visus: bet jo vairāk mani, kuŗu slimība vedusi tik tuvu pēdējām durvīm.

Continue reading “Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka — tu arī mirsi.”

Liecināt par gaismu

 Jņ. 1:8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu

Džons Danns 1622 gada oktobrī par to rakstīja tā:

Jāņa Kristītāja liecībai ir divas puses: pirmā – problemātiska: kāpēc kaut kam tik acīmredzama kā gaisma – tāda gaisma, tā konkrētā Gaisma, būtu nepieciešama cilvēka liecība. Otrā daļa ir dogmatiska: kādu liecību Jānis deva par gaismu. Un pirmo daļu mēs sadalīsim divās daļās, pirmkārt – kāpēc vispār nepieciešama liecība, otrkārt, kāpēc bija nepieciešama nevis kādu citu, bet tieši Jāņa liecība.
Iesākumā Dievs radīja gaismu, kas apgaismo ikvienu cilvēku, lai cilvēks varētu pagodināt Dievu, redzēdams Dieva radīto, un radītajā – Viņu; jo ir veltīgi radīt (saka tas pats baznīctēvs) – nav jēgas ierīkot pasauli, ja tajā nav gaismas.

Bet lai gan gaisma atklāj un parāda mums visu pārējo, ieskaitot pati sevi, ja viss ir kārtībā, tad tomēr, Jņ. 1:5 mums dod pietiekami iemeslu, kāpēc mūsu tekstā minētajai gaismai ir nepieciešama liecība. Ieklausieties: Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Un tāpēc, Propter non intelligentes, propter incredulos, propter infirmos, Sol lucernas quaerit; pār tiem, kas ir vāji saprašanā un nav sasnieguši prāta gaismu, pagāniem; pār tiem, kas ticībā vāji – kas atnāk un klausās, un saņem gaismu, bet netic; pār tiem, kas nomaldījušies dzīves ceļos – kas dzird un tic, bet nedara sol lucernas quaerit, un šai gaismai ir nepieciešama liecība.

Jo var taču būt gaisma, par kuŗu mēs neko nezinām, jo esam aizmiguši – aizmiguši līdzīgi kā Jaira meitiņa, par kuŗu Jēzus saka – viņa nav mirusi, viņa guļ. Meitene bija gan mirusi, bet tāpēc, ka bija nolēmis viņu uzmodināt, Jēzus sacīja, ka viņa ir aizmigusi. Pagāni ir miruši savā nezināšanā, mēs esam miruši aiz savas samaitātās dabas – tikpat miruši kā viņi: mēs nevaram dzirdēt balsi, mēs neredzam gaismu. Bez Dieva uzturošās žēlastības nevar turpināt [dzīvot] necik daudz vairāk kā pagāns uzsākt [ticēt] bez Dieva modinošās žēlastības. Continue reading “Liecināt par gaismu”