Lasīšanai un pārdomām

Mazliet no vēstures.
 
            Brošūra tika veidota un uzrakstīta apmēram divu gadu laikā, no 1999. gada līdz 2001. gadam, strādājot Latvijas onkoloģijas centra Paliatīvajā nodaļā kopā ar ārstiem, māsām un māsu palīgiem, psihologiem un sociālajiem darbiniekiem. Ikdienas darbs pagāja sastopoties ar ļoti daudzām un dažādām problēmām, un tās visas vajadzēja atrisināt, rast atbildes. Pamazām iezīmējās īpaši svarīgās problēmas, līdz beidzot izkristalizējās šī viena, kas ļoti spēcīgi ietekmē visas dzīves sfēras. Darbā netiek atklāta Amerika, kas nebijis un nezināms, jo visu aprakstīto mēs piedzīvojam savā ikdienā. Iespējams, ja šodien vajadzētu rakstīt šādu darbu, to darītu citādi, būtu citāds griezums, redzējums, varbūt pat tiktu analizēta cita pamatproblēma. Tajā laikā bija sajūta, ka šī ir pirmā no lielo problēmu klāsta, kas pelnījusi izvērstu aprakstu.
            Darbā nav veiktas izmaiņas, kaut gan ļoti bieži ir liels kārdinājums to darīt. Veikti ir tikai redakcionāli labojumi, nedaudz piemeklēti veiksmīgāki vārdi vai koriģēta teikumu uzbūve, bet pamatā viss ir atstāts kā iespiestajā izdevumā.
            Brošūra tika izdota 2001. gadā kā „Paliatīvās aprūpes ABC” sērijas sastāvdaļa ar Sorosa fonda Latvijā atbalstu 500 eksemplāru tirāžā. Dažu mēnešu laikā šis daudzums izkusa kā pavasara sniegs, tādēļ ir pieejama tikai elektroniskā versija.
            Lai Jums svētīga lasīšana!
 
Mācītājs Varis Bogdanovs.
 
 
 
 
 
 
 
Paliatīvās aprūpes ABC
Varis Bogdanovs
Garīgā aprūpe
Realitātes ignorēšana mirstot
 
“Mēs neredzam lietas tādas, kādas tās ir.
Mēs redzam tās tādas, kādi esam mēs paši.”
H. Džeksons Brauns.
 
 
Ievads.
 
 
      Garīgā aprūpe vēl aizvien daudziem cilvēkiem ir nesaprotama un nereti pat nepieņemama. Garīgā dimensija cilvēkā un tas, ka cilvēks ir garīga būtne parasti tiek apzināti vai neapzināti ignorēta. Šādu attieksmi palīdz uzturēt dažādi mīti. Viens no šādiem mītiem izriet no nesaprasta paša vārda – garīgs, kurš tiek uztverts kā ēterisks, netverams ar ikdienas materiālo pasauli nesavienojams jēdziens. Vēl kāds mīts liek mums aiz vārda garīgs saklausīt atpalicis, nepilnvērtīgs, neattīstījies, slims, u.t.t., kad cilvēka psihiskā attīstība vai traucējumi un izpausmes tiek saprastas kā garīgās izpausmes.
 
      “Medicīna un psiholoģija kā objektus pēta cilvēka ķermeni un dvēseli, kas ir rodami un aplūkojami šīs pasaules ietvaros. Teoloģija mēģina palūkoties uz to, kas saskatāms no skatu punkta ārpus šīs dzīves īsās eksistences perioda. Tā ir katram ļoti individuāla pieredze un daudziem šī pieredze ir ļoti līdzīga. Kristīgā ticība gan ne ar zināšanām, bet ar drošu pārliecību dod noteiktas atbildes uz garīgiem jautājumiem. Jāpiebilst, ka galvenais garīgajā aprūpē nav dot kādas konkrētas atbildes, bet ļaut cilvēkam domāt ar drosmīgu atklātību (nevis piespiest!), ļaut sakārtot savu pieredzi un atbalstīt tos pacientus, kam šajos jautājumos ir radušās neskaidrības.
 
     Paliatīvās aprūpes garīgā darba princips ir ar nevardarbīgiem līdzekļiem panākt pacienta lielāku atklātību pret sevi visos jautājumos, vienlaikus iedrošinot viņu ar stabilu vērtību sistēmu un drošām cerībām uz pēcnāves piepildījumu.1
 
      Būtībā ikvienu problēmu ar kuru nākas sastapties cilvēkam savas dzīves laikā, var aplūkot no četriem aspektiem – fiziskā jeb miesīgā, psiholoģiskā, sociālā un garīgā. Ikvienai problēmai ir cēlonis pagātnē, tā izsauc vai izraisa reakcijas tagadnē, tā atstāj sekas, kuras jāizjūt tagad, un kuras turpinās nākotnē. Grūti, dažkārt neiespējami noteikt kurā aspektā primāri ir meklējams slimības aizmetnis vai cēlonis. Taču nenoliedzams ir fakts, ka slimība skar visu personu – miesu, dvēseli un garu, un ietekmē visu, kas ir ap cilvēku. Visas šīs dimensijas veido veselumu, un tas ir cilvēks. Šī ir bibliska koncepcija, uz kuras balstās arī paliatīvā aprūpe.
 
      “Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša tādu pacientu aprūpe, kuriem radikālas ārstēšanas iespējas ir izsmeltas. Sāpju un citu simptomu kupēšana (samazināšana vai noņemšana), psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšana jāveic vienotas aprūpes sistēmas ietvaros. Paliatīvās aprūpes mērķis ir nodrošināt pacientiem un viņu ģimenēm (tuviniekiem un tuviem draugiem) pēc iespējas labu dzīves kvalitāti. Daudzi paliatīvās aprūpes aspekti ir pielietojami saslimšanas agrīnās stadijās, kopā ar pretvēža ārstēšanu.” (WHO definition)
 
      “Paliatīvā aprūpe ir veselības aprūpes nozare, kurā aktīvi tiek realizēts holistiskais (bio-psiho-socio-garīgais) aprūpes modelis – pacients, slimības simptomātika tiek skatīti ņemot vērā sociālo, psiho emocionālo, garīgo un reliģisko dzīves kontekstus un aktuālās vajadzības. Šīs aprūpes modeļa darbību nodrošina multidisciplināras komandas darbs. Pacients un viņa tuvinieki tiek iekļauti ne tikai kā aprūpes saņēmēji, bet arī kā komandas dalībnieki.2
 
      Komunistiskā ideoloģija ir atstājusi negatīvu mantojumu mūsu sabiedrībā, kas cilvēkus vēl aizvien spiež uzlūkot tikai kā darbības veicējus materiālo vērtību ražošanā un patērēšanā, vienlaikus noliedzot vai ignorējot kā mazsvarīgas citas cilvēciskās vajadzības. Akceptējot un ieviešot medicīnas iestādē kapelāna dienestu (arī psihologu, sociālo darbinieku) un integrējot tos vienotā aprūpes komandā ar medicīnas darbiniekiem, tiek veicināta paliatīvās aprūpes koncepcijas, kas pamatā ir bibliska, ienākšana sabiedrībā kopumā un individuāli ikviena cilvēka dzīvē. Negatīvā mantojuma, u.c. iemeslu dēļ, garīgā aprūpe paliatīvās aprūpes nodaļā vēl aizvien ir lielais “nezināmais”, kas izsauc dažādas reakcijas. Pie tam, “nezināmais” ir ne tikai cilvēkiem, kas neorientējas garīgajos jautājumos, bet arī cilvēkiem, kuri tajos orientējas. Brošūra ir tapusi, lai palīdzētu saprast paliatīvās aprūpes garīgās aprūpes specifiku, kā arī lai palīdzētu saskatīt nozīmīgākās garīgās problēmas, kuras būtiski ietekmē medicīnisko aprūpi. Brošūrā pamatproblēma, kas tiek apskatīta, ir garīgās bailes, īpaši izceļot vienu šo baiļu manifestēšanās veidu noliegumu. Tiek analizēta tā ietekme uz cilvēku, un cilvēku savstarpējām attiecībām, kā arī uz attiecībām ar Dievu. Paralēli minētajām problēmām nedaudz tiek iztirzātas arī citas garīgās problēmas, piemēram, nāve, grēks u.c.
 
      Brošūra vēršas pie tiem, kas savā ikdienas darbā sastopas ar mirstošiem cilvēkiem, kuru sapratne un spējas ietekmē slimnieka dzīves kvalitātes līmeni. Tā ir domāta ģimenes ārstiem, speciālistiem, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, slimnīcu kapelāniem, brīvprātīgajiem palīgiem, pacientiem un viņu tuviniekiem, un citiem interesentiem.
 
      Materiāls sagatavots, izmantojot Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā gūto pieredzi. Autors pateicas par sadarbību un atbalstu speciālistiem Paliatīvās aprūpes nodaļā.
 
                                                                       
1. Bailes no atbildības.
 
 
      Sākumā būtu svarīgi noskaidrot, kas ir noliegums.
 
      Noliegums ir esošu, notikušu, reālu notikumu ignorēšana, tātad iracionāla izpausme. Citiem vārdiem sakot – noliegums ir īpatna pasivitātes jeb līdzāspastāvēšanas forma ignorējot esošo realitāti. 
 
      Kāpēc vajadzētu ignorēt realitāti ?
 
      Tā varētu būt tik ļoti biedējoša, ka lai saglabātu iekšēju līdzsvaru cilvēks neapzināti tā rīkojas. Tā kā tas notiek neapzināti, tad cilvēks pats nemana un nesaprot kāpēc tā uzvedas. No tikko teiktā secinām, ka cilvēks sevi aizsargā no kaut kā biedējoša, nepanesama. Tātad, noliegums ir aizsargreakcija un atklāj cilvēka spēju selektīvā veidā izslēgt noteiktu specifisku (negatīvu, biedējošu) informāciju, bez paša (cilvēka) sapratnes par notiekošo3, 4.
 
      Summējot visu teikto iegūsim definējošu aprakstu šai problēmai.
 
      Noliegums ir īpatna pasivitātes jeb līdzāspastāvēšanas (parasti) neapzināta forma, kas ir atbildes reakcija uz cilvēka personas un viņa dzīves telpas apdraudošiem notikumiem ignorējot esošo realitāti, ar mērķi saglabāt šķietamu iekšējo un arī ārējo līdzsvaru mazinot satraukumu.
 
      Varētu rasties jautājums, ja noliegums kā cilvēka aizsargreakcija palīdz izdzīvot, tad, kas tur slikts?
 
      Pavirši raugoties tas pat varētu izskatīties ļoti pozitīvi, bet ar kādu mērķi? Mērķis tad arī atklāj nolieguma destruktivitāti, jo tas ir dzīvot šķietamā realitātē. Tas nozīmē dzīvot ilūzijā domājot par sevi un slimību, veidojot un uzturot šķietamas, neīstas attiecības ar tuviniekiem un pārējiem cilvēkiem, un visbeidzot, arī ar Dievu. Rezultātā, iesākumā labā aizsargreakcija (noliegums) ir pārtapusi par destruktīvu izolējošu reakciju.
 
      Kādās dzīves sfērās varam sastapties ar šādu izpausmi?
 
      Visās!, jo ikvienā attiecību līmenī vai situācijā ar mums var atgadīties kaut kas biedējošs un šķietami nepanesams. Taču, ja ikdienā sarežģītās situācijas mēs spējam parasti pārvarēt ar prātu un gribu nonākot pie kāda loģiska risinājuma, tad sastopoties ar nāvi mūsu emocijas un bieži neapzinātās bailes ņem pār mums virsroku.
 
      Kad visspēcīgāk šī izpausme liek sevi manīt?
 
      Tas notiek ikreiz, kad mēs saskaramies ar kādiem notikumiem, kas atgādina mums savu iespējamo nāvi. Visas savas dzīves laikā mēs no tās bēgam un slēpjamies, taču patiesībā nāve ir viens no virzītājiem, kas liek mums steigties, kas neļauj mums palaisties slinkumā un atlikt uz nez cik gadiem to, kas ir jāizdara šodien. Ikviena slimība ir tiešs atgādinājums mums, ka esam mirstīgi un, ka mēs dzīvojam noteiktu laika posmu, kura garumu mēs nezinām.
 
      Meklējot Bībelē aizsākumus šim procesam nonākam pie radīšanas un grēkā krišanas notikuma. Ādams un Ieva tika radīti jau pieauguši, jo Bībele neko neliecina par viņu bērnību. Arī pirms grēkā krišanas viņiem nevajadzēja noliegt esošo, jo tuvība ar Dievu deva pilnīgu drošību un pasargājumu, vienlaikus saglabājot pilnīgu izvēles un rīcības brīvību arī grēkot. Tā atklāj arī to, ka pirmajiem cilvēkiem bērni dzima pēc grēkā krišanas, nevis kā rezultāts šim notikumam, bet gan, kā iepriekš Dieva dotās svētības realizācija. Ņemot vērā tikko teikto, mēs varam uz grēkā krišanu paraudzīties arī no šāda viedokļa, proti, kā visaptverošu pagrimumu. Kad Dievs jautāja Ādamam par notikušo tad gan Ādams, gan vēlāk arī Ieva noliedza izdarīto apsūdzot caur savu tuvāko pašu Dievu notikušajā. Šis infantilais problēmas risinājuma veids tika nodots tālāk nākamajām paaudzēm gan dabīgā veidā caur iedzimtību, gan arī caur audzināšanu kā aizsargreakcija uz iespējamām krīzēm. (Gen. 1-3. nod.)
 
      Kāda attieksme pret nāvi ir izveidojusies mūsdienu sabiedrībā?
 
      Bailes, noraidījums, negatīvas jūtas, vēlme izlikties, ka nāves nav, tad, kad nāve skar personiski un izraisa lielas sāpes, vienlaikus pastiprināta interese par nāvi, kad tā skar citus cilvēkus. Piemēram, ar nāvi un vardarbību pārsātinātās televīzijas pārraides un filmas, par kurām mēs šausmināmies un tomēr skatāmies. Tāpat autoavārijas un citi negadījumi uz ielas, kas vienmēr kā likums izraisa pastiprinātu interesi pulcējot ap sevi lielu ziņkārīgo pūli. Vienlaikus noliegums un pastiprināta interese par nāvi ir arī kļuvusi par medicīnas ikdienu.
 
     Iepriekšējās paaudzēs epidēmijas ir aiznesušas daudzu cilvēku dzīvības. Pagātnē nāve bija bieža parādība, un tikai reta ģimene nebija zaudējusi kādu cilvēku jau agrīnā vecumā. Medicīna pēdējās desmitgadēs ir ievērojami attīstījusies. Visaptveroša vakcinācija ir mazinājusi iespēju saslimt ar daudzām pagātnē nāvējošām slimībām. Taču šķiet, jo lielāks progress zinātnē, jo vairāk mēs bīstamies un noliedzam nāves faktu. (Salīdz. 5.)
 
      Kā tas ir iespējams?
 
      Mēs lietojam maskējošus vārdus, kad runājam par miršanu un nāvi, mēs liekam mirušajiem izskatīties tā, it kā tie vienkārši gulētu, mēs attālinām bērnus, lai pasargātu viņus no nemiera un satraukuma, kas valda mājā, kurā slimniekam, ja var tā teikt, ir paveicies nomirt. Mēs neatļaujam bērniem slimnīcās apmeklēt viņu mirstošos vecākus, mēs plaši un polemiski diskutējam par to, vai slimniekam ir jāsaka taisnība. (Salīdz. 5.)
 
      Nāves nepieņemšana vislabāk ir izskaidrojama ar mūsu emocijās esošo pārliecību, ka nāve ir pilnīgi neiespējama attiecībā uz mums pašiem. Emocionālajā pasaulē mums ir neizprotami iztēloties reālu savas dzīvības pārtrūkšanu, bet ja tam tā jānotiek, tad cēlonis tiek meklēts kādā ļaunprātīgā iedarbībā no ārpuses. Tātad nāves cēlonis saistās ar ļaunu aktu no ārpuses, kas savā būtībā kliedz pēc soda un atmaksas.
 
      Šos būtiskos faktus ir svarīgi atcerēties, jo tie palīdz labāk saprast mūsu pašu savādās reakcijas, kā arī mūsu tuvinieku reizēm dīvainos stāstījumus.
 
      Ir tik daudz iemeslu šai šodienas patoloģiskajai novirzei no nāves uztveres. Viens no svarīgākajiem faktiem ir tas, ka mūsdienās miršana ir kļuvusi baigāka, vientuļāka, dehumanizētāka. Reizēm pat ir grūti tehniski noteikt, kad ir izbeigusies dzīvība. (Salīdz. 5.)
 
      Taču, kas ir tā bīstamā tendence mūsu sabiedrībā?
 
      Tā ir vēlme nāves un miršanas procesu novelt uz medicīnas, un citu aprūpes darbinieku pleciem, lai atbrīvotos no atbildības par savu, un līdzatbildības par tuvinieku dzīvībām. Tādēļ nāve tiek izstumta kā nevēlama parādība, no šķietamās visspēcības ikdienas. Visbiežāk bailes ir par iemeslu šādai rīcībai, taču šīm bailēm ir dažādi cēloņi.
 
 
 
2. Bailes no nezināmā.
 
 
      Vai visiem cilvēkiem ir bailes no nāves?
 
      Būtībā, visiem cilvēkiem neatkarīgi no reliģiskās ne/piederības un ne/ticības ir bailes no nāves. Dažreiz gan ir sastopami cilvēki, kas saka, ka nebaidās no nāves, tā ar savu attieksmi mēģinot radīt klausītājos priekšstatu it kā viņi būtu miruši simtiem reižu. Taču baidīties no nāves ir ļoti cilvēcīgi, jo bailes no nāves ir dabiskas jau tāpēc vien, ka nāve savā izpausmē ir destruktīva norise, kas ir ienākusi pasaulē pēc grēkā krišanas. Tā ir cilvēkam ārdoša, sadaloša (kā personas) un savstarpēji šķiroša vienam no otra (tuvinieki). Nāve ir kaut kas nezināms, noslēpumains, biedējošs, jo neviens no mums ar savu pieredzi nav palūkojies un izjutis to, kā būs tad, kad es nomiršu. Mums nav nekādas iespējas empīriski (ar pieredzi) pamatot nāves izjūtas, jo katram no mums to būs lemts piedzīvot tikai vienu reizi, bez iespējas kādam citam atstāstīt notikumu secību. Nākošais svarīgais aspekts ir tas, ka nāve ir šīs zemes dzīves eksistences pārtraukšana, bet ko gan citu izņemot šo zemes dzīvi ar visiem priekiem un bēdām mēs zinām vai pazīstam. Savukārt, arī ticīgi cilvēki izjūt bailes no nāves un lielu nedrošību esot līdzās mirstošiem cilvēkiem. Ikdienas sarunās parasti atbildes uz šiem jautājumiem tiek saistītas ar mazticību vai ticības noliegšanu, apšaubīšanu. Taču tā ir ļoti liela kļūda – sajaukt cilvēciskās bailes no nāves ar neticību Dievam, un nespēt nošķirt vienu no otras.
 
      Satraucoši, ka šī aplamā attieksme ir iespiedusies arī Baznīcā. Nereti rodas biedējoša sajūta, ka kristīgā Baznīca ir iestigusi nāves nolieguma bezdibenī. Šādi apgalvojumi ir izskanējuši arī senākā un ne tik senā vēsturē, taču iemesls šādam izteikumam vairumā gadījumu ir bijis lai kompromitētu Baznīcu vai noraidītu kristīgo ticību būtībā. Tādēļ, ikreiz izsakot šo apgalvojumu ir jānovēro, ka ticīgi cilvēki sāk skatīties ar aizdomām, un jūtas aizvainoti par šādiem vārdiem. Tāpēc arī ir nepieciešams plašāks skaidrojums runājot par noliegumu, tā rašanās cēloņiem un tā izpausmēm.
 
      Noliegums kā iracionāla izpausme ir pretrunā kristīgajai ticībai, bet ne savas iracionalitātes dēļ, bet gan tādēļ, ka kristīgā ticība ir aktīva attieksme, kurai vajadzētu atvērt realitāti uz visiem dzīves notikumiem, ar kuriem cilvēkam ir jāsastopas dzīves laikā, arī nāvi.
 
      Savukārt, arvien vairāk ir cilvēku, kas neatšķir ticību Dievam no reliģijas un baznīcas institūcijas kā rezultātā apsūdz kristīgo ticību skaudrās dzīves realitātes ignorēšanā. Taču arī šeit rodas daudzi jautājumi:
 
         Kāds iemesls ir šādai virspusējai kritikai?
         Vai tā ir nepatika pret kādu konkrētu personu baznīcā?
         Vai tā ir nepatika pret baznīcu kā institūciju?
         Vai varbūt, tā ir nepatika pret Dievu – bailes, aizvainojums, dusmas, naids?
 
      Gan cilvēki, kas ticību Dievam neatšķir no reliģijas un baznīcas institūcijas, gan cilvēki, kuru ticība ir virspusēja un neskaidra nespēj risināt problēmu pašā saknē sniedzot atbildes uz šādiem jautājumiem:
 
  • Kā būt blakus mirstošam cilvēkam saglabājot veselo saprātu un iekšējo līdzsvaru?
  • Kā lēni mirstošo cilvēku mīlēt, kā sniegt emocionālu, psiholoģisku un garīgu atbalstu?
  • Visbeidzot, kā lai es pats nomirstu cilvēcīgi, kad man būs jāsastopas ar nāves šausmām vaigu vaigā?
 
      Šeit rodas arī jautājumi cilvēkiem, kuri nespēj paskaidrot savu ticību:
 
  • Cik apzināta un izprasta ir šī ticība?     
  • Kādēļ šāda ticība ir nepieciešama?     
 
      Nepietiek ar vienkāršotu savā veidā primitīvu atbildi, ka ir labi ticēt Dievam, vai, ka mani vecāki tēvs, māte u.c. tuvi cilvēki tā ir darījuši, jo netiek atbildēts uz iepriekš uzdotiem būtiskiem jautājumiem. Taču pamatā, šādu vieglprātību nepieļauj kristīgās ticības saturs.
 
      Paraudzīsimies, kādi varētu būt iespējamie iemesli reliģiozām attiecībām, un, vai kristīgā ticība veicina nāves noliegumu?
 
      Pirmkārt, nāves nolieguma cēloņus mēs nevaram sasaistīt ar kristīgo ticību, bet ar kristīgās baznīcas dažām izpausmēm. “Pīters V. Speks (Peter W. Speck) raksta: “Priesterim (mācītājam), kurš sajūt bailes no slimnieka vai mirstošā, ir ērtāk paslēpties aiz rituāla un lietot to kā aizsardzību.6” Tas ir aplami ne vien tādēļ, ka reliģiskās ceremonijas reizēm var būt ļoti lielā distancē no pacienta personiskās pieredzes, bet arī tāpēc, ka tās bieži aizskar vienīgi garīgo problēmu simptomus, nevis cēloņus7.”
 
      Otrkārt, bieži cilvēki mēģina izvairīties no savas dzīves jēgas meklējumiem un savu attiecību kārtošanas gan ar līdzcilvēkiem, gan ar Dievu. Lai “atpirktos” no Dieva, baznīcas apmeklējums kļūst par reliģisku rituālu, kas “pasargā” no iedziļināšanās šajos būtiskajos jautājumos. Pīters V.Speks uzskata, ka “Garīgums attiecas uz interesi par galējiem jautājumiem un to bieži var redzēt kā jēgas meklējumu6.” “Reliģiskais attiecas vairāk uz vajadzību praktizēt sava garīguma izteiksmi6.” Cilvēkam ir jāmeklē jēga savai dzīvei, kas sniedz drošību tam, kā viņš dzīvo, vai arī viņa iekšējā būtne sabrūk un bieži vien aizrauj sev līdzi arī ķermeni. (Salīdz. 8.)
 
      Treškārt, līdz ar mazā bērna valodas attīstību iesākas arī pasaku laiks. Neanalizēsim visu to pozitīvo, ko bērns iegūst no pasakām, taču pamazām izaugot un nobriestot tās zaudē savu nozīmi, vismaz tā tam vajadzētu notikt. Taču nereti pieaugušais cilvēks vēl aizvien dzīvo pasaku pasaulē, gaidot “labo burvi” vai “labo feju”, kas visu atrisinās, jo nevajadzēs pašam neko darīt. Kristīgā ticība šajā gadījumā ir kā saldais ēdiens, jo uz Dievu tiek pārnesta labā burvja vīzija, un Dievs tiek uztverts kā vajadzību piepildītājs, apmierinātājs mūsu komforta līmeņa cēlājs.
 
      Nevar noliegt, ka ticības iesākumā cilvēkam var pastāvēt šādas idealizētas, bet patiesas attiecības ar savu Radītāju. Objektīvi raugoties, visas attiecības iesākumā iziet cauri šim sajūsmas periodam – iemīlēšanās eiforijai. Satraukties vajadzētu tad, ja tās neattīstās un ir iestrēgušas šajā posmā. Bieži, tas ir viens no smagākajiem pārmetumiem kristietībai, kuru izsaka pat visai kompetenti dažādu nozaru speciālisti, par “labo glābēju” Dievu visu problēmu atrisinātāju, par ticību Debesīm, jo tas viņuprāt ir veids kā noliegt daudzas problēmas, arī nāvi, un bēgt no tām un, visbeidzot, veids, kā noliegt pašu dzīvi. Protams, ka kristīgo ticību var deformēt augstāk minēto iemeslu dēļ. Bet, kur tad ir problēma: kristīgajā ticībā, vai, cilvēkos, kuri tā dara?
 
 
 
3. Briesmas zaudēt un iespēja iegūt.
 
 
      Nāves bailes ieņem milzīgu vietu mūsu iekšējā pieredzē, un tāpēc daudzi pacienti izmanto šo krīzes situāciju kā iespēju, lai izvērtētu savu dzīvi un meklētu tai jēgu.
 
      Ķīniešu valodas hieroglifā vārds “krīze” ir divu vārdu savienojums “briesmas” un “iespēja”.
 
      Savā laikā sv.Augustīns ir izteicis šādu atziņu: “Tikai nāves priekšā dzimst patiess cilvēks.”
 
      Strādājot ar smagiem slimniekiem, nākas apbrīnot, cik daudz cilvēku izmanto šo krīzes situāciju kā stimulu kardinālai dzīves uztveres izmaiņai. Viņi stāsta par milzīgām pārmaiņām, ko citādi nevar nosaukt kā par “personības izaugsmi”.
 
      Daži secinājumi, kas liecina par tikko minētajām izmaiņām:
 
  • dzīves prioritāšu izmaiņa, dzīves trivialitāšu nozīmes mazināšanās;
  • atbrīvotības sajūta: apzināta spēja atšķirt svarīgo no mazsvarīgā;
  • saasināta dzīves pārdzīvojumu uztvere tagadnē, nevis daudzu jautājumu izdzīvošanas un risināšanas atlikšana uz vēlāku laiku;
  • dabas pārmaiņu pamanīšana (izdzīvošana):gada maiņa, vēja maiņa, lapu krišana, pēdējie Ziemassvētki utt., kā īpaši nozīmīgi un svarīgi notikumi;
  • dziļākas, patiesākas attiecības ar tuviniekiem, nekā līdz krīzei;
  • liela gatavība riskēt, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, un neizjūt tik lielu satraukumu noraidīšanas gadījumā, nekā pirms krīzes9.
 
      Protams, nevar šīs pārmaiņas attiecināt uz pilnīgi visiem cilvēkiem, jo, kā jau iepriekš minēts, nāve ir milzīgs izaicinājums ar divām iespējām, kas izriet no vārda “krīze”:
 
– tās ir briesmas zaudēt pilnīgi visu, pat sevi;
– tā ir iespēja visu iegūt.  
 
      To visu labāk paskaidro smagu slimnieku izteicieni:
 
  • es beidzot atklāti runāju ar savu vīru/sievu;
  • tagad es cenšos būt atklāts/a ar saviem bērniem;
  • es vēlos lai mani mīl arī tagad;
  • dzīve man sniedz lielu iepriecinājumu;
  • es nebaidos būt atklāts/a un godīgs/a;
  • man ir laiks tikai svarīgām lietām;
  • šodiena ir svarīgāka par pagātni vai nākotni;
  • es sāku apzināties, kas ir miers;
  • es spēju aizstāvēt savas vajadzības;
  • iekšēji es jūtos labi;
  • saviem īstajiem draugiem es patiešām varu uzticēties;
  • es spēju izvērtēt savu dzīves pieredzi un ar to dalīties;
  • es zinu, ko es gribu;
  • es sāku apzināties savas dzīves jēgu;
  • ticība Dievam man palīdz dzīvot šodien un cerēt uz rītdienu, pat tad, ja šodien jāmirst. (Salīdz. 10.)        
 
      Visi šie cilvēki zināja savu diagnozi un to, ka viņiem ir atlicis dzīvot no dažiem mēnešiem līdz pat dažiem gadiem, un viņiem vajadzēja salīdzināt savus uzskatus pirms un pēc diagnozes uzzināšanas.
 
      Tālāk visizplatītāko baiļu uzskaitījums ir saistīts ar nāvi, ja to izkārto atbilstoši intensitātei:
 
  • Mana nāve nodarīs pāri maniem tuviniekiem un draugiem.
  • Visiem maniem plāniem un iesāktiem darbiem pienāks beigas.
  • Miršanas process varētu būt mokošs, sāpīgs.
  • Es vairs nevarēšu neko izjust.
  • Es vairs nevarēšu rūpēties par tiem, kas ir atkarīgi no manis.
  • Es baidos no tā, kas ar mani notiks, ja izrādīsies, ka pēc nāves ir turpinājums (bailes no Dieva).
  • Es baidos no tā, kas notiks ar manu ķermeni pēc nāves11.
 
      Dažām šīm bailēm nav sakars ar personiski pārdzīvoto. Bailes no sāpēm, attiecīgi, atrodas šaipus nāves un ir nemitīgs atgādinājums par to. Bailes no pēcnāves dzīves ir garīgās bailes, un ir cieši saistītas ar savas netaisnības apziņu – grēka apziņu un Dieva tiesu. Bailes par citiem ir bailes par sevi, un, bieži, kā arguments savas dzīves pagarināšanai (neapzināts pārmetums, prasība, kas adresēta Dievam).
 
 
4. Postošais pasargājums.
 
 
      Mēs tagad aplūkosim bērnu uzskatus par nāvi, un to kā šie uzskati ietekmē viņu turpmākās attiecības ar apkārtējo pasauli. Tādēļ vietā ir jautājums, kad mēs sākam izjust nāves bailes?
 
      Mūsu satraukums par nāvi un vēlme to pārvarēt nebūt nav virspusēja tieksme, kura viegli padodas, lai šo noslēpumu aprakstītu un saprastu. Mūsu nāves bailes neparādās pēkšņi, bet gan dziļi sakņojas mūsu pagātnē. Pētot bērnu attieksmi un reakcijas par nāvi, paveras iespēja paraudzīties uz šo milzīgo problēmu tās pirmatnējā veidolā, kā arī saprast savas patreizējās reakcijas.
 
      Daži secinājumi:
 
1        Ikreiz nopietni iedziļinoties un analizējot šo problēmu, pētnieki atklāj, ka bērnus pat ļoti satrauc tēma par nāvi. Nāves apzināšanās bērnos veido dziļi cauraugošu trauksmi, kas atstāj tālejošu ietekmi uz viņu pārdzīvojumiem. Bērniem nāve ir lielais noslēpums, bet, savukārt, bezpalīdzības un iznīcināšanas baiļu pārvarēšana ir viens no pamatuzdevumiem viņu attīstībā.
 
2        Bērni ir dziļi satraukti par nāvi, un šis satraukums veidojas daudz agrāk, nekā ir pieņemts uzskatīt.
 
3        Bērniem, apzinoties nāvi, viņu izmantotās aizsardzības metodes ir atšķirīgas dažādos vecumos.
 
4        Adaptējošās stratēģijas bērniem pamatā bāzējas noliegumā, un varētu teikt, ka mēs augam, vai arī iespējams, nespējam augt nemitīgi biedējošu faktu un nāves ietekmē9.
 
      Tātad, lai bērns spētu izdzīvot apkārtesošajās šausmās, ar kurām nākas saskarties ikdienā (nāve, agresija utt.), saglabājot iekšējo līdzsvaru, aizsardzība pamatā bāzējas noliegumā. Attīstība, ļoti iespējams, varētu tikt kavēta, ja nebūtu vecāku vai citu cilvēku, kuri spētu mīlēt viņu. Tā tas turpinās līdz zināmam gatavības brīdim, kad bērns ir pietiekami nobriedis, lai spētu par to runāt un emocionāli izdzīvot, un arī saprast notikušo. Jāatzīmē, ka šī gatavība neiestājas sasniedzot pilngadību, jo nav saistīta ar fizisko attīstību, bet gan ar spēju uzņemties atbildību. Šeit īpašu vietu ieņem vecāki bērnam sastopoties ar dažādām krīzēm, jo tie ir viņi, kas ar savu mīlestības apliecinājumu rada nepieciešamo siltumu bērnam, lai viņš spētu tās pārvarēt. Jāatzīmē, ka iztrūkstot mīlestībai ģimenē, bērns tiek spiests mācīties diedelēt mīlestību citur. Neatrodot to ģimenē bērnam nākas to meklēt ārpus ģimenes. Visbiežāk apstiprinājumu tikko teiktajam piedzīvojam tajās dzīves situācijās, kad sastopamies ar kādu nopietnu problēmu, kuras priekšā īslaicīgi regresējam diedelējot mīlestību no līdzcilvēkiem vai meklējot aizmiršanos (mazinot spriedzi) baudā. Tas atgādina bērnības negatīvo pieredzi, kad mīlestība no vecāku puses tika saņemta ar nosacījumu: kad tu izdarīsi to, vai būsi kārtīgs, tad tu būsi mīļš un dabūsi konfekti. Atbalsta, mīlestības diedelēšana un manipulēšana ar līdzcilvēkiem, vai kādas atkarības aktivizēšanās būs proporcionāla tagadējai krīzei un bērnībā bijušai nedrošībai ģimenē. Iemesls satraukumam rodas tad, kad šis stāvoklis ieilgst un top par normu.
 
      No otras puses, vairāk vai mazāk visi puikas (arī meitenes) kādā dzīves periodā spēlē kariņu.” Es tevi nošāvu! Tu esi beigts. Krīti!” Bērns krīt un saprot savās jūtās, kaut arī spēles pasargājumā, ka ir miris; viņam tas nozīmē būt izslēgtam no turpmākās spēles skraidīt, kustēties. Viņam tā ir jāguļ, kaut visapkārt turpinās dzīve, tikai viņš tai nepieder, kamēr nespēj ilgāk izturēt un lec augšā saucot : “Man apnika būt mirušam, tagad tava kārta!”. Tā ir ļoti vērtīga pieredze, jo caur to mazais zēns vai meitene sāk apjaust nāves būtību, vienlaicīgi spēles situācijas pasargāts. Jebkurā mirklī nāves stāvokļa izdzīvošana var tikt pārtraukta pēc savstarpējās vienošanās, un, tomēr, kaut ko viņš būs iemācījies12.
 
      Bērns var iepazīties ar nāvi ļoti kroplā veidā, un šī pieredze viņu var dziļi ievainot, bet var arī pretēji – mierīgā, skaidrā veidā, ļaujot maz pamazām apzināties tās neizbēgamību, vienlaikus, ticībā iegūstot cerību.
 
      Šeit piemērs, kas ņemts no reālās dzīves situācijas. Pēc smagas un grūtas slimības nomira visu mīļotā vecmāmiņa. Lai veiktu visus sagatavošanās darbus bērēm, tika uzaicināts Pareizticīgās Baznīcas priesteris. Par lielu izbrīnu viņš konstatēja, ka visi bērni ir aizsūtīti projām. Kad priesteris jautāja pēc iemesla šai rīcībai, tad saņēma šādu atbildi: “Mēs taču nevarējām pieļaut, ka bērni atradīsies vienā mājā ar mirušo”. – “Jā, bet kāpēc?” “Viņi zina, kas ir nāve”. “Un ko gan viņi zina par nāvi?”, jautāja priesteris. – “Pirms nedaudz dienām viņi atrada dārzā mazu trusīti, kuru bija saplosījuši kaķi, tāpēc viņi ir redzējuši, kāda tā nāve izskatās”. Turpinot priesteris teica, ja bērniem ir izveidojies priekšstats par nāvi saplosīta trusīša izskatā, un, lai mainītu šo kroplo priekšstatu nekas netiks darīts, tad ikreiz pieminot nāvi, vai piedaloties bērēs un ieraugot zārku, viņiem acu priekšā būs šīs šausmas izsaucošais saplosītais trusītis. Pēc ilgām pārrunām un strīdiem, kad vecāki bija pateikuši, ka bērni noteikti iegūs psihisku traumu, ja viņiem ļaus ieraudzīt mirušo vecmāmiņu, un tas būs uz priestera sirdsapziņas, priesteris bērnus tomēr atveda. Pirmais bērnu jautājums bija šāds: “Kas tad notika ar vecmāmiņu?” Priesteris atbildēja viņiem: ”Jūs daudzreiz esat dzirdējuši, ka vecmāmiņa ilgojās nonākt Dieva Valstībā, lai būtu kopā ar vectētiņu, kurš tur aizgāja daudz ātrāk. Lūk, tas ir noticis.” “Vai viņa tagad ir laimīga?” jautāja viens no bērniem. “Jā” priesteris atbildēja, pēc tam viņi iegāja istabā, kur gulēja vecmāmiņa. Bija pilnīgs klusums. Sirmā sieviete, kuras seju bija izvagojušas ciešanas, gulēja pilnīgā mierā. Viens no bērniem teica: “Tad redz, kāda tā nāve!” Otrs piebilda: “Cik brīnišķīgi!” Divas šīs pieredzes izpausmes. Vai mēs ļausim bērniem uztvert nāvi saplosīta trusīša izskatā, vai arī parādīsim viņiem tās mieru12?
 
      Daudzi vecāki (iespējams vairākums) mūsu sabiedrībā mēģina aizbēgt no realitātes, kas saistās ar nāvi un tās apzināšanos. Lai cik tas arī būtu nožēlojami, kristīgā ticība pārāk bieži tiek izmantota, lai veicinātu šo ne ar ko neattaisnojamo bēgšanu no dzīves, kas iet roku rokā ar bēgšanu no nāves. Mazos bērnus sargā no nāves, neattaisnojami norobežojot, tādējādi viņus maldinot. Ņemot vērā iepriekš minētās grūtības nāves apzināšanā bērniem, šādu vecāku rīcību varētu definēt kā ārdošu, destruktīvu, kas bērniem rada nedrošību, vilšanos un veicina viņu agresivitāti. Savukārt, raugoties no kristīgās ticības viedokļa, šie vecāki savu baznīcā iešanu (ja apmeklē) ir pārvērtuši jau minētajā reliģijā bez satura.
 
      Taču ir vēl kāds ļoti svarīgs aspekts. Kā jau tika minēts, nošķirot un maldinot bērnus par vecvecāku vai citu tuvu cilvēku slimības stāvokli, bērniem tiek veicināta nedrošības sajūta. Vietā būtu jautājumi, kas un kāpēc izraisa šo nedrošību?
 
      Vecāki un citi pieaugušie parasti uzskata, ka norobežojot un maldinot bērnus viņi tiek pasargāti no satraukuma par nāvi. Tomēr tiek panākts pretējais efekts, jo bērniem nāve ir neziņā tīts noslēpums. Neļaujot būt līdzās, lai redzētu to, kas notiek, bērniem tiek dota iespēja neveselīgām fantāzijām par miršanu.
 
      Nākošā negatīvā pieredze bērniem ir nošķiršana. Ja slimnieks ir bijis ģimenes loceklis, tad viņi ir kopā rotaļājušies un veikuši citas nodarbes. Ja slimnieks nav bijis ģimenes loceklis, bet radinieks, tad ļoti iespējams, pat vecākiem nezinot, starp bērnu un tagadējo slimnieku iepriekš varēja izveidoties draudzība vai, vienkārši, bērnam viņš varēja būt simpātisks un patīkams cilvēks, neizslēdzot arī vienkāršu līdzjūtību. Taču tagad šis cilvēks ir saslimis un ievietots slimnīcā. Tuvinieki bērnu klātbūtnē par viņu nerunā, uz slimnīcu līdzi neņem, uz jautājumiem atbild izvairīgi. Mājas atmosfēra ir kļuvusi saspringta un bieži nepanesama.
 
      Kādas sajūtas var pārņemt bērnus?
 
      Pirmkārt, bērni intuitīvi apjauš, ka saslimstot, ar viņiem notiks tas pats, proti, viņi tiks izolēti no saviem draugiem un mīļajiem cilvēkiem.
 
      Otrkārt, bērniem tiks iemācīts pilnīgi aplams dzīves uztveres modelis, ka nonākot grūtībās ir jāizolējas no apkārtējiem cilvēkiem. Tāpat ir jānorobežojas no tiem, kas saslimst un šīs slimības rezultātā mirst.
 
      Treškārt, bērniem tiek liegta iespēja iepazīt un tuvāko cilvēku vidū izdzīvot sēras, proti, iemācīties to darīt neapspiežot savas emocijas, neuztverot sēras kā kaut ko negatīvu, destruktīvu. Ļoti daudzi cilvēki tikai šī iemesla dēļ bēg un izvairās no savu tuvinieku atbalstīšanas grūtos brīžos, jo viņi vienkārši nezin, ko tas nozīmē. Viņi baidās raudāt, jo uzskata, ka tas ir slikti. Vecāki viņiem ar savu piemēru to neparādīja.
 
      Ceturtkārt, bērniem tiek iemācīts būt nepatiesiem, un turpmākajā dzīvē viņiem varētu rasties grūtības veidot sirsnīgas attiecības savā ģimenē, un ar saviem draugiem.     
 
      Kā pēdējo iemeslu bērnu nenošķiršanai no saslimuša tuvinieka ir jāpasaka sakāmvārda formā : “Ko sēsi, to pļausi.” Kādu piemēru vecāki ar savu rīcību parādīs saviem bērniem, tādu uz savas ādas saņems atpakaļ. Šo pieredzi nenovēlu nevienam, tomēr ikdienā visai bieži ir jāsastopas ar šādām “attiecību” izpausmēm.
 
 
5. Lielo cilvēku paslēpes.
 
                                                                  
      Tātad, cilvēka priekšstati par nāvi daudzkārt veidojas no bērnības, jo vecāki var veicināt noliedzošas destruktīvas attieksmes izveidi. Tāpēc nereti ir sastopami cilvēki, kuri savā bērnībā izjuta īpašas rūpes un satraukumu no vecāku puses tikai saslimstot. Taču, tas bija tik sen, dziļā bērnībā, ka liekas tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet bieži cilvēki saslimstot kļūst bērnišķīgi, un gaida no apkārtējiem īpašas rūpes un attieksmi. Daudzi tuvinieki arī medicīnas darbinieki neapzināti (gadās, ka apzināti) spiež pacientu nedomāt par savu slimību, proti, kļūt par mazu bērnu, kuram nekas nav jāzina vai jāsaprot, un kurš no visa ir jāpasargā. Tuvinieki mēģina īstenot hiperaprūpi (tam var būt iemesls: lai mazinātu savu vainas apziņu slimnieka priekšā, par pagātnē paviršo attieksmi), medicīnas darbinieki pieprasa bezierunu paklausību nepaskaidrojot notiekošo.
 
      Padomāsim un mēģināsim atbildēt uz šādiem jautājumiem, velkot paralēles teiktajam, par bērniem un pacientiem. Cik daudz tuvinieku un medicīnas darbinieku mēģina norobežot un maldināt pacientu par slimību un tās gaitu, domādami, ar to pasargāt pacientu no satraukuma par nāvi? Bet vai ir mēģināts noskaidrot, ko tad galu galā pacients vēlas (izņemot gadījumus, kad pacients izsaka šo nevēlēšanos runāt atklāti par slimību). Tā mēs varam secināt, ka tās ir pašu tuvinieku un medicīnas darbinieku bailes no nāves, kuras tiek projicētas uz pacientu. Šī iemesla dēļ nākas novērot, ka ir tuvinieki un draugi, kas norobežojas no slimnieka uzzinot par nedziedināmu slimību. Ļoti daudz cilvēku ir iemācījušies savās bēdās norobežoties un nepieņemt palīdzību ne no tuviniekiem un draugiem, ne no speciālistiem, kas ir sagatavoti un spēj sniegt nepieciešamās konsultācijas un atbalstu. Tāpat arī daudz cilvēku norobežojas no savām emocijām (dažādās krīzes situācijās, īpaši sērās) tās apspiežot, un uzskatot tās par nevēlamām, pat destruktīvām, kaut gan pati apspiešana ir destruktīva darbība nevis emocijas. Nereti cilvēki kļūst samāksloti un nepatiesi atrodoties blakus mirstošajam cilvēkam. Bet ir arī situācijas, kad tuvinieki ar prātu nespēj pieņemt slimības nopietnību, taču neapzināti emocionāli nemitīgi nodod situācijas nopietnību radot slimniekā lielu spriedzi ar esošo pretrunu.
 
      Pacients N. 29.g.v. ar metastātisku audzēju un kāju parēzi. Iestājoties nodaļā māte un tante bija kategoriski pret diagnozes teikšanu N. nemitīgi meklējot atbalstu šim lēmumam gan pie medicīnas darbiniekiem, gan pie pārējiem speciālistiem. Tāpat arī tuvinieki bija kategoriski pret pielietoto morfija preparātu nosaukumu izpaušanu N. Taču vienlaikus, nespējot apvaldīt asaras bieži nodeva situācijas nopietnību. Savukārt, N. kurš pats nespēja pieņemt slimību, papildus nonāca tuvinieku apsargātā izolācijā. Visa šī situācija laupīja iespēju produktīvi izdzīvot atlikušo laiku, nemaz jau nerunājot par lielo spriedzi kādu šī attiecības izraisīja paliatīvās aprūpes komandā.
 
      Vai tikai bērniem mēs sagādājam problēmas aiz savām bailēm no nāves, un, vai par bērniem teiktais neattiecas uz mums visiem?
 
 
 
6. Apzinātas un saprastas ticības nozīme
 savas cilvēcības meklējumos.
 
 
      Turpinājumā pievērsīsimies garīgajiem jautājumiem, kas vairāk attiecas uz interesi par galējiem jautājumiem, proti, jēgas meklējumiem6. Dzīves jēga, piepildījuma meklējumi ikvienam ir svarīgi visas dzīves gājumā, taču īpaši aktuāli tas kļūst cilvēkiem, kam slimība progresē un izraisa arvien jaunus ierobežojumus, kad radikālas ārstēšanas metodes vairs nav iespējams pielietot. Šiem jautājumiem arī M.Luters (salīdz. 13) ir pievērsis lielu vērību, tāpēc šajā daļā apskatīsim sekojošus jautājumus:
 
1.      Kādēļ ir svarīgi konkretizēt un izteikt vārdos savu ticību?
2.      Kādi tēli visvairāk biedē mirstošo cilvēku13?
3.      Kā ticība Kristum risina garīgo baiļu problēmu? (salīdz. 13)
4.      Kā tā palīdz pārvarēt noliegumu?
5.      Kā uztvert savas emocijas, kuras biedē, liek justies neērti, un kuras bieži nespējam pieņemt?
6.      Kādēļ ir svarīgi konkretizēt un izteikt vārdos savu ticību?
 
      1. Uzzinot savas nedziedināmās slimības diagnozi, cilvēks nonāk dažādu baiļu ietekmē. Visām šīm bailēm ir viena sakne, proti, bailes no iznīcības, nāves, taču tās manifestējas vai izpaužas ļoti dažādos veidos. Cilvēkiem, kuriem ir neskaidra ticība, nebūtības un iznīcības bailēm nav ko likt pretī, taču šīs bailes nebūtu tik nepanesamas, ja daļa no tām nebūtu arī garīgās bailes. Tāpēc šinī situācijā ir ļoti svarīgi veicināt pacientu izteikt vārdos savu ticību, lai kāda tā arī būtu, pat ateisms, un meklēt atbildes uz neskaidriem jautājumiem.
 
2. Kādi tēli visvairāk biedē mirstošo cilvēku?
 
      Tas ir nāves tēls13. Jā, tieši nāves tēls, nevis pati nāve. No ārpuses miršanas procesu gandrīz ikviens ir redzējis, taču cita lieta ar miršanu ir sastapties pašam, tā sakot, no iekšpuses. Šī iemesla dēļ, jo to nav iespējams piedzīvot iepriekš vai vairākas reizes, nāve mirstošajam ir kā neskaidrs biedējošs tēls. Ļoti bieži pacienti bailes no nāves pārnes uz Paliatīvās aprūpes nodaļu, izveidojot redzamu tēlu: nāve un Paliatīvās aprūpes nodaļa kā viens vesels. Rezultātā daudzi slimnieki aiz bailēm no nāves bēg no Paliatīvās aprūpes nodaļas laupot sev medicīnisko u.c. veida palīdzību. Līdzīgs process bieži ir novērojams arī citās LOC nodaļās. Tādēļ, pirmkārt, lai spētu pastāvēt, nāvi nevajadzētu projicēt uz Paliatīvās aprūpes nodaļu vai citām LOC nodaļām, jo cilvēki daudz vairāk mirst ārpus slimnīcas gan uz ielas, gan arī mājās, ar to atšķirību, ka slimnīcā tas īpaši piesaista uzmanību. LOC un Paliatīvās aprūpes nodaļa ir tā vieta, kur tiek meklēts veids un iespējas kā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir saslimuši ar audzēju. Otrkārt, nāves tēlam ir jāliek kaut kas pretī, taču tie nevar būt tuvi mīļi cilvēki vai kādas dzīves norises. Kāpēc?
 
         Tāpēc, ka nāves tēls atgādina šķiršanos, un mēģinot to aizdzīt ar reāliem mīļiem cilvēkiem vai patīkamām dzīves norisēm, tās tēls kļūst spilgtāks un neciešamāks;
 
         Lai nāves tēls neiedzītu izmisumā, tam pretī ir jāliek arī tēls, tikai daudz spēcīgāks, kas atbilstu mūsu būtības vēlmei dzīvot un spētu nāves tēlu uzveikt.
 
      Kristīgās ticības centrā ir Dieva redzamais tēls – Jēzus Kristus vēsturiska persona, kura dzīvojusi apmēram pirms 2000 gadu. Šo notikumu apraksta autoritatīvs vēsturisks dokuments – Bībele, kas liecina par Jēzus Kristus neparasto dzimšanu, dzīvi, mācību, nāvi un Viņa uzvaru pār to augšāmceļoties no mirušiem. Kopš šiem notikumiem Kristus ir kļuvis par mūžīgās dzīvības tēlu visiem cilvēkiem: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”Jņ.3:16
 
Elles tēls13. Lai kā cilvēki smej par elli, protams, neviens elli nav redzējis. Tomēr smagos un neciešamos dzīves periodus, kas ir piedzīvoti slimnīcā un mājās progresējoša audzēja izraisīto ciešanu rezultātā, daudziem cilvēkiem liek šo dzīves periodu apzīmēt ar šo vārdu. Interesanti ir, ka pat cilvēki, kuri daudz neorientējas reliģiskajos jautājumos saprot šo biblisko atšķirību – Debesis, nozīmē būt ar Dievu, un elle, nozīmē būt bez Dieva. Īpaši skaidra šī tēla būtība top neilgi pirms nāves, kaut arī galīgu atšķirību saprast un piedzīvot pirms nāves ir neiespējami, jo Dievs šajā dzīvē aizvien ir kopā ar ikvienu cilvēku uzturot dzīvību un dodot laiku izdzīvot dzīvi. Tāpēc, lai varētu pastāvēt šī biedējošā elles tēla priekšā, tam arī jāliek kaut kas pretī, kas sasaucas ar mūsu būtības vēlmi dzīvot, un tās ir Debesis.
 
 
 
3. Kā ticība Kristum risina garīgo baiļu problēmu?
 
Garīgo baiļu pamatā ir savas netaisnības apziņa, ko kristietībā sauc par grēka apziņu. Grēka apziņu rosina13, dažādie un daudzveidīgiedzīves laikā izdarītie grēki, kas biedē tādā pat mērā, kā tad, kad cilvēks noliedz grēku būtībā. Šeit mazāk iet runa par kādu tēlu, bet gan vairāk par reāliem notikumiem, izteiktiem vārdiem un domātām domām, vēlmēm un attieksmēm kur ir nepieciešams izvērtējums, proti, ētiska sistēma, kas objektīvi palīdz cilvēkam izvērtēt savu rīcību. Kristietībā tie ir 10 baušļi, kurus neuzlūko virspusēji, bet kā sirds tiesnešus. Kad tas ir noticis, tad grēkam pretī jāliek tikpat reālas darbības, proti, grēku piedošana. Dievs grēkus piedod, nevis tos aizmirstot vai atceļot savu likumu, bet gan, cilvēkam ticot Kristus atpirkšanai no soda upurējot savu dzīvību mūsu pelnītās nāves vietā.
 
Paciente L. 77.g.v. ar metastātisku audzēju, kompresijas lūzumiem un kustību ierobežojumiem (guļoša). Iestājoties nodaļā ir ļoti nerunīga un nospiesta. Sarunā atklājas, ka L. nodaļu uztvērusi kā miršanas vietu, kur jāsagaida tikai sava kārta. L. Paliatīvās aprūpes nodaļu redzēja kā nāves nodaļu (sk. iepriekš teikto par nāves tēlu).
Izrunājot ar L. šos jautājumus, akcentējot L. vajadzību pēc nodaļas (L. ir lielas sāpes), kā arī norādot uz laika limitu pēc kura izbeigšanās būs jādodas mājās, L. pilnīgi izmainās. Turpmākās divas dienas L. ir smaidīga un laipna, taču trešajā dienā pēkšņi atkal izmainās. Sarunā nemitīgi atkārto šādus vārdus: “Piedodiet … piedodiet … esmu vainīga cilvēku priekšā … esmu vainīga Dieva priekšā … piedodiet …” Saņemot piedošanu L. atkal atplaukst. Sarunā L. stāsta, ka ir bijusi visai skandalozas sektas locekle, kas Dieva piedošanu sektā iesaistītajiem liek nopelnīt darot dažādus darbus. Saslimstot L. ir sapratusi, ka to vairs nespēs darīt, taču īpaši smagi to sākusi izjust guļot nodaļā. Noslēgumā jāpiebilst, ka saņemot garīgo aprūpi kļuva iespējams sniegt labāku arī medicīnisko aprūpi.
 
      Tātad, šo trīs šausminošo tēlu – nāves, grēku un elles pretmeti ir mūžīgā dzīvība, apžēlošana un Debesis, kurus mēs varam attiecināt uz sevi vienīgi Kristus dēļ: “Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani (Kristu)” Jņ.14:6b.
 
      Kristīgā ticība apliecina un aicina izšķirties par Debesīm, par Kristu, bet ne par reliģiju vai kādu no baznīcām un tās vadītājiem.
 
4.      Kā kristīgā ticība palīdz pārvarēt noliegumu?
 
      Iztirzājot iepriekš uzstādītos jautājumus, jau daļēji tika sniegta atbilde arī šim jautājumam. Tomēr, lai ieviestu skaidrību ir nepieciešams, uzdot tiešu jautājumu un saņemt tikpat tiešu atbildi. Lai to sniegtu, mums vispirms ir plašāk jāpārdomā ticības būtība, grēka skaidrojums, kā arī, kristīgās ticības aicinājums uz aktīvu darbību, proti, ticības izdzīvošanu.
 
      Pirmkārt, kas ir ticība bibliskā izpratnē?
 
      Ikviena kristīgā Baznīca, un arī visas kristīgās kustības, par pamatu savai darbībai liek Bībeli. Piekritīsim, ka visvairāk “šķēpu” tiek lauzts ap cilvēka visneparastāko izpausmi – ticību Dievam. Tā savā būtībā ir tik vienkārša un vienlaikus tik komplicēta un dziļa. Savās ārējās izpausmēs tā bieži tiek jaukta ar reliģiju, kas ir daudzveidīga un ļoti piņķerīga, kas atbaida sava infantilisma un daudzo institūciju dēļ ļoti daudzus cilvēkus. Tāpēc vietā rodas jautājums, kas gan ir pati ticība bibliskā izpratnē?
 
      “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, un pārliecība par neredzamām lietām” Ebr. 11:1.
      “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā” 2Kor. 5:7.
      “Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?” Rom.8:24.
      “Jēzus viņam saka: Tāpēc, ka tu mani esi redzējis, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Jņ.20:29.
      “Bet bez ticības nevar Dievam patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā” Ebr. 11:6.
 
      Ļoti būtiski ir pamanīt to, ka Bībele, lai arī uzsver ticību kā svarīgāko subjektīvo atbildi, jo tā uzrunā ļoti personiski, tomēr galveno vērību vērš uz ticības objektu, proti, Dievu. Tai ir savs objekts un virziens. Šai ziņā ticība ir vienmēr kaut kas noteikts un specifisks. Tas neizslēdz iespēju, ka ticībai vai ticēšanai nevarētu būt arī citi objekti un saturi, bet tradicionāli ticība ir bijusi ticība Dievam. Šajā ziņā ticība un Dievs ir bijuši nedalāmi saistīti, jo ticība ir Dieva dāvana.
 
      Bībele par pamatu ticībai liek “vārdu”, caur to uzrunājot un formējot katra ticīga cilvēka subjektīvos spriedumus un vērtības. Bībele vārdos izsaka un formulē to ticības pieredzi kāda bieži vien ir daudziem cilvēkiem, taču, ienesot būtisku kvalitatīvu izmaiņu, jo tā ievieš skaidrību atsijājot traucējošo, un galvenais, Bībele maina ticības virzienu. Bez tam, tā rosina un virza cilvēku uz izaugsmi, bet kā mēs visi zinām, izaugsme vienmēr ir grūts un sāpīgs process, kas prasa zināmu pašaizliedzību un atteikšanos no traucējošām lietām. Taču pats svarīgākais, ko Bībele atklāj, un ko arī mēs ikdienā varam novērot, ka praktiski nav neticīgu cilvēku. Lai, kas tas būtu, cilvēks, kaut kam tic. Pat tad, kad cilvēks saka: “Es neticu nekam!”, arī tad tā ir ticības izpausme, jo cilvēks tic, ka viņš netic nekam. No šejienes izriet, ka atšķirīgi ir tikai ticības virzieni: vai uz Radītāju, vai uz radību, vai arī uz tukšumu – neko! Pēdējo minēto ticības virzienu visbiežāk raksturo stāvoklis, kad cilvēks nespēj paskaidrot savu ticību un tā ir izplūdusi. Piemēram, cilvēks tic kaut kam abstraktam: izplūdušam labumam, brīnumam ignorējot realitāti, brīnumlīdzekļiem kādus piedāvā neskaitāms daudzums iedzīvoties kāru dziednieku, utt. Tāpat minēto ticības virzienu raksturo stāvoklis, kad cilvēkam ir dziļa vienaldzība pret ticību kā izpausmi.
 
      Otrkārt, mēģināsim aprakstoši definēt jautājumu, kas ir grēks?
 
      Tātad, mēs atkal nonākam pie grēka, tādēļ, ka ir nepieciešams plašāks grēka izskaidrojums, jo lai sakārtotu attiecības ar cilvēkiem, sevi un ar Radītāju, Bībele, nemitīgi aicina atteikties no destruktīvas darbības, šo darbību definējot kā grēku. Atteikties no destruktīvas, postošas darbības nozīmē nāvi piedzīvot ik dienas. Apustulis Pāvils saka : “Es mirstu ikdienas” 1.Kor.15:31. Kāpēc viņš mirst ikdienas? Viņš mirst ikdienas kādai destruktīvai darbībai – grēkam, atsakās no tā, atsakās no dažādām citām iespējām, kas nav saistītas ar grēku, un kādas viņš varētu īstenot. Apustulis Pāvils bija ieguvis izcilu izglītību, viņš pārvaldīja vairākas valodas, kas nodrošinātu spīdošu karjeru citās jomās, kā arī ar to saistītu labu materiālo nodrošinājumu, bet viņš nemitīgi no šīm iespējām atsakās. Taču tās visas ir apzinātas izvēles un darbības, jo viņš saprot no kā atsakās. Citiem vārdiem sakot, kristīgā ticība ir miršana kādai destruktīvai cilvēka būtības izpausmei ikdienas, ik mirkli. Tādēļ būtu nepieciešams paturēt atmiņā, ka tā ir apzināta izvēle.
 
      Arī savas dzīves attīstībā mēs varam saskatīt kādu vērtīgu atziņu, jo mēs visi izaugam, un bērnība saglabājas tikai atmiņās. Tā ir zudusi, tāpēc, var sacīt – mirusi mums. Mēs varam turpināt dzīvot bērnības ilūzijā, taču tas ir pašapmāns un bēgšana no īstenības.
 
      Definējot grēku būtisks aspekts ir personiskā atbildība, kad kļūdaino pasaulē mēs aplūkojam kā ārpus mums un mūsu kontroles esošu:
 
  •  dažādi trūkumi ko ir radījusi vide;
  •  nepareiza apstākļu sakritība;
  •  manis paša nepilnība.
 
      Šie aspekti šķiet labi izskaidro un vienlaikus arī sniedz labu izeju no situācijas, kad kaut kas nav kārtībā ar manu dzīvi. Būtībā tā ir ļoti dziļa patiesība, tomēr šeit svarīga ir motivācija un mērķis, kādēļ tiek izteikti šie apgalvojumi. Visbiežāk šādi apgalvojumi tiek izteikti lai neuzņemtos atbildību, lai atrastu attaisnojumu savai rīcībai, jo, lūk, ļaunums atrodas ārpus manas atbildības, tātad, es esmu nevainīgs. Piemēram, slimība vai nelaimes gadījums, ja vienīgi tiek meklēts kāds vainīgais. Līdz brīdim, kamēr ar ļaunumu jāsastopas kaut kur ārpusē, mēs varam tam stāties pretī vai bēgt, bet grūtāk izbēgt no grēkiem, kas uzglūn un apdraud mūsu dzīvi no iekšienes. Godīga konfrontācija ar tām ļaunuma dzīlēm, uz ko es esmu potenciāli spējīgs, atklāj, ka ļaunums dzīvo manī (salīdz. 14.). Tā ir svarīga atšķirība vai mēs konstatējam savu ļaunumu ar mērķi, lai attaisnotu savu turpmāko ļauno rīcību, vai arī, lai meklētu iespējas un veidus kā ar savu ļaunumu cīnīties.
 
      Nereti grēku mēģina definēt kā nepareizu darbības kopumu, kuru iespējams labot vai vismaz kontrolēt. Tomēr, grēks ir kas vairāk nekā tikai rīcība, kas grauj mūsu personiskās attiecības ar saviem tuvākajiem, un ar savu Radītāju. (salīdz. 14.)
 
      Gustavs Vingrens atzīmē, ka Bībele atklāj šādu ainu: “Tā liecina, ka mēs visi esam “Ādamā”. Es esmu kas vairāk nekā tikai es pats. Manī darbojas arī visas pagātnes paaudzes. Pirms es pieņemu kādus pastāvīgus lēmumus attiecībā uz savu rīcību, mani ietekmē viss cilvēces līdz šim uzkrātais destruktīvisms. Šo ķēdi man nav lemts pārraut pašam ar saviem spēkiem”15.
 
       “Ārsts psihologs Džons E.Kellers norāda, ka pat zīdainītim var novērot īpašības, kas raksturo grēcīgu tieksmi dzīves centrā nostādīt nevis Dievu (vai pat vecākus), bet gan sevi. Tāda visvarenība, priekšstats par sevi kā par visa dzīvā centru, ap kura vajadzībām griežas visa pārējā pasaule, pārliecība, ka ir jāapmierina visas viņa vajadzības, nespēja apvaldīt savu neapmierinātību, kā arī tiekšanās panākt nekavējošu savu vēlmju apmierināšanu”14.
 
      Kad bērnam nākas sastapties ar šo realitāti, ka viņš nav visas pasaules centrs, tad šis pirmais zaudējums ir pirmā sastapšanās ar nāvi dzīvē, jo ir jānomirst šai ilūzijai par sevi. Mēs kādreiz akli mīlot cenšamies pasargāt bērnus no pirmā zaudējuma, pirmās nāves, rezultātā padarot viņus atkarīgus un paši kļūstot līdzatkarīgi no šīm attiecībām. 
 
      Šajā vietā ir jāpievēršas jau minētajam grēkā krišanas notikumam, kuru var uzlūkot arī kā visaptverošu un visu piepildošu infantilismu, bērnišķīgumu. Vispirms jau tas ir garīgais pagrimums, kas piepildīja un pārņēma visu cilvēcisko būtni, un visu ar ko tā nonāca saskarsmē. Kā atbildes reakcija vēl aizvien tiek īstenota intensīva attīstība materiālajā sfērā griežot muguru un attālinoties arvien vairāk no Dieva. Šeit vissvarīgākā arī ir motivācija, jo jau pirms grēkā krišanas Dieva dotā svētība un reizē arī pavēle ir attīstīties (Gen.1:28). Tātad jautājuma būtība ir: attīstība, lai radītu ilūziju par sevi kā dievu un neizdzīvot savu cilvēcību, vai arī, attīstība, lai saņemtu Dieva svētību un iegūtu piepildījumu savai cilvēcībai un dzīvei attiecībās ar Dievu.
 
      Nemitīga vēlme būt dievam, kas ir pārņēmusi un piepildījusi visu mūsu cilvēcisko būtību ir pirmgrēks. Tas no paaudzes uz paaudzi tiek nodots tālāk, caur to mēs redzam un dzirdam, tajā mēs domājam, jūtam un esam, kas rosina mūsu vainas apziņu un liek izjust garīgās bailes. Nenoliedzot un neizvairoties no visa minētā, savā (cilvēciskā) spēkā saprast un panest to, paliekot pie veselā saprāta, bez Dieva žēlastības, un Viņa “iejaukšanās” to ir neiespējami pārvarēt.
 
      Vis šis process ir ļoti cieši saistīts ar cilvēka sirdsapziņu un paša Dieva apzināšanos. Vārdam “sirdsapziņa” latviešu valodā ir divas daļas – “sirds” un “apziņa”. Šī vārda nozīmi varētu izskaidrot tā: Dievs runā caur cilvēka sirdi, bet cilvēks to noved līdz apziņai. Tādejādi, kad mēs dzirdam savas sirdsapziņas balsi, mēs kopīgi ar Dievu zinām patiesību kādā lietā pareizo un nepareizo, labo un ļauno, patieso un nepatieso tajā. Nav iespējams atrast cilvēku, kuram nekad nebūtu bijusi šāda apziņa. Taču dažiem šī apziņa var būt diezgan vāja, citi savukārt, to nemitīgi nodod nevēloties tajā ieklausīties. Ir vērts piezīmēt, ka, kaut gan sirdsapziņa ved mūs uz pareizā ceļa, mēs par to sakām “vainīga sirdsapziņa”. Mūsu sirdsapziņa ņem pār mums neapstrīdamu virsroku, kad paziņo, ka mēs esam rīkojušies nepareizi attiecībā pret Visaugstāko, Dievu. Nereti sirdsapziņa tiek apklusināta ar gribasspēku bēgot, noliedzot vai ignorējot to. (Salīdz. 14.) Ticība Kristum aicina ieklausīties sirdsapziņā, lai meklētu savas dzīves nopietnu uzlabošanos.
 
      Šis ieskats par cilvēka sirdsapziņu atklāj katra cilvēka subjektīvās sajūtas un priekšstatus, kuras katram iepriekš minēto iemeslu dēļ ir deformētas. Objektīvo patiesību atklāj Dieva likumi (baušļi), kas cilvēka vainu atklāj tādā mērā, ka cilvēkam nav iespējams bez Dieva žēlastības to panest. Būtībā baušļi darbojas kā milzīgs spogulis, kurš atstaro nevis cilvēka ārējo veidolu, bet gan tā iekšējo būtību.
 
      Mihaels Ende bērniem adresētā grāmatā “Bezgalīgais stāsts” apraksta līdzīgu spoguli:
 
      ”Īsi sakot: runa ir par kādu lielu spoguli vai ko tamlīdzīgu, kaut arī šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti – to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi – zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.
– Un tomēr man šķiet, – Atrejs sacīja, – ka šiem Burvju spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.
– Maldi! – Engivuks iesaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu. – Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, kliegdami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.16
 
      Grēka noliegums ir ļoti cieši saistīts ar nāves noliegumu. Grēkā krišanas notikums vienkāršā veidā attēlo cilvēka dzīvi un nostājas. Savā dabiskajā būtībā mēs ikviens esam Ādams un Ieva (savā sākotnējā nozīmē vārds “Ādams” nav īpašvārds, bet nozīmē vienkārši cilvēks no zemes ņemtais).
 
      Līdz ar grēku cilvēka dzīvē ienāk ļaunums un iznīcība. Tās ir grēka sekas. Šis runas veids bieži tiek pārprasts, taču ļaunumu un iznīcību izraisa pats cilvēks. Novēršoties no savas īstās būtības pamata, aizejot no Dieva, cilvēka iekšējā vajadzība spiež veidot dieva aizvietotājus – elkus, kuri liekas ļoti vilinoši, bet nevar sniegt piepildījumu. Šajā ziņā ļaunums ir “sods” – paša cilvēka nostāju iznākums, tādēļ palūkosimies kādu ietekmi grēks ir atstājis uz pašu cilvēku, uz attiecībām ar līdzcilvēkiem, citu radību, dabu, un Radītāju (salīdz. 17.):
1.      Cilvēks vispirms pazaudē identitātes apziņu jeb skaidru skatu par sevi, jo viņš domā par sevi kā par savas pasaulītes centru. Līdz ar to dzīvē ienāk egoisms, patmīlība, varaskāre un mantrausība. Jo vairāk cilvēks grimst grēkā, jo grūtāk tam saredzēt savas robežas. Visbeidzot tas izpaužas lieluma mānijā. Atcerēsimies tikai tirānus, diktatorus un ar to saistīto personības kultu, kur cilvēks sagaida, lai citi viņu pielūgtu kā kādu dievību! Jo vairāk diktators cenšas sevi izcelt, jo mokošāka kļūst viņa iekšējā tukšuma sajūta, kuras aizpildīšanai ir nepieciešams aizvien spilgtāks varas (sevis dievišķošanas) apliecinājums;
 
2.      Sastopoties ar maziem diktatoriem apkārt un sevī, cilvēks, kas savas vēlmes, emocijas dievišķo, apkārtējos neuztver kā līdzcilvēkus, bet gan kā sāncenšus, kas viņu apdraud. Tos viņš saredz vairāk kā ienaidniekus vai lietas (instrumentus), ko var izmantot un kontrolēt savu savtīgo mērķu īstenošanai. Līdz ar to cilvēka dzīvē ienāk naids, nenovīdība, greizsirdība un aizspriedumainība, kas izraisa konfliktus un ciešanas. Cilvēks izmanto Dieva dāvanas, piemēram, savu izglītību, prātu un spēku lai otru cilvēku izmantotu, pakļautu vai iznīcinātu;
 
3.      Grēks atsvešina no pārējās radības, jo viņam tā vairs nav Dieva pasaule, kas ir sargājama un kopjama, bet gan izmantojama un izlietojama pēc saviem ieskatiem. Savā patvaļā grēkā dzīvojošais cilvēks vairs nedomā par Dieva kārtību, bet tikai par savu iegribu apmierināšanu. Visbiežāk šādi norit neierobežota, un parasti neatjaunojamu dabas bagātību izmantošana un piesārņošana. Ilūzijās par savu lielumu un varenību, cilvēks vairs nedomā par rītdienu un par savām nākamajām paaudzēm. Pasaule tiek neapdomīgi piepildīta ar atkritumiem, kas rada arvien jaunas ciešanas un bēdas;
 
4.      Bieži neapzināti Dievs tiek uztverts kā ienaidnieks, pret kuru ir jācīnās (ateistu propaganda un paņēmieni). Atstājot ticību Dievam, cilvēks neizbēgami pievēršas kaut kam citam paša radītām vērtībām mantai, naudai, kas sniedz baudu – paša radītiem elkiem. Valsts, politiskas sistēmas un iekārtas, vadoņi u.c. radītas lietas var kļūt par cilvēka jaunajiem elkiem, bet elki pieviļ, jo nāves priekšā daudzu šo lietu nozīme stipri mazinās. Tāpēc cilvēki tādejādi iekrīt bezcerībā un izmisumā, kas liek domāt, ka dzīve ir bezjēdzīga un absurda. Daudz slimību rodas tad, kad cilvēks zaudē motivāciju savai dzīvei (salīdz. 17.).
 
      Lai arī tik gari un plaši tika rakstīts par grēku un tā ietekmi – sekām, mērķis ar kādu Dievs uzrāda grēku ir dot cilvēkam iespēju apzināt Kristus krustu, lai saņemtu piedošanas un atbrīvošanas dāvanu, un varētu visus savus spēkus veltīt savas dzīves izdzīvošanai, nevis izšķiežot tos mokoties mazvērtības kompleksos. Liels daudzums cilvēku ar aizdomām uz Dievu raugās tieši šī iemesla dēļ, tā it kā Dievam nebūtu ko darīt kā vien izgudrot dažādus cilvēka pazemošanas veidus. Īpaši sāpīgi tas ir, ja slimība tiek uztverta kā Dieva sods, taču visbiežāk tā ir savas netaisnības apziņa, kas spiež šādi domāt. Taču Bībele cilvēku paceļ neiedomājamos augstumos, un runā par viņu kā par visas radības kroni, radītu pēc Dieva tēla un līdzības (Gen.1-2. Nod.). Cik bieži cilvēki sevi pazemo, uzskatīdami sevi par pērtiķa pēctečiem, vai kaut kādu citplanētiešu eksperimenta rezultātu? Cik tas ir nožēlojami apmainīt godību, kādā Dievs ieceļ cilvēku, pret sevis sodošu tieksmi būt dzīvnieka pēctečiem vai eksperimenta rezultātam! Savukārt, vai tikko teiktais atkal neatklāj grēka postošo ietekmi? 
 
      Treškārt, kāpēc kristīgā ticība aicina uz aktīvu darbību?
 
“Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” Mat.7:12
“Lūdziet…,Meklējiet…,Klaudzinājiet…” Mat.7:7
“Salabsti ar savu pretinieku…” Mat.5:25
“Bet meklējiet vispirms Dieva Valstību un viņas taisnību…” Mat.6:33
 
      Jau par ikdienu ir kļuvuši vārdi, kurus izsaka ļoti daudz cilvēku apliecinot savu pasivitāti : “Es jau nevienam nekā ļauna darījis neesmu!”, vai : “Mans dzīves princips ir: nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!”. Bet Kristus taču saka, dariet…dariet, un atšķirība ir ļoti būtiska. Jēzus Kristus aicina ieņemt aktīvu dzīves pozīciju, bet tas nozīmē uzņemties atbildību kļūt pieaugušam:
 
      “Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.” 1.Kor.13:11
 
      Miršana mūsu dzīvē ienāk ne tikai caur fizisko nāvi, bet kā iepriekš tika minēts, tā ir arī kādas darbības nedarīšana (neatkarīgi no iemesliem). Piemēram, alkoholiķim, lai izārstētos, ir jāmirst alkoholam (tas jāizslēdz no dzīves) un galvenokārt jāmaina savstarpējo attiecību modelis pašos pamatos. Ja mēs patiešām gribam no kaut kā atteikties, mums šī “kaut kā” priekšā ir jāmirst šodien un nākotnē. Savukārt tukšums, kas ir radies no kaut kā atsakoties, ir ar kaut ko jāaizpilda.
 
      Ir vēl kāda dzīves īstenība ik mirkli – izvēle. Mēs noteikti esam sapņojuši, kas mēs būsim. Jautājums ir :”Kas mēs esam?”. Visas nerealizētās iespējas priekš mums ir mirušas. Nevar teikt, ka šodien mēs vairs nevaram nekā darīt. Varam un vajag darīt, bet pagātne ir sastingusi, un visas nerealizētās iespējas ir zudušas (mirušas).
 
      Mūsu eksistence sastāv no darbošanās, lai ko mēs gribētu darīt vai nedarīt mums jānostājas kādas izvēles priekšā. Sakot kādai darbībai jā, kādai citai pasakām nē, un otrādi. Visas dzīves sfēras ir pakļautas darbībai, vai nu tā būtu atpūta, fiziska aktivitāte, psiholoģiska, vai arī garīga aktivitāte. Lai arī tikko kā uzskaitot un sadalot cilvēka izpausmju sfēras mums rodas priekšstats, ka cilvēku ir iespējams sadalīt, lai arī tas izklausās vilinoši, bet savā būtībā tas ir nepilnīgs priekšstats. Visas uzskaitītās sfēras cauraug viena otru veidojot veselumu. Savā dzīvē ikviens no mums periodiski pievēršas kādai savas būtnes izpausmei, taču katra norise, kuru mēs veicam iesaista visu būtni. Mēs nekad, nekur nevaram būt tikai pa daļai dalīti. Nav tāda procesa, kas skartu tikai kādu ķermeņa daļu neskarot visu mūsu personu. Tāpat veicot kādas garīgas aktivitātes tiek iesaistīta visa persona – miesa, dvēsele un gars. Noliedzot vai ignorējot kādu savas būtības izpausmi tiek veicināta mūsu sašķeltība, kas nereti ir par iemeslu kādas slimības aizsākumam. Taču arī no ārpuses uzlūkojot cilvēku sadaloši netiešā veidā tiek akceptēta cilvēka jau esošā sašķeltība, tāpēc cilvēks ir jāuzlūko veselumā. Bībele nemitīgi par cilvēku runā kā par nedalāmu vienību. Visas tās rakstu vietas, kur par cilvēku tiek runāts kā miesu, dvēseli un garu, tas ir darīts aprakstošu iemeslu dēļ, lai novērstu tā laika kultu un reliģiju cilvēka sadalošo un kādas izpausmes noliedzošo ietekmi. (Salīdz. 7, 12.)
 
      Patiešām, pavērojot sevi un līdzcilvēkus mēs ieraudzīsim šīs sašķeltības sekas visapkārt, jo cilvēki, kuri skeptiski izturas pret ticību kā izpausmi, noliedz garīgo dimensiju savā dzīvē. Savukārt, bieži novērojams citāds process, ka cilvēki, kuri ir iesaistījušies kādās reliģiskās aktivitātēs noliedz matēriju, sakot, tā ir ļauna. Piemēram, dažas sektas, kuras uzskata, ka vienīgi lūgšana dziedina un noliedz medicīnisko palīdzību. Šīs minētās pretrunas īpaši aktuālas kļūst sastopoties ar nedziedināmu slimību. Līdzīgās grūtībās nonāk ārsti, psihologi, arī mācītāji konstatējot cilvēkam vienu izpausmi un nespējot saskatīt kopsakarību ar citām izpausmēm vienotā veselumā, kas ir cilvēks.
 
      Savā attīstībā katrs cilvēks ir pakļauts daudz un dažādu uzskatu ietekmei un iespaidiem. Pamatvērtības un uzskatus ikviens iegūst no saviem vecākiem un citām personām, kuras ir bijušas nozīmīgas mazā bērna izaugsmē. Sasniedzot pilngadību, cilvēkam jau ir izveidojusies vērtību sistēma, kuras ietvaros viņš darbojas. Šis process nerealizējas viena gada laikā, bet gan dažu desmitu gadu garumā. Lai kādas arī būtu šīs vērtību sistēmas, vairumā gadījumu tās nāvi izslēdz vai noliedz un nodarbojas ar pašradīta dieva godināšanu, vai arī pilnīgi ignorējot jebkuru garīgo izpausmi. Cik gan bieži dzīve tiek nodzīvota atklātā vai slēptā (naidā) konfliktā ar savu Radītāju, ignorējot faktu, ka kādu dienu nāksies visu pamest. Patiesi cilvēcisks ir uzraksts uz kāda kapakmens: “Es to paredzēju, bet ne tik ātri!” Šī nesagatavotība ir tā, kas nāvi padara tik sāpīgu18.
 
      Šodienas sekularizētajā (pasaulīgajā) sabiedrībā ļoti daudzi sevi identificē tikai ar savu nodarbošanos (arī Baznīcā). Jautājums: “Kas jūs esat?”, daudziem ir saistīts vienīgi ar veicamajām funkcijām un ar dažādajām patikām. Taču, kad kaut kāda iemesla dēļ (piemēram, smaga slimība) tiek zaudētas spējas turpināt savu ierasto dzīvi, un ja cilvēks vairs nespēj veikt funkcijas, ar kurām sevi ir identificējis, tad iestājas ļoti smaga krīze – identitātes krīze. Ar ko gan sevi identificēt, kas es tagad esmu, ja man ir laupītas visas darbības un savas spējas vairs nevaru brīvi izpaust? Kas es esmu – slimība, vēzis? (salīdz. 1.) Kas cilvēks ir tad, kad viņš ir zaudējis visas spējas darboties, un viņu aprūpē citi cilvēki? Kāda vērtību sistēma lai attaisno viņa eksistenci, ja tā ir bijusi balstīta vienīgi darbībā un taustāmā rezultātā?
 
      Neskatoties uz to, ka Bībele daudz runā par Debesīm kā nebijušu tuvību ar Dievu, elli kā atšķirtību no Dieva – sodu, šķiet ļoti bieži uzmanība Bībelē tiek veltīta jautājumam: kā cilvēkam nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi šeit uz zemes? Kristus nesaka, ka cilvēkam jāsāk apgūt iemaņas, kuras būs nepieciešamas dzīvošanai Debesīs, bet gan, kas ir jādara lai sakārtotu attiecības šeit uz zemes, ar Dievu un cilvēkiem. Lai tas notiktu cilvēkam ir nepieciešama motivācija savas personas un savas dzīves vērtības apzināšanai.
 
      Analizējot, kā pārmainās cilvēks, šo procesu var aplūkot četros aspektos:
 
      Pirmkārt, pret katru darbību cilvēkam ir nostāja
1.      ATTIEKSME;
      Otrkārt, darbības veikšanai ir nepieciešama informācija
2.      ZINĀŠANAS;
      Treškārt, lai darbību veiktu sekmīgi, vajadzīga pieredze, prakse
3.      PRASME;
Ceturtkārt, bieži vajadzīgs arī materiāls atbalsts, proti, fiziski
4.      PALĪGLĪDZEKĻI (19.).
 
      No pieredzes, mēs varam apgalvot, ka vissvarīgākā ir attieksme, un, ka no tās ir atkarīgs viss turpmākais vai runa ir par pasaules mēroga pianistu, ārstu, mācītāju vai vienkārši cilvēku, kurš dzīvotu meža vidū. Kāpēc tas tā? Laikam jau tādēļ, ka jaunu informāciju visvieglāk var apgūt, ja ir augsta motivācija, attieksme. Un tādēļ, kaut arī apgūt jaunu prasmi var viegli, tā nepastāv, ja cilvēks to neievieš savā ikdienas praksē un tai ir īslaicīgs mūžs, ja nav notikušas pārmaiņas cilvēka pamata nostājā, kas dod iespēju jauno prasmi vērtēt par labu, vērtīgu un vēlamu. (Salīdz. 19.)
 
      Varam jautāt, kas maina attieksmi?
 
      “Attieksmi visspēcīgāk maina personisks pārdzīvojums, emocionāls notikums, spēcīgu jūtu uzplūdums; parasti seko apskaidrošanās un savas uzskatu maiņas apzināšanās. Attieksmes maiņu vēl vairāk nostiprina no tās izrietoša, tūlītēja un atkārtota darbība, kas to apliecina19”. Parasti šādu personisku pārdzīvojumu izraisa kāda krīzes situācija, kad ārēji un iekšēji cēloņi mūs it kā iespiež stūrī, kad pēkšņi mēs saprotam, ka tā kā līdz šim tālāk vairs nevar, un ir kaut kas jāmaina. Šajā situācijā ir iespējamas ievērojamas un kardinālas pārmaiņas katra cilvēka attieksmē, motivācijā gan uz labo pusi, gan arī uz ļauno pusi. Taču, tikko teiktais neattiecas vienīgi uz apstākļiem, lai nāktu pie ticības, jo tie ir par iemeslu vispārējai katra indivīda attīstībai vai stagnācijai, un ticības virziena izmaiņa ir šāda garīgā izaugsme.
 
4.      Kā uztvert savas emocijas, kuras biedē, liek justies neērti, un kuras bieži nespējam pieņemt?
 
      Kā tika minēts, Bībele par cilvēku runā kā par nedalāmu vienību, un , ka nav tāda procesa, kas skartu tikai kādu ķermeņa daļu neskarot visu personu arī emocijas. Dievs mūs ir radījis kā emocionālas būtnes ar visām emociju izpausmēm. “Emocijas un jūtas ir viena no reālās pasaules atspoguļojuma formām. Atšķirībā no uztveres tās atspoguļo nevis pašus priekšmetus, bet gan cilvēka attieksmi pret apkārtējiem priekšmetiem un parādībām, pret sajūtām savā ķermenī.20” Lielākās problēmas rodas tad, kad nespējot valdīt pār spēcīgām emocijām līdzcilvēki tiek ievainoti. Daudziem cilvēkiem vēlāk izdarītā rezultātā rodas aplams secinājums, ka no emocijām ir jāatsakās vispār, vai labākajā gadījumā tās ir stingri jāierobežo. Sabiedrībā eksistē dažādi uzskati par pieklājības normām, taču tās visas caurauž viedoklis, kas spēcīgas emociju izpausmes uzskata par neaudzinātību, kuras ir apspiežamas. Tādēļ būtu vērtīgi pamanīt, ka arī Kristus bija dusmīgs, kad izdzina no tempļaupurdzīvniekus un naudas mijējus (Jņ.2:13-17), Viņš raudāja par Jeruzālemi un Lācaru (Lk.19:41; Jņ.11:35), bija izmisis un nobijies (Mt.26:37-38), bija līksms un priecīgs (Lk.10:21), un bieži apkārtējiem bija grūti pieņemt, ka Kristus tā dara. Tas viss liecina, ka par spīti mūsu pretrunīgajām un biedējošajām emocijām, mēs tajās varam identificēties ar Kristu un justies labi neapspiežot tās. Vienīgais filtrs emocijām ir mīlestība, kad mēs atklāti izrādām kādu no tām.(Salīdz. 7.)
 
      Tātad veids kā kristīgā ticība pārvar noliegumu, ļoti dziļi sasaucas ar mūsu visu cilvēcisko vēlmi bēgt no nāves, tikai ar to atšķirību, ka šim dabiskajam nolieguma veidam attiecības ar Kristu dāvina jaunu saturu – piepildot to ar ticību. Attiecības ar Kristu atver realitāti uz dzīvi, lai to izdzīvotu, nevis lai panikā bēgtu un slēptos, nesaprotot no kā un kāpēc, un uz kurieni. Kristīgā ticība nostājas blakus cilvēkam ar stabilu vērtību sistēmu sniedzot apzinātu, saprastu un argumentētu ticību, nāvei un ellei pretī noliekot mūžīgo dzīvību un Debesis, grēkam noliekot pretī apžēlošanu, un Kristu nevis kā soģi, bet kā Pestītāju. (13)
 
      Ņemot vērā sākumā doto nolieguma aprakstu varam secināt, ka uz apdraudošiem notikumiem:
 

 

noliegums provocē un spiež uz:
kristīgā ticība sniedz un aicina uz:
1. neapzinātu pasivitāti;
1. apzinātu rīcību un aktivitāti;    
2. esošās realitātes ignorēšanu;
2. spēju pieņemt esošo realitāti;
3. paļauties uz šķietamu iekšējo un ārējo līdzsvaru;
3. paļauties uz drošām un stabilām vērtībām;
4. neīstām attiecībām;
4. patiesām un atbildīgām attiecībām.
 
                              
 
7. Iespēja apzināties savu vērtību.
 
 
      Noslēgumā vēlreiz visu īsi savelkot un raugoties caur ticības perspektīvu nākotnē varam teikt, ka kristīgais redzes viedoklis ir ļoti reālistisks vai pat pesimistisks dzīves vērtējums. Cilvēka būtība ir ļauna no mazām dienām (Gen. 8:21), un ir grūti iedomāties, kā viņš pats ar saviem spēkiem varētu atbrīvoties no grēka varas. Taisni otrādi, tas, ko vēsture atklāj, nav kaut kāds progress, ka cilvēks kļūtu labāks un labāks, bet taisni pretējo – cilvēka ļaunuma pieaugšanu. Tas nenozīmē, ka cilvēkam nebūtu bijuši lieli sasniegumi, piemēram, zinātnes un tehnoloģijas jomās (jautājums, vai bez Dieva svētības?), bet visi šie labie sasniegumi aiz vēlmes būt dieviem vienmēr ir nesuši daudz posta un nelaimju.
 
      Analizējot šos dažādos jautājumus un atklājot tik daudz smagu cilvēciskiem spēkiem neatrisināmu problēmu ir būtiski atcerēties, ka Dievs cilvēku šādos apstākļos nav atstājis vienu. Tomēr, šī iekšējā nesakārtotība, un šo jautājumu ignorēšana paver plašas iespējas dažādām spekulācijām. Tās visbiežāk izpaužas divos veidos, kā ārējas un iekšējas. Iekšējās sasaista un ievelk misticismā un māņticībā. Savukārt, arējās virza uz elkdievību, īpaši smagos gadījumos jau varētu runāt par dēmonisku ietekmi (praktizēts okultisms, buršanās, u.c. veida manipulācijas ar neizskaidrojamām parādībām). Nereti cilvēkam ir grūti paskaidrot, kas ir bijis pamatā šādai rīcībai – iekšēja nepieciešamība vai ārējs impulss praktizēt tik bīstamas nodarbes. Taču rezultātā tas ir bijis par iemeslu, lai atteiktos no tradicionālās medicīnas metožu pielietošanas un uzticēšanās ārstiem, kur pacients atgriežas stacionārā ar ielaistu audzēju smagā stāvoklī.
 
       Tagad, šajā situācijā, pacientam ir svarīgi saņemt garīgo aprūpi, lai saņemot atbalstu spētu apzināt savas kļūdas (visbiežāk pacients tās nojauš, bet neuzdrošinās pat sev tās atzīt). Jāatzīmē, ka tas ir ļoti grūts uzdevums nevis kapelānam, bet gan pacientam, jo slimības ielaistības dēļ intoksikācija izraisa lielu nogurumu, kas būtiski ietekmē spriešanas spējas. Visu to pastiprina vilšanās sajūta un izmisums, par nenovēršamo gala iznākumu pretēji dziednieka solītajam. Šādos gadījumos arī ārsta priekšā pacients izjūt pastiprinātu vainas apziņu, pat neuzticēšanos (nereti ir bijis iemesls) un nokavēto laiku. Jāmin, arī lielie finansiālie izdevumi saņemot dziednieka “pakalpojumus”, kas pacientu iegrūž vēl muļķīgākā situācijā.
 
        Pacients M. 30. g. v. ar kuņģa audzēju. Palīdzību meklēja pie dziednieces, kura solīja pilnīgu dziedināšanu. M. arī jutās labi līdz radās finansiālas problēmas, jo nespējot apmaksāt dziednieces pakalpojumus pieauga sāpes, kas spieda meklēt palīdzību slimnīcā. Taču laiks bija nokavēts un radikāla terapija vairs nebija iespējama. Jāuzsver, lielie finansiālie izdevumi vairāku tūkst. USD apmērā, kas reāli tika atņemti ģimenei.
 
       Garīgas bailes var būt apzinātas vai neapzinātas, bet vienādi vai otrādi tās ietekmē, un ir cieši saistītas ar cilvēka individuālo ētiku, ar priekšstatiem par labu un ļaunu rīcību, par radošo un destruktīvo. Cilvēkam, kurš apzinās garīgo baiļu būtību, un ir atvērts palīdzībai, ir iespējams palīdzēt. Problēmas rodas tad, kad pacients neapzinās vai drīzāk noliedz garīgās bailes un atgrūž garīgo aprūpi, taču to sekas – izmisums un nepanesama vientulības sajūta šinī situācijā tikai vairojas. Situācija kļūst dramatiska, ja pacients noslēdzas sevī un atgrūž jebkuru palīdzības veidu, bet jo īpaši – garīgo.
 
       Lai apzinātu garīgās bailes un saņemtu atbrīvošanu, pacientam ir nepieciešams to izraisītājus cēloņus nosaukt vārdos, pie tam, bez palīdzības no ārpuses to ir diezgan neiespējami veikt. Tas ir ļoti sāpīgs process, ja vienatnē ir godīgi jāuzlūko savas dzīves dziļākās cīņas un neveiksmes, tāpēc ir svarīgi atmetot visus daudzos “pret” uzdrošināties meklēt lai saņemtu palīdzību.
 
      Dieva palīdzība cilvēkam kristīgajā ticībā tiek saukta par pestīšanu, t.i. atbrīvošanu. Atbrīvošana ir ļoti svarīga kristīgās dzīves redzējumā, jo tā izsaka to, ka grēcīgais cilvēks pats saviem spēkiem nevar un nespēj atbrīvoties no grēka un ļaunuma varas. Atbrīvošana vienmēr nāk no “ārpuses” – no paša Dieva. Tas nozīmē, ka cilvēkam var būt savas pestīšanas ilgas un vēlēšanās dzīvot citādi, bet tā spēki ir par vājiem, lai pārvarētu grēku. Tas ir Dievs, kas piedod grēkus cilvēkam un dāvina jaunu būtību, jaunas attiecības, jaunu dzīvi. Būtu svarīgi atzīmēt, ka šis process, kas reiz ir iesācies turpinās ik mirkli, ikdienas, jo sniedz aizvien potenciāli jaunas iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē. 
 
      Kristietība šādos apstākļos runā par pestīšanas vēsturi. Ar to saprotot īpaši svarīgus notikumus pasaulē, kuros parādās Dieva prāts un griba, proti, Kristus nākšana – Jēzus dzimšana, dzīve, mācība, darbība, nāve un augšāmcelšanās. Jēzus no Nācaretes ir Kristus – Pestītājs, Glābējs, Dzīvais Dieva Vārds, kurš apliecina, ka Dievs ir mīlestība un žēlastība. Ar Kristus nākšanu ir iesākusies “Jaunā Derība” – pilnīgi jaunas, cilvēciskajam prātam pirmajā mirklī neaptveramas attiecības Dieva un cilvēku starpā. Ir iesācies jauns laikmets, kas turpinās jau 2000 gadu, kur galvenais uzsvars nav vis šīs pasaules pārveidošana, bet gan katra cilvēka pestīšana.
 
      Attiecību atjaunošana (Sv. Kristība) un sakārtošana (apzināta ticība un tās izdzīvošana) ar Kristu apstādina garīgo pagrimumu, un var kļūt par pamatu visu pārējo attiecību kārtošanai. Pretējais process ieved aizvien dziļākā izmisumā un vientulībā.
 
      Atjaunojot attiecības ar Radītāju un apzinoties savu nāvi vai otrādi var saprast sekojoši:
 
         Vispirms, cilvēkam ir nākotne jau šeit pasaulē, jo kā jau tas tika minēts, kristīgā ticība atver realitāti sniedzot spēju pieņemt un izdzīvot visus arī pašus smagākos dzīves notikumus;
 
         Dzīve no Dieva apžēlošanas var sniegt vēl nebijušu savas personas un savas dzīves vērtības apzināšanos, kas savukārt, var stimulēt savu neapzināto vai apspiesto (dažādu iemeslu dēļ) dotību attīstību;
 
         Nāves apzināšanās motivē meklēt jēgu dzīvei, un palīdz apzināties dotā laika vērtību;
 
         Cilvēkam ir nākotne mūžības ietvaros, jo Dievs nevēlas cilvēka iznīcību, un dāvina viņam augšāmcelšanās apsolījumu Kristus nopelna dēļ. Šis apsolījums var sniegt jaunu motivāciju arī tagadējās dzīves izdzīvošanai, kā arī dot drosmi un spēju būt atvērtam mīlestības attiecībām ar līdzcilvēkiem.
 
       Turpinot par augšāmcelšanos būtiski ir atzīmēt, ka tā nav tas pats, kas dvēseles nemirstība. Bībele par cilvēku runā kā nedalāmu vienību, tāpēc viss cilvēks tiek uzmodināts (no jauna darīts dzīvs), lai stātos Dieva tiesas priekšā. Atpestītais cilvēks saņem jaunu dzīvi, bet neatpestītais cilvēks sodu. Pie tam izejas punkts ir ticība vai neticība Kristum.
 
      Šo kristīgās ticības pārliecību par pēdējo tiesu arī ļoti bieži pārprot, taču Dievs nevar būt mīlestība, ja nav arī taisnīgs Dievs. Cilvēks ir vienīgā radība zemes virsū, kas ir arī atbildīga būtne. Pat Dieva noliedzošs cilvēks apliecina (vismaz vārdos), ka taisnībai ir jāuzvar, un māca to saviem bērniem, ka ir labāk būt labiem nekā ļauniem. Tas norāda, ka lai kā viņš noliegtu Dievu, viņš nav aizmirsis šo kārtību.
 
      Kristīgā ticība uzsver, ka augšāmcelšanās diena ir pilnīga piepildījuma brīdis, tomēr uzsverot, ka patiesa ticība nenāk no bailēm vai soda, bet taisni otrādi, tā nāk no Dieva aicinājuma, kuram pamatā ir grēku piedošanas saņemšana bez jebkāda personiskā nopelna.
 
      Jauna dzīve ir Debesīs. Debesis šeit nenozīmē kādu ģeogrāfisku vietu, bet jaunu būtības vietu. Šo jauno dzīvi cilvēki vēstures gaitā ir iztēlojušies dažādos veidos, taču visas Bībeles rakstu vietas pasvītro galvenokārt vienu lietu – augstākais piepildījums nāk ar Dieva redzamo klātbūtni, uzsverot nevis, kas un kā būs, bet gan to kā nebūs – grēka un nāves.
 
      Lai noliegumu pārvarētu un spētu apzināties notiekošo ir nepieciešams konkretizēt savu ticību, kas var sniegt jaunu motivāciju un spēku, lai produktīvi izdzīvotu atlikušo laiku un sakārtotu materiālos jautājumus, izrunātu atliktas problēmas ar saviem tuviniekiem, un atjaunotu attiecības ar Kristu, ja tas nav pagūts līdz šim.
 
      Lai labāk mums visiem izdotos īstenot paliatīvo aprūpi, būtu nepieciešams ar visiem neskaidrajiem jautājumiem griezties pie attiecīgā speciālista paliatīvās aprūpes komandā. Nevajadzētu gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis, nē, jo tā vienkārši nemēdz notikt. Tāpēc, ir nepieciešams uzdrošināties tagad, un tūlīt meklēt palīdzību.
 
      Vēlu Dieva svētību ikvienam lasītājam.
 
 
 
 
Literatūras saraksts.
 
 
1.      M.Sants, Paliatīvā aprūpe, Garīgā aprūpe, Rīga 1997, 47-51. lpp.
2.      Dr. med. V. Sosārs LOC, Paliatīvās nod. vad., Dmitrijs Kalniņš-Bergs LOC, paliatīvās nod. psihologs, Paliatīvā aprūpe Latvijā – attīstības stratēģija un perspektīvas, Doctus 1 (2001).
3.      Dž.Boulbijs, Drošais pamats, Rasa ABC 1998, 37. lpp.
4.      J.Kulbergs, Krīze un attīstība, Liepāja LPA 1998, 37. lpp.
5.      Kubler-Ross E, On Death and Dying, New York; The Macmillan Publisching company Inc., 1969.
6.      Peter W. Speck, Being There, p. 30-31.
7.      M. Sants, A Christian Holistic Aproach to Health, Sickness and Diagnosis, Oakhill Theological College, London, 1999.
8.      Carl Gustave Jung, “Psychoterapist or the Clergy”, Psychology and Religion: West and East, Collected Works (New York: Pantheon, 1958.), II, 334. lpp.
9.      Irvins D.Jaloms, Eksistenciālā psihoterapija, Maskava, “Klase” 1999, 41, 87-88. lpp, (kriev. v.)
10. D.Spiegel, J.Blum, and I.Yalom, Peer Support for Metastatic Cancer Patients: A Randomized Prospektive Outcome Study, in preparation.
11. J.Diggory and D.Rothman, “Values Destroyed by Death”, Journal of Abnormal and Social Psychology (1961) 63 (1) : 205-10.
12. Metropolīts Antonijs Surožskis, Dzīve, slimība, nāve, Maskava, 1995, 88-90, 108-111. lpp, (kriev. v.)
13. M.Luters, Pārrunas sagatavojot nāvei, “Mantojums” 1996, Nr 1.
14. R.Kolbs, Labā Vēsts šodien, LMF, 61-62, 44. lpp.
15. Gustaf Wingren, Credo: The Christian View of Faith and Life, 44. lpp.
16. M.Ende, Bezgalīgais stāsts, Sprīdītis, 80-81. lpp.
17. Visvaldis Klīve, Pa kuru ceļu?, 109. lpp.
18. Kriss Raits, Dzīvot un mirt, Svētdienas Rīts, 4.lpp.
19. Voldemārs Gulēns, M.D., Māte, bērns, ģimene: kāda ir mūsu nākotne?, Latvijas Ārstu žurnāls, aprīlis 1998, 42. lpp.
20. Eglītis, Psihiatrija, “Zvaigzne”, 1974, 26. lpp.