Cilvēka dzīve sākas ar mazumiņu. Ieņemts mātes miesās, maziņa sēkliņa. attīstās, piedzimst – no bezpalīdzīga radījuma, atkarīga no mammas, kļūst lielāks, nobriedušāks, iemācās sēdēt, rāpot, celties, runāt. Bērnība, pusaudža gadi, jaunība, pieauguša cilvēka dzīve, briedums.
Ticība sākas ar mazumiņu. Iesēta maza sēkliņa. Tas var būt dzirdēts Vārds vai ieraudzīts Dieva brīnums. Un tad aug augumā.
Neticība sākas ar mazumiņu. Grēks sākas ar mazumiņu. Atteikšanās no Dieva sakas ar mazumiņu. Šaubas. Vai tiešām Dievs tā sacīja? Vai tiešām? Kāda tam visam jēga, kāds mērķis?
Viss sākas ar mazumiņu – it kā nieku, lai kļūtu liels.
Cilvēks – puteklis, nieks. Vai tiešām? Ps.139:14-16 „Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains! Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši! Mani kauli nebija apslēpti tev, kamēr es klusībā tiku darināts, tiku šūdināts zemes dziļumos, vēl dīglī mani skatīja tavas acis, un tavā grāmatā uzrakstītas visas dienas, kas bija sataisītas, pirms klāt kaut viena no tām.”
Jer 1:5 „Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi, par pravieti tautām es iecēlu tevi.”
Dieva nodoms – no mazumiņa radīt ko Lielu. Jo Dieva nodoms nav – radīt mazu, niecīgu, bet lai pieaugtu, lai nestu augļus. Simtkārtīgus. Dieva nodoms – lai mēs nepaliktu kādā attīstības stadijā, bet turpinātu pieaugt.
Un pretēji Dieva nodomam ir sātana nodoms. Arī radīt ko lielu. Ar mazu jautājumu „Vai tiešām” – no mūžīgas dzīves radīt mūžīgo nāvi, no ticības radīt neticību, no svētības radīt lāstu. Un pretēji Dieva nodomam, lai mēs kļūtu svēti, panākt, lai mēs dzīvotu sasaistīti grēka važās.
Dievs radījis mūs brīvībai. Katram cilvēkam ir izvēle – dzīvība vai nāve. Laiks izvēlēties. Dzīvību vai nāvi?
Jēzus iejāšana Jeruzalemē – Dieva piedāvātā izvēle. Apliecināt cilvēkam savu ticību. Viegli, kad Jēzus dara brīnumus. Grūti, kad jāizvēlas pakļaut sevi briesmām. Pilāts piedāvāja Jēzu vai Barabu…
Dievs joprojām ik dienas piedāvā žēlastības laiku mums katram apliecināt savu ticību. Kam es ticu? Kādam Dievam es ticu?
Mūsu šodienas izvēle – dziļas bailes un panika, paļāvība uz maskām, šķidrumiem, distancēm, nepārbaudītiem informāciju plūdiem. Vai ticība Dievam, kurš apsola Mateja Evaņģēlijs 10:28-31 „Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti.”
Nepārprotiet. Es neaicinu ignorēt un neievērot valstī noteikto rīcības kārtību ārkārtas situācijas laikā, absolūti NĒ! Es aicinu pārdomāt, kādēļ Dievs ir pieļāvis patlaban notiekošo? Domāt, ko šis laiks mums māca, stāsta, atklāj. Ko mums māca dzirdētais Kristus ciešanu stāsts? Vai nestāsta – lūk, mana Dēla ciešanas un nāve rāda, cik ļoti es Tevi mīlu. Cik ļoti Tu man esi dārgs. Cik brīnumains un gribēts. Lūk, kas Manam Dēlam bija jāizcieš Tevis dēļ. Vai ar to nepietiek? Atgriezieties no grēkiem, atgriezies pie Manis. Atgriezies, lai es varētu Tevi mierināt, samīļot, apkopt tavas brūces un dziedināt tavus ievainojumus. Atgriezies, lai mēs kopā varētu kaut barotu teļu, aicināt viesus, un svinēt tavu atgriešanos, tavu augšāmcelšanos. Tu biji miris, un nu tu esi atkal dzīvs. Tu esi mājās pie sava Tēva, šeit ir Tava īstā vieta.

Kristū,
mācītājs Ivo