Par Dieva valstību, kokiem un nosmakušām zivīm

31 Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. 32 Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” 33 Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.”

44 Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. 46 Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.

47 Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. 48 Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. 49 Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem 50 un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.

51 Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” 52 Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”
Mt. 13: 31-33, 44-52

Ir līdzības, ko Jēzus skaidro, un ir līdzības, ko Jēzus saviem mācekļiem neskaidro. Acīmredzot, sākumā (visa Mateja ev. 13. nodaļa ir veltīta līdzībām) Jēzus sekotāji mācās Jēzus valodu, apgūst viņa lietotās metaforas un simbolus, un tikai uz nodaļas beigām, kad Jēzus ir pārliecināts, ka viņu klausās un ieklausās, viņš dod vaļu līdzību sērijai bez skaidrojumiem.

Šo līdzību uzdevums nav tik daudz apgaismot prātu, cik apskaidrot sirdi; ļaut sajust, kāda tad ir tā debesu valstība, kuŗas atnākšanu ir sludinājuši pravieši, un Jāņa sūtītajiem mācekļiem no sirds apliecinājis Jēzus (Mt. 11:2-6). Pāris precīzos teikumos Jēzus klausītājiem liek sajust kaut ko no viņu pašu pieredzes:

1. sinepju stāds un raugs.

Visi, kas kādreiz ir jelko audzējuši no sēklas, pazīst brīnuma sajūtu, kas rodas, vērojot, kā kaut kas mazs un samērā nepievilcīgs (apaļš, iegarens, plakans utt) pārtop vispirms nelielā, zaļā stādā un tad – nobriedušā augā. Un cik līdzīgi tādi mazi stādi ir – kamēr neparādās otrās lapas, ir diezgan gŗūti atšķirt bieti no balandas vai liepu no āboliņa. Sēkla ir maza, tā aug un attīstās klusi un nemanāmi, bet galu galā izaug par to, kas viņai lemts.

Paralēli stāstam par sinepju sēklu, Jēzus piemin raugu, kas arī ir kluss pārveidotājs. Raugs sašķeļ cukurus un pārvērš miltu un ūdens maisījumu par mīklu, no kā tālāk top mūsu dienišķā – un arī svētku – maize. Par to, ka raugi ir dažādi, jārunā citu reizi.

2. Manta un pērle.
Abos gadījumos ļaudis, kuŗi pārdod visu, lai iegūtu lauku un pērli, zina, ko meklē. Viņi apzinās, ka šis dārgums ir vērtīgāks nekā viss, kas viņiem līdz šim piederējis; apzinoties to, viņi pieņem lēmumus un nekavējoties rīkojas.
Interesanti ir tas, ka atradēji abi slēpj savu atradumu, līdz kamēr ir ieguvuši uz to likumīgas tiesības.

3. Tīkls un zivis.
“..vēl debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā.”

Ja tīkls atrodas ūdenī pārāk ilgi, tajā saķeŗas viss iespējamais – ūdenszāles, nirpīles, zivis, tukšas pudeles… tie, kas nespēj elpot dotajos apstākļos, iet bojā. Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem, tiem, kas pazīst viņa valodu un jau ir apņēmušies viņam sekot.

Baznīcā bieži dzirdam, ka te ir mazliet debesu valstības. Un tā tas arī ir, jo Jēzus klātbūtnē ir debesu valstība. Varbūt, ka varam domāt par Dieva radīto pasauli kā jūŗu, kur peld dažādas būtnes. Baznīca tad kļūst par tīklu, kur apstāties,lai piedzīvotu Dieva valstību jau šeit uz zemes.

Šeit arī brīdinājums tiem, kas Baznīcu vada un tīklu met, un tiem, kas tīklā apstājas – laiku beigās tiks izvilktas visas zivis. Un daļa no tām būs sapuvušas. Kas liek zivij tīklā sapūt?
a) tā ir sapinusies un nespēj pakustēties, dabū gangrēnu un sapūst; b) tā nevar paelpot, nosmok un sapūst; c) tā ir ievainota, nevar aizbēgt, dabū infekciju un sapūst.

Baznīcas – ikkatras draudzes vadītāju un ikdienas ļaužu, Kristum ticīgo rokās ir viņu līdzbiedru mūžība: vai kāds mums blakus nesmok no neizprotamām tradīcijām, no tā, ka ‘tā ir tāpēc, ka tā ir, jo es tā teicu’? vai kristīgais brālis/māsa nav ievainots/a un mūsu nepiedošanas un bezdarbības dēļ klusītēm neiet bojā? vai tie, pie kuŗiem tik ļoti pierasts, ja ‘gan jau izdarīs’, nemanāmi neizdeg, jo nesaņem atbalstu un pozitīvu vērtējumu? vai draudzē Bībeles mācības vietā neizplatās jaunā laikmeta un nekristīgu mācību infekcijas?

Kristus mācekļu – mūsu – cilvēku zvejošanas darbs ir gan cildens un paša Jēzus pavēlēts, gan arī atbildīgs: laiku beigās mūsu darba augļus šķiros eņģeļi pēc Dieva standartiem, un Viņa priekšā mēs būsim atbildīgi.

4. Kopskats.
Debesu valstība nav nezināma un nepazīstama; mēs to saņemam Kristībā un Sakramentos, mēs to izjūtam sadraudzībā un mūzikā. Tā ir tā vērtība, tā pastāvība pasaulē, kuŗas dēļ ir vērts pārkārtot prioritātes un laika sadalījumu. Šīs līdzības izaicina – vai tev ir gana iekšā, lai noliktu malā mazās lietas un pievērstos mūžībai? nē, ne mūžībai, Mūžībai? Jo tā tevi darīs bagātāku nekā iepriekš.

Jēzus savas līdzības stāsta, lai ļautu saviem klausītājiem sajust, kā klusi aug augumā Dieva valstība – kā koks, kuŗa zaros debesu putni var droši vīt ligzdiņas un audzināt savus jaunuļus, kā raugs, kas pārveido miltus par brīnišķīgu, garšīgu maizi. Debesu valstībai nav jāparādās pēkšņi un nomācoši – tā nāk mierīgi un savā laikā, tās cēlēju uzdevums ir likt zemē sēklu, iejaukt mīklu un nodrošināt apstākļus, kur iespējama augšana.

Un uzmanīsimies, lai ražas dienā, tīkla izvilkšanas dienā un lielajā škiŗošanā mēs, kas šodien esam viņa redzamā Baznīca, tiekam sakrāti viņa klētīs kopā ar tiem, ko esam mīlējuši.

L.T.L.
Teikts 2014. gada 27. jūl. Trīsvienības baznīcā

Dr. Mārtiņš Luters – Īss Pamudinājums Uz Grēksūdzi

Par grēksūdzi arvien esam mācījuši, ka tai jābūt brīvai,  Jo līdz šim – kā to visi esam pieredzējuši – nav bijis nekā grūtāka kā tas, ka ikviens tika piespiests sūdzēt grēkus, pastāvot augstākā, nāves grēka draudiem. Turklāt pati grēksūdze bija padarīta par tik smagu lietu un sirdsapziņa tā nomocīta ar dažādo grēku uzskaitījumu, ka neviens nespēja pietiekami izsūdzēt savus grēkus. Un pats ļaunākais bija tas, ka neviens nemācīja, cik vajadzīgai, mierinošai un iepriecinošai vajadzētu būt grēksūdzei, tieši pretēji – tā bija padarīta par vienām vienīgām bailēm un elles mokām, tā ka ikviens bija spiests sūdzēt grēkus un tomēr ienīda grēksūdzi vairāk par visām lietām. Nu esam kļuvuši brīvi no šim trim lietām un saņēmuši kā dāvanu to, ka varam sūdzēt grēkus ne piespiesti, ne baiļu dzīti. Tāpat esam atbrīvoti no mokošās visu grēku precīzas uzskaitīšanas; turklāt mums dota priekšrocība zināt, kā grēksūdzi svētīgi lietot par mierinājumu un stiprinājumu mūsu sirdsapziņai.

Taču tagad katrs – un daudzi diemžēl to jau pārāk labi iemācījušies – var darīt, ko grib, uztverot brīvību tā, it kā nemaz vairs nevajadzētu sūdzēt grēkus. Viņi pārlieku veikli iemācījušies to, kas citkārt mums nāk par labu, un uzņem visu pārāk viegli – ja jau Evaņģēlijs ir maigs un tīkams. Taču šādas cūkas (kā esmu sacījis), nedrīkstētu tikt pie Evaņģēlija, nedz ko no tā saņemt. Tām būtu jāpaliek zem pāvesta varas, lai tiktu mocītas un dzītas sūdzēt grēkus, gavēt utt. vairāk, nekā līdz šim. Jo, kas negrib ticēt Evaņģēlijam, nedz pēc tā dzīvot un rīkoties, kā kristietim piederas, tas arī nedrīkst baudīt Evaņģēliju. Kā gan tu varētu vienīgi baudīt Evaņģēlija labumu, neko nedarīdams un nelikdamies par to ne zinis? Tādēļ mēs vēlētos, kaut tādiem ļaudīm neko nebūtu sludinājuši, tāpat arī negribētu tiem piešķirt neko no mūsu brīvības, bet drīzāk gan atkal pakļaut viņus pāvestam vai vēl kādam, kas pār tiem valdītu kā īsts tirāns, jo ļaudīm, kuri negrib paklausīt Evaņģēlijam, nekas cits arī neder, kā vien šāds cietumu uzraugs, Dieva velns un bendes kalps. Turpretim pārējiem – tiem, kuri labprāt uzklausa – arvien sludināsim, tos pamudināsim, aicināsim un iedrošināsim, lai viņi šo brīnišķo dārgumu, kas caur Evaņģēliju tiek sniegts, nepalaistu garām. Tādēļ gribam teikt kādus vārdus arī par grēksūdzi, lai pamācītu un brīdinātu vienkāršos ļaudis.

Kā jau esmu sacījis, ka bez šis grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par visu kristiešu kopīgu atzīšanos, proti, kad vienatnē sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu Dievam vai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. “, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.

Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu. Mēs visi savā starpā esam parādnieki, tādēļ mums arī atklāti jāatzīstas vienam otra priekšā, nekaunoties no pārējiem. Tas ir, kā māca sakāmvārds: “Ja viens ir dievbijīgs, visi ir dievbijīgi”, un neviens taču nedara Dievam vai savam tuvākajam to, ko vajadzētu darīt. Taču līdzās parādam vispār ir arī īpaši pārkāpumi, kā, piemēram, kur viens otru ir sadusmojis, – lai lūdz piedošanu. Tā arī lūgšanā Mūsu Tēvs saņemam divas absolūcijas: ka mums ir piedots tas, ko esam grēkojuši pret Dievu, un tas, ko esam grēkojuši pret savu tuvāko, un mēs piedodam savam tuvākajam un ar viņu salīdzināmies.

Līdzās šādai atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kura notiek vienatnē, vienam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis Absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem. Tad nu sirdij, kura jūt savu grēku un ilgojas mierinājuma, šeit ir drošs patvērums, kur tā atrod Dieva vārdu un dzird, ka Dievs caur cilvēka muti to atraisa no grēkiem un dara brīvu.

Tā nu ievēro – kā jau bieži esmu sacījis, – ka grēksūdze sastāv no divām daļām. Pirmā no tām ir mūsu darbi un rīcība, tas ir, ka es izsūdzu savus grēkus, lūdzu mierinājumu un atspirdzinājumu manai dvēselei. Otra ir darbs, kuru dara Dievs, kas caur Vārdu, kuru licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem. Tas arī ir pats svarīgākais un cēlākais, kas dara grēksūdzi tik dārgu un iepriecinošu. Tā nu līdz šim esam raudzījušies tikai uz mūsu darbu un neesam domājuši tālāk, kā vien – vai esam šķīsti izsūdzējuši grēkus; bet otra, pati svarīgākā daļa, palikusi neievērota un nesludināta, itin kā grēksūdze būtu tikai labais darbs, ar kuru mums jāmaksā Dievam. Kur grēksūdze nebija bijusi pilnīga un precīza, tur mums tika sacīts, ka Absolūcija nav spēkā, nedz grēki piedoti. Tā ļaudis tika novesti tik tālu, ka ikvienam bija jākrīt izmisumā, cenšoties pilnīgi izsūdzēt grēkus (kas nemaz nebija iespējams) un nespējot rast mierinājumu sirdsapziņai, nedz paļauties uz Absolūciju. Tādā kārtā viņi bija padarījuši grēksūdzi ne vien nevajadzīgu, bet arī grūtu un nepatīkamu, nodarot postu dvēselei.

Tādēļ, uzlūkojot grēksūdzi, mums jāizšķir šis divas daļas, ievērojot, ka mūsu darbs ir niecīgs, turpretī Dieva vārds – augsts un cildens. Neraudzīsimies uz to tā, it kā paši gribētu darīt kādu brīnišķu darbu un sniegt to Dievam, bet vienīgi no Viņa ņemt un saņemt. Tu nedrīksti nākt un stāstīt, cik dievbijīgs vai ļauns esi; ja esi kristietis, es to tāpat labi zinu, ja ne – zinu vēl labāk. Bet tev jānāk, lai izteiktu savu vajadzību un ļautu tev palīdzēt, iepriecināt tavu sirdi un sirdsapziņu.

Turklāt neviens nedrīkst tevi dzīt ar pavēlēm, tāpēc mēs sakām: kas ir vai vēlas būt kristietis, tam šeit ir uzticams padoms – lai nāk un saņem brīnišķīgo dārgumu. Ja neesi kristietis vai arī neilgojies pēc šā mierinājuma, – mēs tevi nespiedīsim, lai to dara citi. Tā atceļam visu pāvesta tirāniju, likumus un spaidus kā nevajadzīgus, jo mēs mācām: kas nenāk uz grēksūdzi labprātīgi un Absolūcijas dēl, tam no grēksūdzes jāatturas. Arī tam, kas nāk, paļaudamies uz savu darbu – lai cik šķīsti viņš savus grēkus izsūdzējis – vajadzētu atturēties. Bet mēs brīdinām: tev jāsūdz grēki un jāuzrāda savas vajadzības ne tādēļ, lai paveiktu labu darbu, bet gan – lai dzirdētu, ko Dievs liek tev sacīt. Viņa piedošanas Vārds jeb Absolūcija ir tas, kas tev jāuzlūko, redzot, cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību kā brīnišķīgs, nenovērtējams dārgums.

Ja to visu labi izskaidrotu, kā arī parādītu mūsu postu, kuram vajadzētu mūs mudināt un aicināt uz grēksūdzi, tad nevajadzētu daudz piespiešanas. Paša sirdsapziņa ikvienu dzītu un darītu tik bažīgu, ka viņš būtu priecīgs izsūdzēt grēkus un rīkotos gluži kā nožēlojams ubags, kas izdzirdējis, ka kādā vietā tiek izdalītas bagātīgas dāvanas, nauda vai apģērbi: tam nevajadzētu, lai tiesas kalps viņu dzītu un sistu; tāds nabags pats skrietu, cik ātri vien spēj, lai nenokavētu. Ja turpretī izdotu pavēli, ka visiem ubagiem jāskrien uz šo vietu, nenorādot iemeslu un nesakot, ko šeit meklēt un saņemt, – kas cits tur varētu iznākt, kā vien tas, ka visi ietu ar nepatiku, necerēdami ko saņemt, bet tikvien spēdami, kā parādīt savu nabadzību un postu? Tur nevarētu smelties daudz prieka vai mierinājuma, drīzāk gan – tikai vēl vairāk ienīst šo pavēli.

Tā mēs mācām, cik jauka, brīnišķīga un mierinoša ir grēksūdze, un pamācām nenicināt tādu dārgu mantu, ievērojot, cik ļoti tas mums vajadzīgs. Tā nu, ja esi kristietis, tev nevajag ne manas piespiešanas, ne pāvesta likuma; tu pats sevi piespiedīsi un lūgsi man, lai varētu kļūt līdzdalīgs pie šā dārguma. Bet, ja gribi to nicināt, augstprātīgi noraidīdams grēksūdzi, mēs pasludinām tev galīgo spriedumu: tu neesi kristietis un nedrīksti baudīt Sakramentu. Jo tu nicini to, ko kristietis nedrīkst nicināt, līdz ar to arī nevari saņemt grēku piedošanu. Un šī ir droša zīme, ka tu nicini arī Evaņģēliju.

Īsi sakot: mēs negribam pazīt nekādus spaidus. Bet, kas neuzklausa mūsu sludināšanu un pamācību, kas neseko tai, gar to mums nav nekādas daļas, tāds arī neko nesaņems no Evaņģēlija. Ja esi kristietis, tev jābūt līksmam, ka vari nākt uz grēksūdzi, kaut būtu jāskrien simts jūdžu, tu nāksi pats un neliksi sevi mudināt, bet pats mūs mudināsi, jo mēs nākam pēc pavēles, bet tu – no brīva prāta. Mēs nespiežam nevienu, bet ļaujam, lai steidzas pie mums, gluži kā viņi no mums prasa, lai sludinām un sniedzam Sakramentu.

Tādēļ, kad es pamudinu uz grēksūdzi, es nedaru neko citu kā -mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi. Jo, kas vēlas būt dievbijīgi kristieši, kļūt brīvi no saviem grēkiem un iemantot mierīgu sirdsapziņu, tiem jau ir īsts izsalkums un slāpes. Tie tver pēc ēdiena gluži kā vajāts briedis, karstuma un slāpju mocīts, kā 42. psalmā lasām: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!” Tas ir, kā briedis ilgojas pēc skaidra ūdens, tik ļoti es ilgojos pēc Dieva vārda, Absolūcijas un Sakramenta. Redzi, tā būtu pareizi jāmāca par grēksūdzi, lai modinātu labpatiku un mīlestību pret to, ka ļaudis nāktu un steigtos pie mums vēl vairāk, nekā mēs paši gribētu. Mēs pacelsim rokas, teikdami slavu un pateicību Dievam, ka esam nākuši pie šādas atziņas un žēlastības. Āmen.

Jautājumi pārdomām: 1. Kādas divas izpratnes par grēksūdzi te ir minētas? Kas raksturīgs katrai no tām? 2. Kāda saistība Evaņģēlijam un grēksūdzei? Kā Luters to pamato? 3. Kādus trīs grēksūdzes veidus Luters piemin? 4. Kādās divās daļās iedalāma grēksūdze? Kas kurai raksturīgs? 5. Kāds ir galvenais iemesls, lai ietu pie grēksūdzes? Ko no tā vajadzētu secināt?

Pieci grēksūdzes veidi (pēc grāmatas “Kristīgā Mācība”): 1. nepārtaukta grēksūdze Dieva priekšā 2. Kopīga grēksūdze dievkalpojuma laikā 3. Privāta grēksūdze mācītājam 4. Mīlestības grēksūdze sava tuvākā priekšā 5. Atklāta grēcinieka bikts visas draudzes priekšā (gadījumā, ja cilvēks ir grēkojis pret visu draudzi, utt.)

Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība

[fragments no uzrunas draudzes darbiniekiem]

1. Izvairīsimies no tenkām
fishJaunā Derība brīdina no tenkām. Grieķu vārds, ko tulko kā ‘tenkas’ nozīmē čukstēšanu vai čukstētāju. Citiem vārdiem sakot, uzsvars nav uz informācijas nepatiesumu, bet gan uz to, ka informācija tiek kaut kādā veidā slēpta. Tā nav atklāta, tieša un visiem pieejama. Tai apkārt ir tumsa. Tā nedarbojas mīlestības gaismā. Tā nav vērsta uz dziedināšanu. Tā baro patmīlīgu vēlmi izskatīties pareizam, nespēlējot pēc mīlestības likumiem.

Pāvils 2. vēstulē korintiešiem raksta – Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos,[..] ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības. (2. Kor. 12:20)

Continue reading “Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība”

Atskats uz LELB sinodi 7. un 8. jūnijā

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas kārtējā Sinode notika 2013. gada 7. un 8. jūnijā. Kopā tajā piedalījās 395 dalībnieki – mācītāji un draudžu pārstāvji, Trīsvienības draudzi pārstāvēja mācītājs Varis Bogdanovs un evaņģēliste Ilva Mārdega.

Kopumā Sinodes darbs notika raiti. Sinode gan uzklausīja Baznīcas vadītāju ziņojumus par pēdējos 3 gados notikušo un izdarīto, gan apstiprināja tālākās darbības stratēģijas. Domstarpību un strīdu šoreiz nebija, jo visas tēmas iepriekš bija apspriestas iecirkņu sinodēs, jautājumi bija pazīstami un izdiskutēti jau iepriekš.

Tika apstiprināts arī Baznīcas jaunās Dziesmu grāmatas saturs. Aizlūgsim, lai darbs pie tās raiti turpinātos un jau pēc neilga laika mēs varētu to redzēt un sākt lietot draudzē. Tāpat tika pieņemts lēmums par jaunā Bībeles tulkojuma lietošanu dievkalpojumos.

Samērā vēsturisks ir lēmums par to, ka turpmāk Baznīcas kopīgajām vajadzībām visas draudzes iemaksās desmito daļu no saviem ienākumiem (no vispārīgajiem ziedojumiem un saimnieciskās darbības), nevis noteiktu naudas summu par katru draudzes locekli. Tāpat arī draudžu locekļi tiek aicināti apsvērt iespēju ziedot draudzei desmito daļu no saviem ienākumiem – saskatot to kā Bībelē pamatojamu un svētīgu principu. Tas gan nav un nekad nebūs obligāts ziedojums, tomēr daudzi, kas tā ziedo, ir redzējuši, ka tas nes svētību draudzei un viņiem pašiem.

Sinodes apstiprinātie LELB Virsvaldes prioritāri risināmie jautājumi turpmākajiem gadiem:

  1. sagatavot LELB mācītāju izglītības un tālākizglītības standartu;
  2. sagatavot LELB mācību par ziedošanu;
  3. pārskatīt un noteikt jaunu LELB mācītāju kalpošanas un draudžu aprūpes plānu, kas atbilstu šodienas apstākļiem;
  4. atrast risinājumu dievnamu uzturēšanai tām draudzēm, kuras to vairs nespēj pašu spēkiem.

Vairāk par Sinodes darbu var uzzināt LELB mājas lapā, kā arī pie mūsu draudzes pārstāvjiem Sinodē.

Kristus ir vienotības saite

Baznīctēvs Aleksandrijas Kirils raksta tā:

Visi, kas saņem Kristus svēto miesu, ir vienoti ar viņu kā Viņa miesas locekļi. Tā māca Sv. Pāvils, runādams par mūsu reliģijas noslēpumu, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība (Kolos. 1:26-27)

Ja Kristū mēs visi, gan mēs, gan tas, kurš ir mūsos ar savu miesu, esam viena ķermeņa locekļi, vai nav skaidrs, ka mēs esam viens – kā viens ar otru, tā ar Kristu? Viņš ir saite, kas mūs vieno, jo Viņš ir vienlaikus Dievs un cilvēks.

Tad, domādami par mūsu vienotību Garā, mēs varam sacīt, turpinot to pašu domu, ka mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu garu, Svēto Garu, esam cieši savienoti gan viens ar otru, gan ar Dievu. Katrs par sevi mēs esam daudzi, un Kristus sūta Garu, kurš ir vienlaikus Tēva Gars un Kristus paša Gars, lai tas mājotu mūsos. Tomēr šis Gars, būdams viens un nedalāms, savāc kopā tos, kas viens no otra atšķiras, būdami indivīdi, un liek tiem tapt uzskatītiem par vienu – būt vienotiem sevī. Tieši tāpat kā Kristus Svētajai Miesai piemīt vara darīt par vienu miesu tos, kas Viņu pieņem, tāpat arī viņš, nedalāmais Dieva Gars, dzīvodams visos, liek tiem būt vienotiem garā.

Tāpēc Sv. Pāvils mūs lūdz : dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efez. 4:1–5) Ja viens Gars dzīvo mūsos, tad viens Dievs un Tēvs būs mūsos, un viņš caur savu Dēlu mūs apvienos ar sevi un viesiem tiem, kas ņem dalību pie Gara.

Vēl ir viens veids, kā mēs varam parādīt, ka Svētajā Garā tiekam vienoti. Ja mēs esam atteikušies no pasaulīgā dzīvesveida un uz visiem laikiem nodevuši sevi Dieva Gara likumu pārziņā, tad zināmā mērā visi redzēs, ka mēs, savā ziņā noliegdami mūsu pašu dzīvi un pieņemdami pārdabisko Svētā Gara līdzību, kas mājo mūsos, tiekam pārveidoti – mēs vairs neesam vienīgi cilvēki, bet arī Dieva bērni, garīgi cilvēki, jo esam saņēmuši dievišķu dabu. Tādējādi mēs visi esam viens Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Mēs esam vienoti domās un svētumā, mēs esam viens caur to, ka pieņemam svēto Kristus Miesu Sakramentā un ņemam dalību pie viena Svētā Gara.