Draudzes un baznīcas vēsture

Sākumi
Rīgas Sv. Trīsvienības baznīca atrodas Rīgas ziemeļaustrumu priekšpilsētā Sarkandaugavā, kas savu nosaukumu mantojusi no Daugavas vecās attekas Sarkandaugavas (tagad tā aizbērta un daļēji apbūvēta). Šī pilsētas daļa uzplauka, kad pēc Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanas 1812.g., Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, priekšpilsētas sāka atkal apbūvēt. 1824. g. ģenerālgubernatora F. Pauluči ierosmē kādā smilšu augstienē pilsētas vispārējās aizgādības kolēģija uzcēla slimnīcu un nespējnieku patversmi, nosaucot tos ķeizara vārdā par Aleksandra Augstumiem. Par šīs iestādes garīgo aprūpi gādāja Doma baznīcas diakons un Jēkaba baznīcas igauņu mācītājs.

Par privātiem ziedojumiem tika uzcelts un 1826. 31.maijā iesvētīts koka lūgšanas nams, kas bija domāts visu kristīgo konfesiju vajadzībām. Dievkalpojumus lūgšanas namā sāka apmeklēt arī vietējie iedzīvotāji.

Jauna baznīca
19. gs. vidū Sarkandaugavā sāka celt pašas lielākās fabrikas Rīgā un priekšpilsētā strauji pieauga iedzīvotāju skaits. 1869.g. 22. oktobrī apstiprināja jaunu draudzi, kas 1871. g. 27. jūnijā dabūja savu mācītāju Kārli Fromu. Tai pašā gadā tika iesvētīta draudzes kapsēta un atvērta baznīcas skola. Tā kā lūgšanas nams draudzi vairs nespēja uzņemt, 1872. g. tika nolemts būvēt jaunu baznīcu. Rīgas rāte un abas ģildes šim nolūkam dāvināja 30 000 rubļu. Pēc arhitekta J. Felsko projekta 1876.- 1878.g. uzcēla mūra baznīcu no sarkaniem ķieģeliem neogotikas stilā ar 900 sēdvietām, kuru 1878. g. 21. maijā Sv. Trīsvienības svētkos iesvētīja un nosauca par Sv. Trīsvienības baznīcu. Visa būve bija izmaksājusi 46 031 rubli.

Atzīmējot baznīcas 25. jubileju 1903. gadā, pirmoreiz tika iededzinātas elektriskās spuldzes, kuru gaisma līdzvērtīga 2400 svecēm. Jubilejas reizē tika dāvināts arī kroņlukturis. Akciju sabiedrība ‘Aldaris’ Eizenahā, Vācijā pasūta altārgleznu „Ābrahāms upurē Īzāku” un dāvina to baznīcai. Šī ir viena no retajām altārgleznām, kuras sižets ņemts no Vecās derības.

Draudzes nams
1936. g. 1. novembrī tiek iesvētīts jaunuzceltais draudzes nams, tajā ierīkota kapela. 1949. g. padomju vara draudzes namu atsavina un ierīko tajā bērnudārzu. Draudze to atgūst savā īpašumā 1993. g. Statistikas ziņas liecina, ka 1938. g. draudzē ir 7000 dr. locekļu. Aktīvi darbojas draudzes koris un dāmu komiteja.

Baznīcas durvis ir atvērtas dievlūdzējiem arī visus Otrā Pasaules kara (1941.- 1945.) gadus, bet dievkalpojumi notiek sakristejā. Kara gados nopietni bojātas vitrāžas, tādēļ 1954. g. altārtelpas logi tiek aizsisti ar finieri, lai vitrāžas saglabātu. 1970.g. ziemā baznīcas pagrabā tiek darināti jauni logu rāmji, kas vasarā tiek uzstādīti, bet 1971. g. tiek atjaunotas altāra vitrāžas.

Plašāki remonti baznīcā notikuši 1897.g. un 1902.g, un gatavojoties baznīcas 100 g. jubilejai 1978. gadā, kas tiek atzīmētas ar plašām svinībām arhibīskapa J. Matuļa un draudzes mācītāja Ē. Mestera vadībā.

Pēckara gadi
Padomju varas gados draudzē darbojas koris, tiek aprūpēti slimie un gados vecie draudzes locekļi, no 1971. g. tiek svinētas eglītes korim, draudzes darbiniekiem un viņu bērniem – tas gan jādara paslepšus, vairoties piesaistīt varas iestāžu uzmanību.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, 1990-tajos gados aktivizējas visas draudzes darbības jomas. 1993.g. atgūtajā draudzes namā tiek ierīkota kapela , atsāk darbību svētdienas skola, diakonija, regulāras iesvētes mācības, vairākus gadus darbojas jauniešu koris.

Šodien
Par draudzes šodienas darbībām var uzzināt iedaļā Kas notiek, kā arī jaunāko rakstu sadaļā. Diskusijas – Forumā.
Līdz 2008. gadam notikumi bildēs skatāmi šeit, aktuālās reportāžas – foto sadaļā.