1. Ķēniņu grāmata 17:8-15

8 Tad Kunga vārds nāca pār Eliju: 9   “Celies un ej uz Cārfatu Sidonā un dzīvo tur, redzi, es pavēlēju, lai kāda atraitne tevi tur uztur.”

10 Viņš cēlās un gāja uz Cārfatu. Kad viņš pienāca pie pilsētas vārtiem, redzi, kāda atraitne lasīja zarus, un viņš tai uzsauca: “Lūdzu, atnes man traukā mazliet ūdens, lai varu padzerties!” 11 Viņa gāja pēc tā, un viņš tai sacīja: “Lūdzu, atnes gabalu maizes!” 12 Tā atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, tavs Dievs, ja man būtu kas cepts! Traukā ir tikai sauja miltu un krūkā nedaudz eļļas. Redzi, esmu salasījusi pāris zaru un iešu gatavot ēst sev un savam dēlam, paēdīsim un mirsim.”

13 Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un dari, kā sacīji, bet vispirms izcep un atnes man mazu plāceni, pēc tam cep sev un savam dēlam, 14 jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: milti traukā nebeigsies un krūkā eļļas nepietrūks līdz dienai, kad Kungs dos zemei lietu.” 15 Un viņa gāja un darīja, kā Elija bija sacījis, – gan viņš, gan viņa un nams varēja iztikt daudzas dienas – 16 milti traukā nebeidzās un krūkā eļļas nepietrūka, kā Elija bija sacījis Kunga vārdā.

Vēstule ebrejiem 9:24-28

24 Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. 25 Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – 26 jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. 27 Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, 28   tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida.

Marka ev. 12:38-44

38 Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, 39 un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas. 40 Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”

41 Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz. 42 Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants. 43 Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku:nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā. 44 Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”

Šodien dzirdētajos lasījumos no Vecās Derības un no Evaņģēlija mēs dzirdējām par divām atraitnēm. Pirmajā lasījumā pravietis Elija gāja pie kādas atraitnes uz Cārfatu Sidonā, un tai zemē valdīja bads. Bads bija patiešām liels, cilvēkiem nebija ko ēst. Un pravietis Elija lūdz to mazumiņu, kas viņai vēl ir atlicis (iespējams, viņas pēdējai ēdienreizei). Evaņģēlija lasījumā savukārt dzirdējām par atraitni, kura ziedo naudiņu, ziedo divas artavas (vienu kvadrantu), un Jēzus saka – tas ir viss, kas viņai bija, viņa ir atdevusi pilnīgi visu.

Ko viņas paveica? Abas atraitnes uztic savu dzīvi Dieva žēlsirdībai, viņas atdod pilnīgi visu. Ja Dievs ir, tad Dievs neļaus viņām aiziet bojā, savukārt, ja Dieva nav, tad viņas nomirs. Jautājums: “Ja Dieva nav, tad vai vispār ir vērts dzīvot?” Svētajos Rakstos atraitnes statuss nozīmē nabadzību, vientulību – atraitne ir cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, kurš ir atkarīgs no citiem. Lai gan abas atraitnes ir cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, viņas Svētajos Rakstos minētas kā paraugs, no kura var mācīties.

Lai atceramies Rakstu vietu par bagāto jaunekli, kurš atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kungs, kas man ir jādara, lai es iemantotu Debesu valstību?” Jēzus viņam teica: “Pildi baušļus.” Viņš teica: “Es visu to pildu.” Viņš teica: “Atdod visu, kas tev ir, nabagiem.” Un bagātais jauneklis aizgāja noskumis, jo viņš nespēja atdot savu mantu.

Dievs neprasa atdot pilnīgi visu, kas mums ir. Iespējams, ka ir cilvēks, kam Dievs ir prasījis visu. Iespējams, ka ir kāds, kurš tiešām ir atdevis visu, kurš ir spējis uzticēties līdz galam – tāds, kurš ir spējis pilnībā ļauties, būt atkarīgs tikai un vienīgi no Dieva žēlastības. Es tādu nepazīstu. Taču, ko Dievs no mums prasa – Viņš prasa uzticēšanos. Uzticēšanos visās jomās, arī finanšu jomā. Tā mums katram ir īpaša.

Ja runājam par finansēm, tas ko mums Dievs prasa, ir mūsu desmitā tiesa un mūsu ziedojumi. Es runāju ar savu sievu pagājušajā nedēļā un teicu – jauki, mums ir Rakstu vieta par finansēm, un, manuprāt, finanšu jautājums ir bijis aktuāls visos laikos. Un mana sieva teica: “Divu gadu laikā, kopš tu esi draudzē, nav sprediķots par desmito tiesu.” Jā, viņai ir taisnība.

Izmantojot šodienas Rakstu vietas, es vēlos par to runāt. Iespējams, kādam no mums, noteikti arī man, ir vērts vēlreiz par šo padomāt.

Pagājušajā nedēļā es lasīju mūsu Baznīcas Satversmi, pievēršot lielāku uzmanību tajā noteiktiem draudzes uzdevumiem un pienākumiem. Minēšu tikai dažus punktus.

“Draudzes uzdevums ir pasludināt Dieva Vārdu, svinēt Sakramentus un regulāri noturēt dievkalpojumus”. Lai to īstenotu, ir nepieciešama gaisma un nedaudz siltuma baznīcā, mums tā ir jāuztur – tam ir nepieciešamas finanses.

“Draudzes uzdevums ir veikt diakonijas un misijas darbu, sniegt kristīgas izglītības iespējas, piedalīties LELB kopīgos pasākumos un kristīgas sadraudzības veicināšanā” – nenoliedzami, arī šo aktivitāšu nodrošināšanai ir nepieciešamas finanses.

“Draudzes uzdevums ir uzturēt savu mācītāju vai mācītājus un dot draudzes garīgam darbam nepieciešamo nodrošinājumu” – arī tam ir nepieciešamas finanses.

“Draudzes uzdevums ir piedalīties LELB dzīvē un kalpošanā un dot tai nepieciešamos līdzekļus saskaņā ar Latvijas Sinodes lēmumiem” – mēs no saviem draudzes ienākumiem dodam desmito tiesu Baznīcai, un 1.Adventa kolekti pilnā apjomā pārskaitām LELB misijai Indijā.

“Draudzes uzdevums ir ziedot draudzes darbam” – Dieva Vārda sludināšana un Sakramentu svinēšana, regulāra dievkalpojumu noturēšana ir un būs iespējama tikai tik lielā apmērā, cik mēs katrs kā draudzes loceklis ieguldīsim tajā daļu no savām finansēm. Vai saprotam, cik lielu atbildību un arī nozīmi Dievs piešķir mums katram, mūsu izvēlei dalīties ar to, kas mums ir dots!

Satversmē nav noteikts, cik liela naudas summa mums jāmaksā. Nav arī uzlikts obligāts pienākums katram draudzes loceklim maksāt desmito tiesu. Bet, ja mēs uzmanīgi lūkojamies Svētajos Rakstos, tad tie mūs mudina maksāt desmito tiesu. Vecā Derība par to runā ļoti konkrēti, un arī Jaunā Derība par to vēsta.

Šodien es runāšu par četriem aspektiem: desmitā tiesa, ziedošana, kalpošana, svētdzīve.

Desmitā tiesa ir Dieva obligāts likums, kas mums kā kristiešiem ir jāpilda. Desmitā tiesa ir domāta Dieva Vārda sludināšanai un kalpošanai. Desmitās tiesas nedošana ir Dieva krāpšana, un sekas ir neveiksmes un laicīgas svētības zaudēšana. Brīnišķīga Rakstu vieta pravieša Maleahija grāmatā (pēdējā grāmatā Vecajā Derībā mūsu Bībelēs) /3:8-12/:

“Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaots, lai arī visas tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pa būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt, saka Tas Kungs Cebaots,”

Dodot desmito tiesu, mēs sējam svētību, kam Dievs liks pieaugt plašākā svētībā arī mūsu laicīgajā dzīvē.

Kas mums ir jāsaprot par mūsu desmitām tiesām?

Es pats kādreiz, kad biju tikko atgriezies pie Jēzus un biju uzsācis savu ticīgo dzīvi, biju dzirdējis par desmito tiesu, tomēr man bija liela neskaidrība. Man bija izdevība runāt ar mācītāju, un es viņam jautāju: “Kā tad ir ar to desmito tiesu? Cik tad man tur jāmaksā? Ko tas nozīmē?” Toreiz viņš man teica: “Nu, desmitā tiesa, – jā, mums vajadzētu maksāt tā kā no visiem ienākumiem, bet patiesībā jau tu veltī ļoti daudz savu laiku, tādejādi arī tā varētu būt desmitā tiesa” – un, cik es gudrs pie viņa aizgāju, tik gudrs atnācu.

Tomēr, tas ko es sapratu, ka desmitā tiesa nav ne ziedojums, ne kalpošana, ne mans veltītais laiks. Tas, ko mēs dievkalpojumā iemetam ziedojumu kastē – (mēs varam tur arī likt savu desmito tiesu), ir ziedojums, tāds pats kā dodot nabagiem, dodot kādai misijai vai dodot kādam mērķim – bet tā nav desmitā tiesa. Un arī mūsu laiks, ko mēs veltam kalpošanai – tā arī nav desmitā tiesa. Desmitā tiesa ir 10% no tā, ko mēs nopelnam – no mūsu algām, no mūsu ienākumiem, tas, ko mēs saņemam.

Patiesībā tas, ko mēs saņemam, nepieder mums pašiem. Jā, mēs ieguldām tajā pūles, laiku, zināšanas, pieredzi, prasmes, bet mēs vienā brīdī varam nesaņemt neko. Un savukārt ziedojumi un kalpošana ir attieksme, uz ko mūs Dievs ir aicinājis, un kam esam atsaukušies. Būt dāsnam ziedotājam nenozīmē, ka viss ir paveikts – tā nedrīkstētu būt atpirkšanās no kalpošanas. Un savukārt tam, kurš sparīgi kalpo – ka viņš ir “atstrādājis” savu ziedojumu vai desmito tiesu. Gan desmitā tiesa, gan mūsu ziedojumi, gan mūsu kalpošana – tas būtībā ir mūsu ticības jautājums. Vai mēs ticam un vai mēs paļaujamies uz Dieva apsolījumiem?

Kas mums ir Dievs? Cik liela vara un ietekme Viņam ir uz mūsu dzīvi? Vai mēs tikai daļēji paļaujamies uz Viņu, vai arī mēs paļaujamies uz Viņu visā? Par desmito tiesu domājot, es… Patiesībā jautājums un vēlme runāt manī brieda jau sen. Vasarā, mēs draudzes padomes sēdē runājām par finanšu jautājumu mūsu draudzē. Patiesība ir tāda, ka mēs esam pamatīgā “mīnusā”. Draudzē pilntiesīgie pieaugušie draudzes locekļi, kuri saņem atalgojumu un ienākumus, un kuri var ziedot, esam 160 cilvēki. Dievkalpojumus savukārt, apmeklējam vidēji apmēram +/- 30 cilvēki. Un tad es palūkojos, ko mēs esam ziedojuši pēdējo mēnešu laikā, šeit, baznīcā, kolektē. Un kolektes svārstās no 90 līdz 25 eiro. Pāris reizes ir bijis pie 90, pārsvarā ir ap 30-40 eiro. Bija pāris svētdienas, kad bija noziedoti 25 eiro! Un parēķiniet paši – ja mēs izdalām vidējo ziedojumu summu uz 30 cilvēkiem, cik mēs esam noziedojuši Dievam? No 25 eiro, tas pat nav 1 eiro nedēļā! Ja ir 90 eiro, tad iznāk 3 eiro – viens hamburgers. Viens eiro – tā ir viena tramvaja biļete nedēļā.

Ziedošana, es gribētu teikt – parāda mūsu attieksmi – to, kas mums ir Dievs. Mēs draudzē saņemam ziedojumus pret kvītīm, un ir cilvēki, kuri pārskaita desmitās tiesas. Par finanšu jautājumiem es lūdzu Svanhildai paskatīties pēdējo 3 mēnešu saņemtās naudas summas. Viņa skaidroja, ka parasti ziedojumi ir lielāki, tuvojoties Baznīcas gada beigām, un cilvēki aktīvāk ziedo. Vasaras laikā un pavasarī ziedojumi ir mazāki. 3 mēnešu laikā caur banku ir pārskaitīti vai pret kvītīm saņemti apmēram 500-600 eiro. Ja mēs zinām, kāda ir minimālā alga – es apskatījos Finanšu ministrijas informāciju (sieva smaida, viņa zina, ka attiecībā uz finansēm es tiešām esmu pazudis cilvēks), minimālā alga ir 360 eiro. Mēs varam parēķināt paši. Lielāko daļu maksājumu (500-600 eiro) veic tikai nedaudzi cilvēki no mūsu draudzes. Mēs lūgšanās lūdzam, lai mēs pieaugtu skaitā, lai mūs būtu vairāk, lai tādējādi mēs varētu veikt vairāk kalpošanas, lai mēs arī baudītu lielāku finansiālu labklājību. Mēs domājam un lūdzamies, kur var piesaistīt ziedotājus, veikt kādas aktivitātes attiecībā ar mūsu statusu, veidot kādu biedrību, lai iegūtu nodokļu atlaides utt., lai mēs varētu piesaistīt finansējumu.

Mēs esam ievēlējuši jaunu, enerģisku draudzes priekšnieku, mēs varbūt domājam – nu tad lai viņš arī domā, kur finanses dabūt, lai skraida apkārt un meklē, kā varētu ieekonomēt, un kā varētu kaut ko jaunu piesaistīt. Draudzes priekšniekam nav jādomā, kur ņemt naudu. Es domāju, ka finanšu trūkuma elpa atbildīgo mugurā, draudzes priekšnieka mugurā, arī Svanhildas mugurā pēdējos gadus ir bijusi ļoti smaga. Patiesība ir tāda, ka nauda ir. Nauda ir mūsu pašu makos. Mums pietiek cilvēku, pat ja tie ir 30 cilvēki nedēļā, kas nākam uz dievkalpojumiem. Ja minimālā alga ir 360 eiro, tad parēķiniet, cik būs desmitās tiesas mēnesī. Un cik būs mūsu ziedojumi mēnesī, ja mēs nenoziedosim vienu tramvaja biļeti vai vienu hamburgeru, bet ja mēs noziedosim vienu, piemēram, patiešām gardu, smalka restorāna cienīgu maltīti nedēļā. Parēķiniet paši, kādi būs mūsu ziedojumi! Mums pietiek, mums nevajag meklēt finanses no malas, mums pietiek.

Tajā brīdī, kad mēs sāksim ziedot, draudzes priekšniekam būs nevis jāmeklē, kur iegūt finanses, bet tajā brīdī viņam patiešām būs iespēja pildīt savu pienākumu, un jāsāk domāt, kur finanses tērēt. Mēs varēsim atļauties gan remontēt savu baznīcu, gan ziedot misijām, gan kalpot cilvēkiem. Tajā brīdī, kad mēs sāksim uzticēties un ziedot. Tas, ko mēs neiedodam Dievam, mēs atdodam velnam. Mēs to izdarām dažādos veidos. Mēs iztērējam to zālēs un uztura bagātinātājos ārstējot vai baidoties no dažādā slimībām, mēs to iztērējam t.s. dzīves kvalitātes uzlabošanai – dažādos remontos, uzlabojumos, interjera un apģērba modes un stila uzturēšanai. Es vairākkārt esmu dzirdējis, ka vīri teikuši, kur ir noskopojušies un pēc tam samaksājuši naudas sodos par ātruma pārsniegšanu. Mēs iztērējam naudu, pērkot pārlieku ēdienu, mantas, lietas, lai apmierinātu to dvēseles stāvokli, kurā mēs atrodamies. Lai apmierinātu to dvēseles stāvokli, kurš būtu jāapmierina Dievam. Dievs to nevar apmierināt, jo mēs uz Viņu nepaļaujamies. Savukārt velns ir klāt – un ir priecīgs par iespēju – ļoti labi.

Mūsu realitāte ir tāda, ka mūsu draudzē pēc gada naudas nebūs, es nezinu, varbūt tas būs pat ātrāk. Patreizējā brīdī draudzes mīnuss ir 1000 eiro mēnesī. Es nezinu, kā radās iepriekšējā nauda, bet tā drīz beigsies, un tad mēs vairs nevarēsim uzturēt nedz baznīcu, nedz draudzes namu, un mums būs vienkārši baznīca jāslēdz ciet. Vai arī, kā Satversmē teikts, mums būs jāuzticas LELB, un jāapvienojas ar kādu spēcīgāku, lielāku, bagātāku draudzi, kas arī varbūt ir viens no ceļiem, kā mēs varam izdzīvot.

Katru dienu no rīta mēs ceļamies un obligāti paēdam, padzeramies, jo mēs zinām, ja to neizdarīsim, mēs nomirsim. Kādu laiku varēsim izvilkt, bet patiesībā mēs nomirsim. Kādēļ mēs pametam garīgo dzīvi, garīgo dzīvību, garīgo pastāvēšanu novārtā? Mēs par to neraizējamies. Te es domāju garīgās disciplīnas, par kurām daudzkārt esmu runājis draudzes dievkalpojumos.

Es kalpoju jau divus gadus, pie manis uz grēksūdzēm ir bijuši 3 cilvēki divu gadu laikā. Vai tiešām mēs esam tik svēti? Es nevaru bez grēksūdzes izturēt divus mēnešus. Nezinu, es laikam esmu vislielākais grēcinieks. Iespējams, ka jūs dodaties uz grēksūdzēm pie kādiem citiem garīdzniekiem. Bet jāsaprot, ka ir lietas, kas palīdz mūsu svētdzīvei. Kuras palīdz ieraudzīt traipus un dod veidus, kā tos notīrīt. Grēksūdze ir arī uzticēšanās Dievam. Ir Rakstu vieta, kur Jēzus saka Mateja evaņģēlijā: “Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs!, ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā nepravietojām, vai mēs Tavā Vārdā neizdzinām dēmonus, vai Tavā Vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām?” Tiešām, superīgi kristieši, dēmonus dzina, dziedināja. Un Jēzus viņiem teiks un apliecinās: es jūs nekad neesmu pazinis; nost no manis, jūs ļauna darītāji.” /Mt. 7:21-23/

Kādēļ finanšu jautājums mums katram ir tik ļoti jutīgs un svarīgs? Es domāju, tādēļ, ka mēs baidāmies. Tādēļ, ka baidāmies, ka Dievs par mums nerūpēsies un ka mums jārūpējas par sevi pašiem. Kad Dievs mūs uzrunā – jādod ziedojumus, mēs atrodam attaisnojumu: man pašam nepietiek, varbūt iedošu nākamreiz. Kad Dievs mūs uzrunā – jālūdzas, man nav laika, man ir jāskrien uz darbu, pelnīt naudu, es esmu noguris. Attaisnojums var būt slimība, fizisks vājums – neaiziet uz dievkalpojumu, bet noteikti mēs aiziesim uz darbu, sadzersimies visādusTeraflu vai vēl kaut ko, un uz darbu mēs iesim.

Lasīt Svētos Rakstus – priekš kam? Es ar vienu vīru runāju, viņš man pateica – es visu zinu, es esmu izlasījis, es zinu Svētos Rakstus. Es esmu lasījis baznīctēvus, kuri visu mūžu studē Svētos Rakstus, un viņi saka – jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu. Te ir cilvēks, kurš ir izlasījis un viņam viss ir skaidrs, viņam nevajag vairāk lasīt. Grēksūdze – priekš kam? Mani grēki jau nav tik lieli, visi grēko, es varu dievkalpojumā izsūdzēt kopējā grēksūdzē. Varbūt kāds spēj grēksūdzes laikā 2 minūtēs izsūdzēt visus savus grēkus, kas ir nedēļas laikā sadarīti. Varbūt arī kāds ir rūpīgi izmeklējis nedēļas garumā savu sirdsapziņu, un tas viss tiek te nolikts. Protams, ka Dievs mums piedod mūsu grēkus, piedod arī šajā kopējā grēksūdzes lūgšanā, bet kā tas ietekmē manu svētdzīvi? Kādēļ ir nepieciešamas garīgās disciplīnas? Tādēļ, lai mums būtu tāda dzīve, kura spīdētu, kura liecinātu uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Lai uz mums lūkojoties, lai mēs būtu kā gaisma kalna galā, lai, uz mums lūkojoties, nebūtu jautājumu, lai apkārtējie justu – jā, es arī gribu, es gribu to, kas ir viņam. Mūsu remdenā attieksme mūs padara tādus ne īsti ceptus, ne vārītus. Atklāsmes grāmatā rakstīts: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts. Tādēļ ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, , Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” /Atkl. 3:15-16/ Remdenas, izspļaujamas – vai tādas dzīves mēs gribam?

Kādreiz es ļoti skrupulozi rēķināju savu desmito tiesu. Mans laicīgais darbs ir tāds, ka es nesaņemu konkrētu summu. Kad es saņemu kādu summu, man ir jāiegādājas materiāli, lai es veiktu savu darbu. Es savulaik veicu smalkus aprēķinus, bieži bija tā, ka dēļ rēķināšanas piekusu, un tad vispār nemaksāju. Es maksāju ļoti pavirši, kaut arī zināju, ka ir jāmaksā. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka viņi maksā ziedojumus dodoties ārā no baznīcas. Un viņi ziedojumus maksā no tā, kā mācītājs viņus ir uzrunājis savā sprediķī vai kā viņi ir jutušies dievkalpojumā.

Mēs ar labu brāli Kristū smējāmies – viņš teica par lūgšanu grupu – nu jā, lūgšanu grupā, tad gan Gars bija klāt, bet iepriekšējā, tad gan Gars nebija klāt. Dievs nav ielu mākslinieks, kurš uztaisa priekšnesumu un staigā pēc tam apkārt ar cepuri, prasīdams – iemetiet tur kaut ko. Patiesībā Dievam mūsu nauda nav vajadzīga, Viņš var iztikt gan bez mūsu naudas un arī bez mums, jo viņš ir pašpietiekams. Viņš ir radījis pasauli, visumu, zvaigznes – vai tiešām Viņam ir vajadzīgi mūsu 5 vai 10 eiro?

Mums viņi ir vajadzīgi, mums pašiem ir vajadzīgs samaksāt naudu – dalīties. Tas parāda mums pašiem, kā mēs uzticamies Dievam. Tad, kad es desmito tiesu rēķināju un biju ļoti skrupulozs, un centos tur sashēmot, lai viss ir pareizi, es varu pateikt, ka man vienmēr pietrūka. Es vienmēr cīnījos ar savām finansēm, man bieži nācās aizņemties, man visu laiku vajadzēja ņemt, lai samaksātu, un man bija nepārtraukta finansiālā spriedze, jo nepietika. Arī tagad gadās brīži, kad pietrūkst. Bet es tā rūpīgi centos atcerēties, kad tas ir bijis, un es nespēju atcerēties. Man varbūt ir sajūta palikusi no tām iepriekšējām reizēm, ka pietrūkst, bet patiesībā man vairs nav pietrūcis, kopš es esmu Viņam uzticējies.

Esmu dzirdējis, kā mācītāji ir ļaudīm stāstījuši, kam ir maz ienākumu – jūs izrēķiniet, cik jums vajag ēdienam, cik jums vajag tam, cik šitam, un tad jūs no tā atlikumiņa maksājiet desmito tiesu. Es negribu pateikt, ka jums arī tā ir jādara vai jums tā nav jādara. Es jums gribu pateikt to, ko Dievs saka caur pravieti Maleahiju – uzticieties, dodiet, un es visu to pavairošu.

Piemērs ir mazs bērns. Mazs bērns tai brīdī, kad vecāki viņam nedod ēst, nesāk skraidīt pa māju un nemeklē ēdamo, viņš paciešas, jo viņš zina, ka tētis vai mamma agri vai vēlu viņam iedos ēdienu. Jā, viņš varbūt pačīkst, bet viņš zina, ka viņam iedos. Viņš neskrien pie kaimiņiem, viņš paciešas.

Es nevaru apsolīt, ka desmitā tiesa garantēs mums turību. Ka maksājot desmitās tiesas un dāsni ziedojot, mēs visi kļūsim ļoti bagāti. Un vai tas ir mērķis, dodot desmito tiesu? Ja ar tādu attieksmi mēs dosim, tad visticamāk, kad mēs būsim bagāti, arī tad mums vienmēr pietrūks. Pietrūks tā, kā bagātajam jauneklim. Pietrūks paša galvenā – pietrūks Debesu valstības. Bet, paklausot Dievam, mēs visās lietās iegūstam – mēs iegūstam mieru. Mēs iegūstam mieru, ko spēj dot tikai Dievs. Paklausot Dievam, mēs ļaujam Viņam mūs svētīt visās mūsu dzīves jomās – gan garīgās, gan finansiālās, mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, visu, visu mūsu dzīvē. Caur garīgajām disciplīnām mums ir vieglāk ieraudzīt to, kas mūs šķir no Dieva. Paklausot un ļaujot Dievam mūs svētīt, mēs varam ieraudzīt un varam salīdzināt, kā ir tagad un kā ir bijis.

Neviens mūs nevar piespiest – nedz maksāt, nedz ziedot, nedz lūgties, nedz lasīt – tā ir mūsu katra paša brīvā izvēle. Un Dievs nekad neaicina spert soli, kur priekšā jau kaut kas ir sataustāms un redzams. Ja mēs Svētajos Rakstos lūkojamies, kad Israēls pienāca pie Apsolītās zemes, viņš lika priesteriem ar Derības šķirstu spert soli Jordānā, un Viņš apsolīja – jūs kāpiet iekšā, un tad es apstādināšu upi. Viņa netika apstādināta, bija jāsper solis. Un priesteri, 40 gadus nodzīvojuši pa tuksnesi un, visticamāk, upi nekad mūžā neredzējuši (varbūt pat nezināja, kas tā ir (es Israēlā neesmu bijis, nezinu, cik Jordāna ir liela upe, bet es domāju, pat ja tā nav liela upe, tā ir upe, kurā var mierīgi noslīkt)). Un priesteri spēra soli, un upe apstājās.

Ābrahāmam Dievs teica – ej, ziedo savu dēlu! – un viņš gāja. Tāpat Dāvidam cīņā ar Goliātu.

Ir brīži, kad mums ir jāuzticas, jāsper solis. Un mums ir jāļauj, lai Dievs mūs svētī, jo tas, kas mums patlaban ir, var arī nebūt. Dievs no mums prasa pavisam maz. Viņš prasa no mums mazumiņu, lai Viņš varētu pavairot un iedot mums daudz, daudz vairāk. Dievkalpojumā mēs sakām (pirms Vakarēdiena iesvētīšanas) – Kungs, no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam. Ko tad mēs tur pienesam, kas tad ir tas, ko mēs Tev, Kungs, pienesam? Padomāsim par to. Mums ir jāmaina domāšana un attieksme. No attieksmes “ko Dievs un ko Jēzus dos man” mums ir jāmainās uz attieksmi “ko es Jēzum varētu dot, kāds būtu mans pienesums Jēzum, kā es varētu kalpot Viņam ar savām finansēm, kā es Viņam varētu kalpot ar savu laiku, kā es Viņam varētu kalpot ar savu izturēšanos un attieksmi pret cilvēkiem?”

Šis ir ļoti būtisks gads mūsu draudzei, manuprāt, tāds izšķiršanās gads. Un es domāju, ka mums ir pietiekoši naudas, lai nodrošinātu pilnvērtīgu draudzes dzīvu, un arī paliktu pāri, lai varētu dalīties.

Noslēgumā es gribētu citēt Jēzus vārdus no Mateja evaņģēlija: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” /Mt. 6:19-21/

Lai mūsu izvēle būtu tāda, ka mūsu sirdis būtu pie Kunga, nevis bankas kontos vai kādos seifos vai pasaulīgās izklaidēs, bet lai mūsu sirdis būtu pie Kunga. Jo Viņš ir visuzticamākais, mums ir tāds Kungs, kurš nekad nevienu nav pievīlis. Āmen.

Sacīts Rīgas sv. Trīsvienības draudzē 13.12.2015.