Ar ko sākt?

Ar ko sākt?

1. Ķēniņu grāmata 17:8-15

8 Tad Kunga vārds nāca pār Eliju: 9   “Celies un ej uz Cārfatu Sidonā un dzīvo tur, redzi, es pavēlēju, lai kāda atraitne tevi tur uztur.”

10 Viņš cēlās un gāja uz Cārfatu. Kad viņš pienāca pie pilsētas vārtiem, redzi, kāda atraitne lasīja zarus, un viņš tai uzsauca: “Lūdzu, atnes man traukā mazliet ūdens, lai varu padzerties!” 11 Viņa gāja pēc tā, un viņš tai sacīja: “Lūdzu, atnes gabalu maizes!” 12 Tā atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, tavs Dievs, ja man būtu kas cepts! Traukā ir tikai sauja miltu un krūkā nedaudz eļļas. Redzi, esmu salasījusi pāris zaru un iešu gatavot ēst sev un savam dēlam, paēdīsim un mirsim.”

13 Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un dari, kā sacīji, bet vispirms izcep un atnes man mazu plāceni, pēc tam cep sev un savam dēlam, 14 jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: milti traukā nebeigsies un krūkā eļļas nepietrūks līdz dienai, kad Kungs dos zemei lietu.” 15 Un viņa gāja un darīja, kā Elija bija sacījis, – gan viņš, gan viņa un nams varēja iztikt daudzas dienas – 16 milti traukā nebeidzās un krūkā eļļas nepietrūka, kā Elija bija sacījis Kunga vārdā.

Vēstule ebrejiem 9:24-28

24 Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. 25 Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – 26 jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. 27 Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, 28   tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida.

Marka ev. 12:38-44

38 Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, 39 un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas. 40 Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”

41 Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz. 42 Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants. 43 Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku:nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā. 44 Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”

Šodien dzirdētajos lasījumos no Vecās Derības un no evaņģēlija mēs dzirdējām par divām atraitnēm. Pirmajā lasījumā pravietis Elija gāja pie kādas atraitnes uz Cārfatu Sidonā, un tai zemē valdīja bads. Bads bija patiešām liels, cilvēkiem nebija, ko ēst. Un pravietis Elija lūdz to mazumiņu, kas viņai vēl ir atlicis (iespējams, viņas pēdējai ēdienreizei) atdot viņam. Evaņģēlija lasījumā savukārt dzirdējām par atraitni, kura ziedo naudiņu, ziedo divas artavas (vienu kvadrantu), un Jēzus saka – tas ir viss, kas viņai bija, viņa ir atdevusi pilnīgi visu.

Ko viņas paveica? Abas atraitnes uztic savu dzīvi Dieva žēlsirdībai, viņas atdod pilnīgi visu. Ja Dievs ir, tad Dievs neļaus viņām aiziet bojā, savukārt, ja Dieva nav, tad viņas nomirs. Patiesībā, ja Dieva nav, tad vai vispār ir vērts dzīvot? Svētajos Rakstos atraitnes statuss nozīmē nabadzību, vientulību; atraitne ir cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, kurš ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Lai gan abas atraitnes ir cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, viņas Svētajos Rakstos minētas kā paraugs, no kura var mācīties.

Lai atceramies Rakstu vietu par bagāto jaunekli, kurš atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kungs, kas man ir jādara, lai es iemantotu Debesu valstību?” Jēzus viņam teica: “Pildi baušļus.” Viņš teica: “Es visu to pildu.” Viņš teica: “Atdod visu, kas tev ir, nabagiem.” Un bagātais jauneklis aizgāja noskumis, jo viņš nespēja atdot savu mantu.

Dievs neprasa atdot pilnīgi visu, kas mums ir. Var varbūt paprasīt, es nezinu, man nav prasījis un es nezinu nevienu, kam būtu prasījis. Iespējams, ka ir cilvēks, kam Dievs ir prasījis visu. Iespējams, ka ir kāds, kurš tiešām ir atdevis visu, kurš ir spējis uzticēties līdz galam, tāds, kurš ir spējis pilnībā ļauties būt atkarīgs tikai un vienīgi no Dieva žēlastības. Es tādu nepazīstu. Taču, ko Dievs no mums prasa – Viņš prasa uzticēšanos. Uzticēšanos visās jomās, arī finanšu jomā. Jo finanšu joma ir ļoti īpaša joma.

Ja runājam par finansēm, tad tas, ko mums Dievs prasa, ir mūsu desmitās tiesas un mūsu ziedojumi. Es runāju ar savu sievu pagājušajā nedēļā un teicu – o, jauki, mums ir Rakstu vieta par finansēm, un, manuprāt, finanšu jautājums ir bijis svarīgs vienmēr visos laikos. Un mana sieva teica – divu gadu laikā, kopš tu esi draudzē, nav sprediķots par desmito tiesu. Un es tā apdomāju – jā, nav. No vienas puses, es tā kā saredzēju savu vainu un nokaunējos; no otras puses, mums draudzē tomēr ir cilvēki ilgus gadus, un jautājumam par desmito tiesu tā kā būtu jābūt skaidram.

Iesvētāmajiem to parasti māca. Tomēr, izmantojot šodienas Rakstu vietas, es vēlos par to runāt. Ja kāds visu zina un visu saprot, un visu dara, ļoti labi, bet kādam no mums, iespējams, arī man, ir vērts vēl vienreiz visu pārdomāt un pārrunāt.

Pagājušajā nedēļā es lasīju mūsu Baznīcas Satversmi un izlasīju, kādi ir draudzes uzdevumi un pienākumi. Un es mēģināju atrast pienākumus, kur ir nepieciešamas finanses. Neminēšu visus, bet tikai galvenos punktus.

Draudzes uzdevums ir pasludināt Dieva Vārdu, svinēt Sakramentus un regulāri noturēt dievkalpojumus” – tam ir nepieciešamas finanses. Mums ir nepieciešams, lai mums baznīcā degtu gaisma, lai mums būtu siltums, mums viņa ir jāuztur – tam ir nepieciešamas finanses.

Draudzes uzdevums ir veikt diakonijas un misijas darbu, sniegt kristīgas izglītības iespējas, piedalīties LELB kopīgos pasākumos un kristīgas sadraudzības veicināšanā” – nenoliedzami visam arī ir nepieciešamas finanses.

Draudzes uzdevums ir uzturēt savu mācītāju vai mācītājus un dot draudzes garīgam darbam nepieciešamo nodrošinājumu” – arī tam ir nepieciešamas finanses.

Draudzes uzdevums ir piedalīties LELB dzīvē un kalpošanā un dot tai nepieciešamos līdzekļus saskaņā ar Latvijas Sinodes lēmumiem” – mums no saviem ienākumiem ir jādod desmitā tiesa visai Baznīcai.

Draudzes uzdevums ir ziedot draudzes darbam” – respektīvi, ir ļoti būtiskas jomas, un patiesībā pati pirmā – Dieva Vārda sludināšana un Sakramentu svinēšana, regulāra dievkalpojumu noturēšana, nav iespējama bez finansēm.

Satversmē nav teikts, cik un kas mums jāmaksā. Nav teikts, ka katra draudzes loceklim būtu obligāti jāmaksā desmitā tiesa. Bet, ja mēs uzmanīgi lūkojamies Svētajos Rakstos, tad Svētie Raksti mums saka, lai maksājam desmito tiesu. Vecā Derība par to runā ļoti konkrēti, un arī Jaunā Derība par to runā. Ir dzirdētas daudzas un dažādas mācības par desmito tiesu, bet mācība ir patiesībā stunda vai pusotra. Ja kādam pēc dievkalpojuma būs kādi jautājumi, jūs droši varat nākt pie manis, un mēs varam turpināt par to mācīties.

Šodien es runāšu par četriem aspektiem:

Pirmais ir tas, ka desmitā tiesa ir Dieva obligāts likums, kas mums kā kristie ir jāpilda. Desmitā tiesa ir domāta Dieva Vārda sludināšanai un kalpošanai. Desmitās tiesas nedošana ir Dieva krāpšana, un sekas ir neveiksmes un laicīgas svētības zaudēšana. Brīnišķīga Rakstu vieta pravieša Maleahija grāmatā, pēdējā grāmatā Vecajā Derībā mūsu Bībelēs /3:8-12/:

Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaots, lai arī visas tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pa būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt, saka Tas Kungs Cebaots,

Dodot desmito tiesu, mēs sējam svētību, un svētībai Dievs liks pieaugt plašākā svētībā arī mūsu laicīgajā dzīvē.

Kas mums ir jāsaprot par mūsu desmitām tiesām.

Es pats kādreiz, kad biju tikko atgriezies un biju uzsācis savu ticīgo dzīvi, biju dzirdējis par desmito tiesu un man bija liela neskaidrība. Man bija izdevība runāt ar mācītāju un es viņam jautāju: “Kā tad ir ar to desmito tiesu? Cik tad man tur jāmaksā? Ko tas nozīmē?” Toreiz viņš man teica, nu, desmitā tiesa, nu jā, mums vajadzētu maksāt tā kā no visiem ienākumiem, bet patiesībā jau tu veltī ļoti daudz arī savu laiku, un ja tu to laiku daudz veltī, tad tas arī varētu būt desmitā tiesa – un, cik es gudrs pie viņa aizgāju, tik gudrs atnācu.

Patiesībā es atnācu gudrāks tai ziņā, ka jautājums nav ļoti konkrēts, un ka es patiesībā esmu tas, kurš var pats tagad izdomāt, kas un kā un cik un pats tagad izkalkulēt. Desmitā tiesa nav ziedojums, un desmitā tiesa nav kalpošana. Tas, ko mēs dievkalpojumā nākam un metam ziedojumu kastē – (mēs varam tur arī likt savu desmito tiesu), ir ziedojums, tāds pats kā dodot nabagiem, dodot kādai misijai vai dodot kādam mērķim – bet tā nav desmitā tiesa. Un arī mūsu laiks, ko mēs veltam kalpošanai – tā arī nav desmitā tiesa. Desmitā tiesa ir no tā, ko mēs nopelnam, no mūsu algām, no mūsu ienākumiem, tas, ko mēs saņemam.

Jo patiesībā tas, ko mēs saņemam, nepieder mums pašiem. Mēs saņemam, jā, mēs ieguldām tajā pūles, bet mēs vienā brīdī varam nesaņemt neko. Un savukārt ziedojumi un kalpošana ir lietas, uz ko mūs Dievs ir aicinājis, un kuras mums ir jādara katram. Tas, kurš dāsni ziedo, nenozīmē to, ka tagad viņš drīkst nekalpot, ka viņš ir ar saviem ziedojumiem atpircies no kalpošanas. Un savukārt tas, kurš sparīgi kalpo – absolūti nenozīmē to, ka viņam vairs nav jākalpo, ka viņš ir “atkalpojis” savu ziedojumu. Gan desmitā tiesa, gan mūsu ziedojumi, gan mūsu kalpošana – tas ir patiesībā daudz būtiskāks jautājums, tas ir mūsu ticības jautājums. Vai mēs ticam un vai mēs paļaujamies uz Dieva apsolījumiem.

Kas mums ir Dievs? Cik liela vara un ietekme Viņam ir uz mūsu dzīvi? Vai mēs tikai daļēji paļaujamies uz Viņu, vai arī mēs paļaujamies uz viņu visā? Par desmito tiesu domājot, es… Patiesībā jautājums manī brieda, vēlme manī runāt brieda jau sen. Vasarā, mēs draudzes padomes sēdē runājām par finanšu jautājumu mūsu draudzē. Patiesība ir tāda, ka mēs esam pamatīgā mīnusā. Draudzē pilntiesīgi draudzes locekļi, tie kuri ir pieauguši cilvēki un kuri pelna, un kuri var ziedot, esam 160 cilvēki. Dievkalpojumos savukārt, apmeklējam vidēji apmēram +/- 30 cilvēki gadā. To mēs arī redzam, ka dievkalpojumā mēs esam 30 cilvēki. Un tad es palūkojos, ko mēs esam ziedojuši pēdējo mēnešu laikā, šeit, baznīcā, kolektē. Un kolektes svārstās no 90 līdz 25 eiro. Pāris reizes ir bijis pie 90, pārsvarā ir ap 30-40. Bija, ja nemaldos, trīs vai divas svētdienas (baidos sameloties), kad bija noziedoti 25 eiro. Un parēķiniet paši, ja mēs izdalām summu uz 30 cilvēkiem, cik mēs esam noziedojuši Dievam. No 25 eiro, tas pat nav 1 eiro. Kad ir 90 eiro, tad iznāk n3 eiro – viens hamburgers. Viens eiro, tas ir viena tramvaja biļete.

Ziedošana tomēr, es gribētu teikt, parāda mūsu attieksmi, to, kas mums ir Dievs. Mums ir vēl draudzē ziedojumi pret kvītīm, un ir cilvēki, kuri pārskaita desmitās tiesas. Pēdējos 3. mēnešus parasti par finanšu jautājumiem lietas kursā vairāk ir Svanhilda, un es viņai palūdzu, lai viņa paskatās pēdējos 3 mēnešus, un viņa teica, ka parasti laikā ziedojumi ir lielāki, tādēļ ka tuvojas Baznīcas gada beigas, un cilvēki aktīvāk ziedo. Viņa arī teica, ka vasaras laikā un pavasarī ziedojumi ir mazāki. 3 mēnešus caur banku ir pārskaitīti vai pret kvītīm apmēram 500-600 eiro. Jūs paši varat parēķināt. Ja mēs zinām, kāda ir minimālā alga, es apskatījos Finanšu ministrijas informāciju (sieva smaida, viņa zina, ka es attiecībā uz finansēm es tiešām esmu pazudis cilvēks), minimālā alga ir 360 eiro. Mēs varam parēķināt paši. Lielāko daļu maksājumu(500-600 eiro) veic tikai nedaudzi cilvēki no mūsu draudzes. Mēs lūgšanās lūdzam, lai mēs pieaugtu skaitā, lai mēs būtu vairāk, lai tādējādi mēs varētu veikt vairāk kalpošanas, lai mēs arī baudītu lielāku finansiālu labklājību. Mēs domājam un lūdzamies, kur var dabūt ziedotājus no malas, darīt kādas aktivitātes attiecībā ar mūsu statusu, veidot kādu biedrību, lai iegūtu nodokļu atlaides utt., lai mēs varētu piesaistīt finansējumu.

Mēs esam ievēlējuši jaunu, enerģisku draudzes priekšnieku, mūsu doma varbūt ir – nu tad lai viņš arī domā, kur finanses tagad dabūt un kur viņas izraut, lai viņš skraida apkārt un meklē, kā varētu ieekonomēt un kā varētu kaut kur piesaistīt. Draudzes priekšniekam nav jādomā, kur ņemt naudu. Un es domāju, ka finansu trūkuma elpa atbildīgo mugurā, draudzes priekšnieka mugurā, arī Svanhildas mugurā pēdējos gadus ir bijusi ļoti smaga. Priekšniekam nav jādomā, kur ņemt naudu, jo nauda ir. Nauda ir mūsu pašu makos. Mums pietiek cilvēku, pat ja tie ir 30 cilvēki nedēļā, kas nākam uz dievkalpojumiem. Ja minimālā alga ir 360 eiro, tad elementāri parēķiniet, cik būs desmitās tiesas mēnesī. Un cik būs mūsu ziedojumi mēnesī, ja mēs nenoziedosim vienu tramvaja biļeti vai vienu hamburgeru, bet ja mēs noziedosim vienu, piemēram, patiešām gardu maltīti nedēļā. Parēķiniet paši, kādi būs mūsu ziedojumi. Mums pietiek, mums nevajag meklēt finanses no malas, mums pietiek.

Tajā brīdī, kad mēs sāksim ziedot, draudzes priekšniekam būs nevis jāskraida apkārt un jāmeklē, kur raut finanses, bet tajā brīdī viņam patiešām būs jāsāk pildīt savs pienākums un jāsāk domāt, kur finanses tērēt. Mēs varēsim atļauties gan remontēt savu baznīcu, gan ziedot misijām, gan kalpot uz āru. Tajā brīdī, kad mēs sāksim uzticēties un ziedot. Tas, ko mēs neiedodam Dievam, patiesībā mēs to iedodam velnam. Mēs to iedodam dažādos veidos. Mēs iedodam to zālēs, dēļ dažādām slimībām, mēs to iedodam dažādos remontos. Es vairākkārt esmu dzirdējis, kā vīru grupās, kur vīri ir noskopojušies un samaksā naudu sodos par ātruma pārsniegšanu. Mēs iztērējam naudu, pērkot ēdienus, mantas, lietas, lai apmierinātu to dvēseles stāvokli, kurā mēs atrodamies. Lai apmierinātu to dvēseles stāvokli, kurš būtu jāapmierina Dievam. Jo Dievs viņu nevar apmierināt jo mēs uz Viņu nepaļaujamies. Savukārt velns ir klāt un ir priecīgs, ļoti labi.

Mūsu realitāte ir tāda, ka mūsu draudzē pēc gada naudas nebūs, es nezinu, varbūt tas būs pat ātrāk. Es nezinu, kur ir radusies iepriekšējā nauda, jo patreizējā brīdī ir tā, ka mūsu mīnusi ir 1000 eiro mēnesī. Es nezinu, kur radās iepriekšējā nauda, kas viņu ir iedevis, bet tā drīz būs beigusies, un tad mēs vairs nevarēsim uzturēt nedz baznīcu, nedz draudzes namu, un tad mums būs vienkārši baznīca jāslēdz ciet. Vai arī, kā Satversmē teikts, mums būs jāuzticas LELB un jāapvienojas ar kādu spēcīgāku, lielāku, bagātāku draudzi, kas arī varbūt ir viens no ceļiem, kā mēs varam izdzīvot.

Katru dienu no rīta mēs ceļamies un obligāti paēdam, padzeramies, jo mēs zinām, ka, ja mēs to neizdarīsim, mēs nomirsim. Kādu laiku varēsim izvilkt, bet patiesībā mēs nomirsim. Kādēļ mēs pametam garīgo dzīvi, garīgo dzīvību, garīgo pastāvēšanu novārtā? Mēs par to neraizējamies. Te es domāju garīgās disciplīnas, par kurām daudzkārt esmu runājis draudzes dievkalpojumos.

Es kalpoju divus gadus, pie manis uz grēksūdzēm ir bijuši 3 cilvēki divu gadu laikā. Vai tad tiešām mēs esam visi tik svēti? Es nevaru bez grēksūdzes izturēt divus mēnešus, es nezinu, es laikam esmu vislielākais grēcinieks. Var jau būt, ka jūs dodaties uz grēksūdzēm pie kādiem citiem garīdzniekiem. Bet jāsaprot ir tā, ka ir lietas, kas palīdz mūsu svētdzīvei. Kuras palīdz ieraudzīt traipus un dod veidus, kā tos notīrīt. Patiesībā grēksūdze ir arī uzticēšanās Dievam. Ir Rakstu vieta, kur Jēzus saka Mateja evaņģēlijā: “Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs!, ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā nepravietojām, vai mēs Tavā Vārdā neizdzinām dēmonus, vai Tavā Vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām?” Tiešām, superīgi kristieši, dēmonus dzina, dziedināja. Un Jēzus viņiem teiks un apliecinās: es jūs nekad neesmu pazinis; nost no manis, jūs ļauna darītāji.” /Mt. 7:21-23/

Kādēļ finanšu jautājums ir mums katram ir tik ļoti jutīgs un svarīgs? Es domāju, tādēļ, ka mēs baidāmies. Tādēļ, ka mēs baidāmies, ka Dievs par mums nerūpēsies un ka mums jārūpējas par sevi pašiem. Kad Dievs mūs uzrunā – jādod ziedojumus, mēs atrodam attaisnojumu: man pašam nepietiek, varbūt iedošu nākamreiz. Kad Dievs mūs uzrunā – jālūdzas, man nav laika, man ir jāskrien uz darbu, pelnīt naudu, es esmu noguris. Attaisnojums var būt slimība, fizisks vājums – neaiziet uz dievkalpojumu, bet noteikti mēs aiziesim uz darbu, sadzersimies visādusTeraflu vai vēl kaut ko, un uz darbu mēs iesim.

Svētos Rakstus lasīt – priekš kam? Es ar vienu vīru runāju, viņš man pateica – es visu zinu, es esmu izlasījis, es zinu Svētos Rakstus. Es esmu lasījis baznīctēvus, kuri visu mūžu studē Svētos Rakstus, un viņi saka – jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu. Te ir cilvēks, kurš ir izlasījis un viņam viss ir skaidrs, viņam nevajag vairāk lasīt. Grēksūdze – priekš kam, muļķības. Mani grēki jau nav tik lieli, visi grēko, es varu dievkalpojumā izsūdzēt kopējā grēksūdzē. Varbūt kāds spēj grēksūdzes laikā 2 minūtēs izsūdzēt visus savus grēkus, kas ir nedēļas laikā sadarīti. Varbūt arī kāds ir rūpīgi izmeklējis nedēļas garumā savu sirdsapziņu, un tas viss tiek te nolikts. Protams, ka Dievs mums piedod mūsu grēkus, piedod arī šajā kopējā grēksūdzes lūgšanā, bet kā tas ietekmē manu svētdzīvi? Kādēļ ir nepieciešamas garīgās disciplīnas ? Tādēļ, lai mums būtu tāda dzīve, kura spīdētu, kura liecinātu uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Lai uz mums lūkojoties, lai mēs būtu kā gaisma kalna galā, lai, uz mums lūkojoties, nebūtu jautājumu, lai apkārtējie justu – jā, es arī gribu, es gribu to, kas ir viņam. Mūsu remdenā attieksme mūs padara patiesībā tādus ne īsti ceptus, ne vārītus. Atklāsmes grāmatā rakstīts: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts. Tādēļ ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, , Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” /Atkl. 3:15-16/ Remdenas, izspļaujamas – vai tādas dzīves mēs gribam?

Kādreiz es ļoti skrupulozi rēķināju savu desmito tiesu. Mans darbs ir tāds, ka es nesaņemu konkrētu summu. Kad es saņemu kādu summu, tad man kaut kas ir jātērē priekš nepieciešamā, lai es veiktu savu darbu. Es tur ņēmos, rēķināju, bieži bija tā, ka es dēļ rēķināšanas nokusu, un tad es vispār nemaksāju. Es maksāju ļoti pavirši, kaut arī es zināju, ka ir jāmaksā. Un ziedojumus es maksāju, un to es esmu no ļoti daudziem cilvēkiem dzirdējis, kuri ir runājuši par savu ziedošanu, ka viņi maksā ziedojumus tad, kad dodas ārā no baznīcas. Un viņi ziedojumus maksā no tā, kā tas mācītājs viņus ir uzrunājis savā sprediķī vai kā viņi ir jutušies dievkalpojumā.

Mēs ar labu brāli Kristū smējāmies – viņš teica par lūgšanu grupu – nu jā, lūgšanu grupā, tad gan Gars bija klāt, bet iepriekšējā, tad gan Gars nebija klāt. Dievs nav ielu mākslinieks, kurš uztaisa priekšnesumu un staigā pēc tam apkārt ar cepuri, prasīdams – iemetiet tur kaut ko. Patiesībā Dievam mūsu naudu nevajag, viņš var iztikt bez mūsu naudas un arī bez mums, jo viņš ir pašpietiekams. Viņš ir radījis visu pasauli, visumu, zvaigznes – vai tiešām Viņam ir vajadzīgi tie mūsu 5 vai 10 eiro?

Mums viņi ir vajadzīgi, mums pašiem ir vajadzīgs samaksāt naudu. Tas parāda to, kā mēs uzticamies Dievam. Tad, kad es desmito tiesu rēķināju un biju ļoti skrupulozs, un centos tur sashēmot, lai viss ir pareizi, es varu pateikt, ka man vienmēr pietrūka. Es vienmēr cīnījos ar savām finansēm, es vienmēr dabūju aizņemties, man visu laiku bija tā, ka man vajadzēja ņemt, lai samaksātu, un man bija mūžīgi finansiālā spriedze, jo nepietika naudas. Arī tagad īstenībā gadās brīži, kad pietrūkst. Bet es tā rūpīgi centos atcerēties, kad tas ir bijis, un es nespēju atcerēties. Man ir varbūt sajūta palikusi no tām iepriekšējām reizēm, ka pietrūkst, bet patiesībā man vairs nav pietrūcis, kopš es esmu Vinam uzticējies.

Un es esmu dzirdējis arī, kā mācītāji ir ļaudīm stāstījuši, kam ir maz ienākumu – jūs izrēķiniet, cik jums vajag ēdienam, cik jums vajag tam, cik šitam, un tad jūs no tā atlikumiņa maksājiet desmito tiesu. Es negribu pateikt, ka jums arī tā ir jādara vai jums tā nav jādara. Es jums gribu pateikt to, ko Dievs saka caur pravieti Maleahiju – uzticieties, dodiet, un es visu to pavairošu.

Piemērs ir mazs bērns. Mazs bērns tai brīdī, kad vecāki viņam nedod ēst, nesāk skraidīt pa māju un nemeklē ēdamo, viņš paciešas, jo viņš zina, ka tētis vai mamma agri vai vēlu viņam iedos ēdienu. Jā, viņš varbūt pačīkst, paīd, bet viņš zina, ka viņam iedos. Viņš neskrien pie kaimiņiem, viņš paciešas.

Es nezinu, patiesībā, es nevaru apsolīt, ka desmitā tiesa garantēs mums tagad mantu. Ka maksājot desmitās tiesas un dāsni ziedojot mēs visi kļūsim ļoti bagāti. Un patiesībā, vai tas ir mērķis, dodot desmito tiesu? Ja ar tādu attieksmi mēs dosim, tad visticamāk tad, kad mēs būsim bagāti, mums vienmēr pietrūks. Pietrūks tā, kā bagātajam jauneklim, pietrūks paša galvenā – pietrūks Debesu valstības. Bet, paklausot Dievam, mēs visās lietās ko mēs iegūstam – mēs iegūstam mieru. Mēs iegūstam mieru, ko spēj dot tikai Dievs. Paklausot Dievam mēs ļaujam Viņam mūs svētīt visas mūsu dzīves jomas – gan garīgās, gan finansiālās, mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, visu, visu mūsu dzīvē. Tajā brīdī, kad mēs esam izslēguši no savām dzīvēm lietas, kur mēs Viņam esam nepaklausījuši, tieši ar garīgajām disciplīnām mums ir vieglāk ieraudzīt to, kas mūs šķir no Dieva. Paklausot un ļaujot Dievam mūs svētīt, mēs varam ieraudzīt un varam salīdzināt, kā ir tagad un kā ir bijis.

Neviens mūs nevar piespiest – nedz maksāt, nedz ziedot, nedz lūgties, nedz lasīt – tā ir mūsu katra paša brīvā izvēle. Un Dievs nekad neaicina spert soli, kur priekšā jau kaut kas ir sataustāms un redzams. Ja mēs Svētajos Rakstos lūkojamies, tad tad, kad Israēls pienāca pie Apsolītās zemes, viņš lika priesteriem ar Derības šķirstu spert soli Jordānā, un Viņš apsolīja – jūs kāpiet iekšā, un tad es apstādināšu upi. Viņa netika apstādināta, bija jāsper solis. Un priesteri, 40 gadus nodzīvojuši pa tuksnesi un, visticamāk, upi nekad mūžā neredzējuši (varbūt pat nezināja, kas tā ir (es Israēlā neesmu bijis, nezinu, cik Jordāna ir liela upe, bet es domāju, pat ja tā nav liela upe, tā ir upe, kurā var mierīgi noslīkt)). Un priesteri spēra soli, un upe apstājās.

Ābrahāmam Dievs teica – ej, ziedo savu dēlu! – un viņš gāja. Tāpat Dāvidam cīņā ar Goliātu.

Ir brīži, ir paraugi, kad mums ir jāuzticas, jāsper solis. Un mums ir jāļauj, lai Dievs mūs svētī, jo tas, kas mums patlaban ir, var arī nebūt. Un patiesībā, ja tā lūkojamies, Dievs no mums prasa pavisam maz. Viņš prasa no mums mazumiņu, lai Viņš varētu to visu pavairot un iedot mums daudz, daudz vairāk. Dievkalpojumā mēs sakām (pirms Vakarēdiena iesvētīšanas) – Kungs, no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam. Ko tad mēs tur pienesam, kas tad ir tas, ko mēs Tev, Kungs, pienesam? Padomāsim par to. Mums ir jāmaina domāšana un attieksme. No attieksmes “ko Dievs un ko Jēzus dos man” mums ir jāmainās uz attieksmi “ko es Jēzum varētu dot, kāds būtu mans pienesums Jēzum, kā es varētu kalpot Viņam ar savām finansēm, kā es Viņam varētu kalpot ar savu laiku, kā es Viņam varētu kalpot ar savu izturēšanos un attieksmi pret cilvēkiem?

Šis ir ļoti būtisks gads mūsu draudzei, man liekas, tāds izšķiršanās gads. Un es domāju, ka mums ir jāpietiek finansēm, mēs esam pašpietiekami, un finansēm mums ir patiesībā jāpaliek arī pāri, lai mēs varētu arī ar tām dalīties.

Noslēgumā es gribētu citēt Jēzus vārdus no Mateja evaņģēlija: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” /Mt. 6:19-21/

Lai mūsu izvēle būtu tāda, lai mūsu sirdis būtu pie Kunga, nevis kaut kādos bankas kontos vai kādos seifos vai kādās pasaulīgās izklaidēs, bet lai mūsu sirdis būtu pie Kunga. Jo Viņš ir visuzticamākais, mums ir tāds Kungs, kurš nekad nevienu nav pievīlis. Āmen.

Sacīts Rīgas sv. Trīsvienības draudzē 13.12.2015.