Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija ko uzrakstījis sv. Jānis 2.nodaļā no 13-22 pantam

Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis.

Tā Kunga evaņģēlijs!

Reformācijas svētki. Atkārtošu, ko esmu teicis.  Reformācijas mērķis bija atjaunot skaidru Svēto Rakstu mācību, un neaptumšotu un nesagrozītu Labās vēsts – Evaņģēlija sludināšanu. Tā ir sniegšanās atpakaļ pie Baznīcas senajām, vispārīgajām, katoliskajām, universālajām saknēm, lai atgūtu apustulisko formu. Pats vārds reformācija norāda uz formas atjaunošanu – kaut kā deformēta atgriešana sākotnējā stāvoklī – atpakaļ pie saknēm, pie pirmavota.

Reformācija nav vien vēsturisks notikums, reformēties aktuāli ir joprojām. Kā Baznīcai, tā mums katram kā baznīcas miesai, arvien no jauna nepieciešams atgriezties pie pirmavota, pie Kristus. Katram pamanīt sevī šo deformāciju, un atgriezties! Laiks būt modriem, kā rakstīts apustuļa Pētera 1. vēstulē: 5:8 „Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt”. Patreizējais laiks īpaši palīdz ieraudzīt un izceļ mūsu katra un sabiedrības deformētību.

Vārdi „Atgriezties atpakaļ pie Kristus”, varētu izraisīt vēlmi atgriezties tur, kur es jutos Kristum vistuvāk, vietā kur man bija labi, mierīgi, varbūt pat ērti; tajā kur sajutu šo Dieva vislielāko tuvumu, attiecību sākumposmā, kā saka par cilvēkiem, kuri iemīlējušies – “rozā briļļu” periodā.

Līdzībā par pazudušo dēlu (Lk.15:11-32), kad dēls atgriezās mājās, tēvs viņu gaidīja, un ar prieku pieņēma. Tomēr nekad viņu attiecības nebija tādas ka iepriekš. Tās bija mainījušās. Ar deformācijas pieredzi. Sengrieķu filozofs Hērakleits ir teicis. “Cilvēks nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē”.

Atgriezties pie Dieva nenozīmē centienu padarīt mūsu dzīvi tādu, kāda tā bija iepriekš. Tas nozīmē izmaiņas. Šajā laikā nu jau nodeldētā frāze “atgriezties atpakaļ normālajā dzīvē”, liek domāt, ka mēs nevēlamies izmaiņas, vēlamies – lai būtu, kā bija. Izraēls, izvests brīvībā no Ēģiptes, ceļā uz apsolīto zemi kurnēja, un vēlējās atgriezties verdzībā. Dievs dod mums IZVĒLI, vai nu dzīvot “pa vecam” – lai ir kā agrāk, vai paļauties, uzticēties Kristum un doties nezināmajā, kopā ar Viņu. Patiesību sakot – doties zināmajā, proti, doties brīvības ceļā. Un tam ir sava cena – kā pārbaudījumi, tā grūtības, pat vajāšanas.

Kad Mārtiņš Luters 1521.gada aprīlī nostājās pret vareno Romas baznīcu, lai aizstāvētu patiesību, kuru atklāj Svētie Raksti, viņš apzinājās, ka iespējamās ērtās dzīves vietā viņā dzīvība ir briesmās un viņš tiks vajāts. Tas viņu nenobiedēja, un nesalauza, jo viņš savādāk nespēja. Viņš teica: “Ja vien man neuzrāda, un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem – un mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā-, es nevaru attiekties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri”. “Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs palīdzi man”.

Atgriezties pie saknēm apustuļu laikos, nozīmēja atgriezties Dieva baušļu patiesībā; „es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā” (5 Moz.5:6,7). Iestājoties ar patiesību, ticīgie Kristum tika Cēzara vajāti, un nogalināti. Pirmajiem kristiešiem tika piedāvāta izvēle: atsakies no savas ticības Kristum kā vienīgajam un Trīsvienīgajam Dievam, pielūdz Cēzaru kā dievu, pielūdz elkus un tu dzīvosi. Velns ārdās, kad cilvēki izvēlās augstāk par visu nolikt Trīsvienīgo Dievu. Jo tuvāk Dievam, jo stiprākas vajāšanas.

Cilvēkam nav iespējams kopā ar Kristu nodzīvot mērenu dzīvi bez satricinājumiem, lai kā mēs to vēlētos. Jo ciešāk kopā ar Kristu, jo lielāki būs izaicinājumi.

Turēsimies pie Kristus! Lai Viņš dod spēku būt uzticīgiem līdz pat nāvei, lai mēs katrs varētu iemantot dzīvības vainagu!(Atkl.2:10). Jo tikai Viņam ir debesu valstības atslēgas, tikai Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs un mūsu Kungs un Ķēniņš! Āmen!