Dieva dāvanas – kopīgam labumam

Dieva dāvanas – kopīgam labumam

Mūsdienu pasaulē ar viņas daudzveidību bieži nākas jautāt, kāds ir kristietības virsuzdevums, tās mērķis. Kāpēc Dievs dala savas Gara dāvanas draudzē? Ko Dievs dara baznīcā un viņas apkaimē, pie draudzes locekļiem un tiem, ko viņi pazīst? Baznīcu naktī daudzi vietējie, ienākuši mūsu baznīcas ēkā, teica, ka viņiem nav bijis ne jausmas, ka te ir baznīca un ka tā vispār ir atvērta.

Pāvils iesāk 12. nodaļu 1. vēstulē korintiešiem ar vārdiem – “ es negribu, ka jūs paliktu neziņā par Gara dāvanām”. Korintas draudzē Svēto Garu pazina samērā labi – vēstulē pieminētas dažādas Gara izpausmes un dāvanas. Bet paralēli tam draudzes locekļi ķīvējās, kašķējās un viens par otru nerūpējās. Tāpēc Pāvils pirmām kārtām paskaidro, kā īsti ir atpazīstamas Svētā Gara dāvanas no pārējo – nesvēto garu – dāvanām. 1. vēstulē korintiešiem, 12 un 13. nodaļās Pāvils māca draudzi, kā atpazīt Dieva darbu pie sevis un kaimiņiem, kā cienīt un novērtēt vienam otru. Pāvils runā par to, kā praktizēt mīlestību un pieaugt Dieva spēkā.

Palaikam draudze pati sev nejautā, kāpēc viņa ir nolikta šajā vietā un laikā. Draudze palaikam uzskata, ka tai ir jāpasargā sava teritorija, savējie, no apkārtējās ļaunās pasaules. Citreiz draudze gan dzird Dieva vārdus par to, ka būtu jāiet ārpus baznīcas sienām, bet īsti nezina, kādēļ to jādara vai kā tāda iešana izskatās. 1. vēstulē korintiešiem Pāvils piedāvā trīs kritērijus, kā saprast, ko un kā darīt.

Pirmām kārtām Dievs aicina lieciniekus Dieva valstībai. Būt pie Jēzus ir kristietības virsmērķis – bet par to vēlāk. Pāvils raksta: “neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā” (1.kor 12:3). Apliecināt, ka mūsu dzīve balstās uz Jēzu, ka mēs atdzimsim Viņā (nevis pārdzimsim, nevis izbeigsimies, nevis kļūsim par pārgarīgām būtnēm vai planētu pavēlniekiem, kā māca dažādas modernās kustības) un dzīvosim mūžīgi. Pie krusta mirdams, Jēzus saka laupītājam, kas viņu neaizliedz – Šodien tu ar mani būsi paradīzē. Mūsu kristīgā ceļa mērķis ir būt ar Jēzu – uz zemes un paradīzē. Un par šo iespēju stāstīt pasaulē, kur ir tik liels cerības trūkums. Mēs līdz ar apustuli Pāvilu esam aicināti vienmēr atzīt “Jēzu Kristu, krustā sisto” (1. kor. 2:2) par savas pasaules centru.

Viens no veidiem, kā atpazīt, vai kāda mācība un kustība notiek Svētā Gara iedvesmā, ir ieklausīties, ko tā saka par Jēzu Kristu. Svētais Gars mums ļauj iepazīt Jēzu, piesistu krustā (1. kor. 1:18-31), kur viņš līdzdala mūsu nāvi; Vakarēdienā (1. kor. 11:23-34), kur Viņš burtiski kļūst par mūsu ķermeņa daļu, un augšāmcelšanās cerībā (1.kor. 15). Caur Svēto Garu Baznīca un draudze var apliecināt, ka Jēzus (nevis nauda, drošība, pašvērtējums, panika, vara, alkohols, veselība vai latvietis mežā viens pats) ir pasaules valdnieks.

Otrkārt, Gara dāvanas ne vien apliecina, ka Jēzus ir pasaules karalis, bet arī tiek dotas kopējam labumam. Tas ir otrais kritērijs, ko izvirza Pāvils. Svētais Gars aicina kopā ticīgo un par tiem rūpējas ar savām dāvanām. Tieši tāpat kā Svētais Gars apliecina Jēzu, tas pieskata, ka draudzē ir viss, kas vajadzīgs kopīgai kalpošanai (nevis, lai katram būtu ar ko individuāli lielīties): ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam (1.kor.12:7).

Katram ir sava dāvana, bet tās mērķis ir visa ticīgo kopiena (kuras mērķis ir celt Dieva valstību savā apkaimē un iepazīstināt ar Jēzu tos, kas viņu vēl neatzīst). Ja dāvanu nav iespējams izmantot draudzē un kalpošanā, tad sanāk, ka tāda dāvana nav no Svētā Gara. Tāpat nav ne ‘labāku’, ne ‘sliktāku’ Gara dāvanu, jo katrai ir sava vieta kalpošanā.

Trešais kritērijs ir dzīvība draudzē un ap to. Dzīvība nozīmē kustību un zināmu nekārtību; vienīgā vieta, kur valda absolūta kārtība, kur visi guļ, kur nolikti, ir kapsēta. Tas nozīmē, ka Gars palaikam dara lietas, kas draudzes locekļiem un mācītājiem nav ienākušas prātā, bet arī šīs lietas apliecina Jēzu un ceļ draudzi. Ne vienmēr tas, kas skaļāks, ir vairāk no Svētā Gara – tas brālis vai māsa, kas ar jums kopā ir klusi nometušies ceļos pie Vakarēdiena varbūt ir pati lielākā Dieva dāvana, ko jūs varat saņemt šai brīdī. Pāvils savā vēstulē raksta par dzīvu, kūsājošu, aizrautīgu draudzi, kas ir gatava iepazīstināt ar Jēzu visu apkārtni.

Mums kā draudzei ir dots viss, lai varētu iziet ārpus drošajām baznīcas sienām un runāt par Jēzu ar tiem, kam vairs nav cerības. Mums ne tikai ir dots viss, lai to darītu, mums ir arī pavēlēts, iet un darīt par mācekļiem visas tautas (Mt. 28), lai Jēzu atzītu visi kā uz zemes tā zem zemes un debesīs (Filip.2:10).

Un, izpildot šo virsuzdevumu iet uz āru, dalīt to, kas mums uzticēts dalīšanai, mēs arī redzēsim, kā pieaug redzamā Trīsvienības draudze. Tāpēc paliksim Svētajā Garā, kas ļauj un liek mums apliecināt Jēzu kā pasaules valdnieku, dod dāvanas, kas draudzei vajadzīgas šim nolūkam, kā arī uztur mūs dzīvā mīlestībā uz tiem, kas mums apkārt.

Sacīts Rīgas Sv. Trīsvienības draudzē 13/08/2017