Svētceļojums – kopienas aspektā

Pirmā piezīme: Šis teksts nav iecerēts kā teoloģiska vai vēsturiska pārdoma, tas drīzāk ir kā turpinājums diskusijai par svētceļojuma būtību un vajadzību mūsu Baznīcā. Jau senajā pasaulē bija zināms, ka dialogs ir lieliska iespēja iegūt jaunu informāciju, nedomāju, ka līdz mūsu dienām cilvēka daba būtu daudz mainījusies.

Otrā piezīme: es šai tekstā vēlos apskatīt tikai vienu svētceļojuma aspektu, proti, kopienas aspektu, nepieskaroties pārējiem, bet tos nekādi neizslēdzot un nenoliedzot.

Trešā piezīme: teksts rakstīts no empīriskās prakses viedokļa.

Definīcijas: Par svētceļojumu kopienas aspektā var domāt divējādi: 1) indivīda redzamais ceļš uz kādu svētvietu un neredzamais – ar Dievu un pie Dieva; 2) indivīdu kopienas, grupas kopīgs ceļš uz kādu svētvietu vai svētkiem, kas parāda arī visas Baznīcas ceļu ar Dievu cauri šai pasaulei. Šai tekstā vārdam ‘svētceļojums’ būs šī otrā, grupas ceļa, nozīme.

Tāpat svētceļojumā iespējams doties dažādiem līdzekļiem: braukt ar mašīnu, vilcienu vai autobusu, iet ar kājām. Tālāk teiktais vairumā gadījumu būs attiecināms uz kājāmgājējiem, jo mehanizācijai ir savas īpatnības, par kurām būtu runājams atsevišķi.

Runājot par laiku, es lietošu divus laika jēdzienus: ‘kondensētais’ jeb ‘intensīvais’ laiks, kurš ir īpaši veltīts Dievam un līdzcilvēkam svētceļojuma laikā – kā pretstatu ‘atšķaidītajam’, ikdienas laikam. Continue reading “Svētceļojums – kopienas aspektā”

Par tuvojošos sinodi

Oriģināls šeit.

Dažas līdz galam nepabeigtas pārdomas:

a) Luterāņu Baznīca Latvijā savā attīstībā ir sasniegusi ļoti nestabilu posmu – faktiski pagrieziena punktu. Tā man atgādina vecu vītolu, kam ir daudz satrunējušas koksnes un tikai dažas dzīvas dzīslas, kuras aizvada ūdeni un dzīvību līdz  mazākajiem zariem un zaļajām lapām.

b) Nez vai eksistē veids, kā vecu, satrunējušu koku vai sistēmu darīt pilnīgi jaunu. Dārznieks to drīzāk risinātu, nogriežot dzīvos zarus un iestādot tos jaunā vietā, kur tie varētu dzīt saknes un augt veselīgi un stipri.

Tad nu prātā nāk Jāņa rakstītais:

“ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu.

Jūs esat jau šķīsti tā vārda dēļ, ko es jums esmu runājis. Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī.

ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg. Ja jūs manī paliekat un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko vien gribēsiet, un tas jums notiks.

Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi.” (Jāņa 15:1-8, jaunais tulkojums)

Man nekad nav piederējis vīnogulājs, bet es zinu, kas notiek ar citiem augļu kokiem un krūmiem. Ja tos neatjauno, neiztīra un nedara citas vajadzīgas lietas, tie pārstāj nest augļus.

c) Kas varētu nest atjaunošanu un iztīrīšanu, jaunu dzīvi mūsu baznīcai? Kristus un tikai Kristus. Ticības un uzticēšanās pieplūdums. Atteikšanās tērēt enerģiju un resursus tukšām čaulām, ārējam glītumam un neizskaidrotiem rituāliem, aizvietojot to visu ar darbu ar cilvēkiem un cilvēku labā, ceļot Dieva valstību. Darot lūgšanu tikšanās neformālākas un dievkalpojumus mazāk augstprātīgus (ne jau dievkalpojuma kārtība to nosaka, nē – tā ir attieksme, ar kādu dievkalpojuma kārtība tiek iemiesota un īstenota). Veidojot dzīvas attiecības, kas balstītas uz kopīgām zināšanām par Rakstiem, Baznīcas vēsturi un dzīves pieredzi.

Baznīcai ir daudz garīgu bagātību, ko tā var dot,- gan zināšanas, gan prakse- tomēr gadu no gada es redzu notiekam divas lietas – (1) cilvēki pamet Baznīcu, jo viņi nespēj atrast veidu kā izjust/izpaust savu izpratni par attiecībām ar Dievu, un (2) cilvēkus, kuri visiem spēkiem turas pie tradīcijām, kuras viņi paši piedzīvoja, pievienojoties draudzei pirms daudziem gadiem, un kuri aktīvi pretojas jebkurām izmaiņām pat mazāk svarīgajos rituālos kā mūzikas izvēle, liturģiskie tērpi u.tml.

Situācija (2) nav tik nevainīga kā izklausās – jo tad, kad cilvēki mazsvarīgas lietas novieto centrā, svarīgais tiek nobīdīts malā, un tam atliek arvien mazāk laika. Notiek kaismīgas diskusijas par to, kā savākt naudu baznīcas ēkas remontam, tā vietā, lai kaismīgi diskutētu, kā vest cilvēkus pie Kristus un glābšanas. Ironija tai visā ir tāda, ka tukšas baznīcas ēkas atjaunošana nedz palīdzēs cilvēkiem labāk izprast Dievu, nedz arī cels Dieva valstību, kas savukārt ir Baznīcas, jebkuras Bbaznīcas, īstais uzdevums šajā satrunējušajā pasaulē.

d) Kas tad mums atliek? Kristus Jēzus. Dievs, kurš atnāca uz satrunējušo pasauli un pārstādīja cilvēkus, lai tie augtu garīgumā un izpratnē par Dievu. Dievs, kas sēdēja blakus saviem mācekļiem un mācīja viņus ar savu klātbūtni, veidojot attiecības, mācot lūgt un rūpēties citam par citu. Tādai Baznīcai nevajag lielu, tumšu ēku un sarežģītas mistērijas, lai tā eksistētu. Tāda baznīca var dzīvot noslēpumu, kas ir dzīve Kristū un svētceļojums uz Debesīm. Baznīca, kas celta no „dzīviem akmeņiem”, kā Pēteris to apraksta. Baznīca, kas celta no mums, ne no ķieģeļiem un šīfera.

—————————————————-
Šī dziesma ir tiem, kas  ir noguruši no brūkošās sistēmas un kas izmisīgi lūkojas uz vienīgo, kas spēj lietas izmainīt.

[youtube id=”Zb4w-wVt8ws”]

Vasarsvētki: uguns Bābeles tornī

Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi…

Apustuļu darbu 2. nodaļā parādīts, kā rodas daudznacionālā Baznīca, dibināta uz pilnīgas līdztiesības pamatiem, visus aptveŗoša, katru pieņemoša, nepakļauta impērijai (bet ar prieku sagaida tūristus no Romas) ar minimālu funkcionālu hierarhiju, kopība, ko no iekšienes vada Svētais Gars. Tā taču ir, vai ne?

Bet redzamo vienkāršību sabojā vairāki pretīgi ieradumi:

  •  Nevienlīdzība

Parasti tā izskatās pēc izredzētības atziņas, ko varam novērot pie visiem rasistiem, liekuļiem un noteikta dzimuma aizstāvjiem dažādās devās un formās, bet vienmēr un visur. Runa ir par varu, nevis dzimumu.

  • Šaurpierīga noslēgtība

– varbūt pat Vasarsvētku kopienas pārvēršana par noslēgtu cilti. Sākotnējā iecere bija, ka dažādās domas un instinkti, kas cīnās savā starpā, tiek pārvērsti par dažādības simfoniju. Baznīcas aicinājums bija stāvēt pāri šaurpierīgai noslēgtībai, nevis kļūt par specializētu ticīgo grupējumu, kas izteikti lepojas ar saviem paradumiem un iestādījumiem un vārda tiešā nozīmē pielūdz savu izredzētību.

  • Vienveidība

Jo roka roku mazgā. Bara instinkts pats sev kaitē, mēģinādams rast drošību lielā pulkā, pakļaudamies racionāli domājošo tirānijai, grupas domāšanai un liekulībai. Iestādījums sevi uztveŗ pārāk nopietni. Gars tiek pakļauts likuma burtam, iepīts birokrātisma tīklos un deaktivēts.

Varbūt tās krīzes, kas piemeklē šodienas Baznīcu, nav kaut kas pēkšņs un negaidīts, bet gan nenovēršams rezultāts sakņu zaudēšanai. Ārējās un iekšējās nelaimes, ko Baznīca piedzīvo, atraisa instinktīvu praktisku mīlestību, īpaši ikdienas kristiešu vidū. Atšķirība ir vienkārši aicinājums mīlēt arī ienaidniekus.

Diemžēl tās pašas nelaimes arī rada nevienlīdzības, liekulības un diskriminācijas uzliesmojumus un turpina imperiālismu, institucionālo inerci, samierināšanos ar visu un apsēstību ar paštēlu. Uzmanieties no farizeju rauga, saka Jēzus. Uzmaniet paši sevi, jūs balsinātie kapi, odžu dzimums!

Mēs nevaram atrisināt visas pasaules problēmas, bet mēs varam cīnīties ar trūdēšanu sevī pašā un starp mums. Tad, atgriezušies no grēkiem un būdami gaismā, mēs varam raudzīties pasaulē un, citējot Wendell Berry, praktizēt augšāmcelšanos. Kas zina – varbūt pasaules redzējums, kas ir dzīvs un maina dzīvi, pēkšņi sāk pieaugt tāpat, kā tas notika Jeruzalemes ielās Vasarsvētku dienā.

 

Tulkots no bīskapa Alan Wilson raksta

 

Dusmas uz Dievu

Lūkas 4: 21-30
“24  Jēzus teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25  Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26  toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27  Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni.”

Cilvēki gaida brīnumus. Cik priecīgs un solījumiem bagāts ir Jēzus iepriekš lasītais teksts (18.-19.p.), tik liela vilšanās seko pēc tam. Jēzus nenāk rādīt šovu un izklaidēt cilvēkus. Viņš nenāk kā Laimes Lācis, kurš ar savu ierašanos vien visas lietas saved kārtībā.
Viņš ir Dieva sūtīts, viņš nāk izglābt – bet ne ar tādiem brīnumiem, kurus cilvēki pasūta pēc vēlēšanās un iegribām. Tieši otrādi – Viņš cilvēkiem norāda uz viņiem pašiem. Uz viņu ticības trūkumu, uz nevēlēšanos ļaut Dievam sevi pārveidot. Viņš nepilda iegribas, un visi ir vīlušies un dusmīgi.

Tas gan nav nekāds jaunums – Jēzus pieminētie pravieši Elija un Elīša arī nonāca nāves briesmās sava uzdevuma dēļ, tāpat pirms un pēc viņiem daudzi citi pravieši. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva viņa runātā dēļ. Neskaitāmus praviešus Dievs sūtīja pie savas tautas, un beigās savu mīļoto vienīgo dēlu – un visus cilvēki noraidīja, līdz beidzot Dieva dēlu sita krustā.
Praviešus nemīl savā zemē, un vispār viņus diez ko nemīl. Jo pravieši liek ieraudzīt nepatīkamo un to, ko labāk gribas noslēpt.

Arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs diez ko nemīlam tos, kas runā neērtas lietas. Praviešus savās mājās nereti ne vien nemīlam, bet pat nepamanām – vienkārši norakstām viņus kā kašķīgus ļautiņus. Īstie pravieši ir vienmēr kaut kur citur – citās zemēs, citās konfesijās, citās draudzēs. Mēs taču zinām, ka citās draudzēs viss notiek labāk kā pie mums.

Mēs gribam praviešus, kas mūs dziedina un izglābj, un dara brīnumus. Kas atnāk kā Laimes Lāči un atnes draudzei uzplaukumu un vismaz pāris simtus aktīvu draudzes locekļu. Kas iedod mums pašiem stiprāku ticību un lielāku mīlestību un dievbijību. Bet mēs ne pārāk ilgojamies pēc praviešiem, kas mums norāda uz mūsu kļūdām un vainām. Mums labāk gribas mācītājus, kas mums apkārt un mūsu vietā uzceļ Dieva valstību. Bet mēs ne pārāk gribam ielaist Dieva valstību sevī un ļaut tai sevi izmainīt. Tomēr – nekas nemainīsies, ja vien mēs neatvērsim savas sirdis Dievam. Brīnumi var notikt tikai tad, ja mēs strādājam un ļaujam Dievam tos darīt caur mums.

Mums ir tikai divas iespējas. Dusmoties uz Dievu par to, ka viņš nav tāds, kādu mēs esam viņu izdomājuši. Dusmoties, ka viņš nedara to, ko gribam. Bet tam nav nekāda rezultāta. Sinagogas ļaudis gan gribēja aizdzīt Jēzu līdz kraujai un nogrūst lejā. Sak, ja nav sakarīga pravieša, lai nav vispār. Tomēr viņš aizgāja caur pūli tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mēs varam dusmoties uz Dievu, bet nevaram neko viņam padarīt. Tikai palikt savās dusmās, savās iegribās un savās problēmās.

Otra iespēja ir kļūt par Jēzus mācekļiem. Dievs mums neapsola pasūtījuma brīnumus, bet apsola neierobežotu beznosacījuma mīlestību. Dievam mēs esam paši mīļākie, labākie, skaistākie un visapbrīnojamākie. Mēs paši esam tas brīnums, ko viņš vēlas paveikt pasaulē. Ne lai kāds lepotos, ne lai būtu šovs un izrādīšanās, bet lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu, un lai mēs varētu arī citus atvest pie Viņa. Mīlošas un uzticēšanās pilnas attiecības ar Jēzu ir tas, kas atšķir Nācaretes ļaudis no Jēzus mācekļiem. Pirmie paliek savās dusmās; otrie seko Jēzum, draudzējas ar viņu, un piedzīvo savā dzīvē neskaitāmus brīnumus.

Ilva Mārdega