Izbrīvēt vietu

Izbrīvēt vietu

“Saucēja balss tuksnesī:sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!” /Mt. 3:3/

Pienācis Adventa laiks – ar decembra tumsu, košajiem spīguļiem visos veikalos un gada noslēguma steigu un skriešanu vairumā māju un darbavietu. Un tam iepretī Jāņa Kristītāja aicinājums “sagatavojiet Kungam ceļu!” Vēl viens darbs visā darbu un pienākumu gūzmā?

Bet varbūt otrādi? Iespējams, ka aicinājums sagatavot Kungam ceļu nenozīmē vēl vienu darbu un skriešanu, bet drīzāk – apstāšanos. Izbrīvēt vietu Kungam savā dzīvē. Lai mazāk skriešanu un steigas, bet vairāk mierīgas kopābūšanas ar Dievu – lūgšanās, Bībeles lasīšanā, pārdomās. Mazāk izmisīgas lietu pirkšanas, vairāk mierīgu un patiesu sarunu ar līdzās esošajiem cilvēkiem.

Izbrīvēt vietu šogad daudzi Rīgas un apkārtnes ļaudis cenšas arī pavisam praktiski, jo decembra beigās Rīgā atbrauks daudzi svētceļnieki uz Tezē Eiropas tikšanos. Nav viegli atrast laiku ikdienas lūgšanām un Bībeles lasīšanai, bet nav viegli arī mūsu dzīvokļos un svētku svinēšanas aizņemtībā atrast telpu un laiku uzņemt savā ģimenē svešiniekus. Bet Jēzus ir teicis arī tā: “es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.” /Mt. 25:35/ Iespējams, tagad ir reize, kad mēs varam Jēzu uzņemt ne tikai savā sirdī, bet arī pavisam praktiski savās mājās.

Sagatavojiet Kungam ceļu. Izbrīvējiet vietu Viņam – savā ikdienā, savos svētkos, savā dzīvē.

Ieejot Adventa laikā

advent1Ir Adventa laiks, kad gaidām Kristus piedzimšanas svētkus un vienlaicīgi šis ir Dieva žēlastības laiks, kas atspīdējis visiem cilvēkiem.

Advents, laiks, kad varam pārskatīt savas vērtības, laiks kad varam izvēlēties, laiks kad varam pieņemt lēmumus. Laiks, kad varam norimt un pateikt STOP! STOP pasaulei ar viņas uzspiesto steigu un laika trūkumu. STOP! Es nevēlos pa dzīvi traukties autopilotā, traukties cauri lūgšanām un Bībelei, dievkalpojumiem un attiecībām, darbiem un pienākumiem. STOP kompromisiem. STOP steigai un nemieram.

Advents, laiks Dievam. Laiks klausīties Dievā. Laiks lūkoties uz Kristu un arī ielūkoties sevī, laiks palūkoties uz savu dzīvi. Laiks apstāties un pārvērtēt to, kam es sekoju; pasaulei, kas dzen un ņem, vai Dievam, kas atdod sevi visu un vēl arvien dod man laiku un gaida uz mani. Laiks norimt, laiks izvērtēt sevi un atgriezties no grēkiem. Laiks noklust, laiks atzīt savu nabadzību, un atzīt patiesību, ka dzīvei bez Kristus, un manam laikam bez Kristus nav nekāda vērtības.

Lai mums visiem svētīgs un Dieva miera piepildīts šis ADVENTA LAIKS!

Kristus mīlestībā —

mācītājs Ivo Ķirsis

Tuvojas Kristus Dzimšanas svētki

Pagājušajā nedēļā notika draudzes padomes sapulce, kurā tika plānoti Ziemassvētku laika dievkalpojumi, kā arī pārrunātas citas draudzes aktualitātes. Šogad, tāpat kā citus gadus, notiks Adventa vainagu pīšana sestdienā pirms Pirmās Adventes, kā arī draudzes eglīte Otrajos Ziemassvētkos. Priecāsimies, ja vēlēsieties piedalīties Ziemassvētku svinību gatavošanā – vainagu pīšanā, dāvanu gatavošanā bērniem un vecajiem cilvēkiem, kā arī sagatavošanās darbos draudzes eglītei. Lūdzam iepriekš pieteikties pie mācītāja, evaņģēlistēm vai draudzes priekšnieces.

Adventa vainagu pīšana

sestdienā, 1. dec. 17:00 draudzes namā

Ziemassvētku laika dievkalpojumi baznīcā

svētdiena, 23. dec. 10:00
pirmdiena 24. dec. 18:00
otrdiena 25. dec. 10:00

Draudzes eglīte

trešdiena 26. dec. 15:00 draudzes namā

Gadumijas dievkalpojumi

Vecgada dievkalpojums 30. dec. 10:00
Jaungada dievk. 2. janv. 19:00 (draudzes namā)

Prieka atnākšana.

Mūsu dzīves, liekas, nekas nevar satricināt.
Jau tā ir pietiekami daudz šoku visapkārt – plosās [ieliec nosaukumu] vīruss, plosās nežēlība konkurences tirgū, plosās neiecietība  savstarpējās attiecībās. Šīs lietas vairs nevar satricināt mūsu sirdis, jo mēs tās redzam apkārt notiekam visu laiku, tās ir tik pierastas kā krējums pie biešu zupas, kā sālstrauks uz katras mājas virtuves galda vai plauktiņā. Ir tik daudz kā pietiekami bēdīga, ka rodas iespaids, ka vienīgais, kas var satricināt mūsu d
zīves ir prieks. Tas mūsu ikdienā ir tik reti..bet ja ir, tad ātri pāriet..un reizēm pat negribas priecāties, jo zinām, ka tas drīz pāries. Lai arī mums vēl būtu iemesls baudīt mirkli un priecāties, bet mēs jau bēdājamies, jo zinām, ka šī dzīve taču ir tik sasodīti iepriekšparedzama – pēc priekiem nāk bēdas. Izstiepies vai saraujies, smejies vai raudi, bet tā vienkārši notiek.

Vajag atrast prieku. To vajag iet meklēt.

Ir tik daudz plakātu, kas aicina, ir tik daudz skatlogu, kas kārdina, ir tik daudz reklāmu, kas pārliecina.
Mēs pieminam Dievu, jo “Paldies Dievam, piektdiena ir klāt” spēs mūs izklaidēt, dāvināt īstu prieku. Mums liekas, ka prieks glabājas brīvdienās un piektdienu vakaros, bet katru reizi mēs piedzīvojam to pašu vilšanos – tā ir tikai reklāma, kas neko nedod, tikai pieprasa spēka, laika, naudas un nervu patēriņu.
Varbūt prieks glabājas aiz kāda žurnāla vāka.. Varbūt tas, ka es palasīšu Privāto Dzīvi un redzēšu, ka citiem ir vēl sliktāk, liks man sajusties pa īstam priecīgam?! Bet, ja godīgi, mūs nemaz neinteresē, kā iet citiem, jo mums jau svarīgs ir tikai mūsu prieks. Dzirdot un lasot par citu bēdām mūsu prieks nepavisam nevairojas..varbūt vienīgi vārdi “paldies Dievam, ka man tā nav..” pavada žurnālu aizmugurējo vāku, bet nekāda radikāla satricinājuma, nekāda patiesa prieka tajā nav.
Iespējams, ja ielūkošos draugiem.lv, tas mani padarīs priecīgāku!? Ja par mani būs kāds atcerējies, es likšos svarīgs un varēšu par to priecāites!? Bet mani tas padara tikai prasīgāku..man gribas aizvien vairāk uzmanības sev, vairāk novērtējuma, vairāk būt neapmierinātam ar esošo novērtējumu un alkt pēc visaugstākā..bet prieka arī tajā nav.

Mēs, protams, varam spēlēt līdzi šai izrādei un teikt, ka viss ir kārtībā, ka manī ir prieks, ka man viss ir OK, ka man pietiek ar to, ko iegūstu no apkārtējiem.. bet tad mūsu prieks būs tāds, kādu to raksturoja P.Koelju – tāds pats kā sekss, kas sākas un beidzas.

Ja tas ir viss, kas var būt šajā pasaulē, tad nav vērts pat censties.
Bet, patiesību sakot, ir Kāds, kas dod patiesu prieku. Prieku, kā priekšā sekss un viss cits izgaist kā vāja atblāzma. Tas iesākas tur, kur Tu esi, un iesniedzas mūžībā, kas ir pāri bēdām, pāri neziņai, pāri prasībām.
Tas ir Kristus.
Viņš nevis aicina ar skaļiem saukļiem un plakātiem, bet atnāk Pats – klusi un tomēr tā, ka ikviens to pamana.. lēni, bet nekad nav par vēlu. Kristus atnākšana ir patiesais prieka avots. Īsts prieks nav konkrēts stāvoklis sabiedrības vai savās acīs, bet Kristus atnākšana. Prieka avots ir Kristus. Viņš atnāca toreiz, lai atbrīvotu bēdu un baiļu saistītos, lai dāvātu tiem patiesu prieku. Un Viņš nāk arī šodien, lai iepriecinātu ikvienu, kam ir noskumusi un grūtsirdīga dvēsele. Cilvēki meklē veikalos, izklaidēs un sensācijās to, ko var atrast vienīgi Baznīcā – attiecības ar Dievu. Viņš neliek izpildīt neiespējamo misiju, bet atnāk Pats, lai mums vienkārši dāvinātu nepelnītu Debesu Tēva žēlastību. Un tas arī ir lielākais iemesls gaviļu pilnam priekam – Kristus atnākšana.

1. Advente – prieka svecīte vainagā par Kristus atnākšanu šajā bēdu pasaulē. Un pats labākais ir tas, ka Viņš nenāk tikai vispārīgā pasaulē, bet personiskā sirdī, kura ilgojas priecāties. Kristus nāk un dāvā prieku. Izej ārā, palūkojies debesīs un sasmaržo to!!!

Lai priecīga 1. Adventes nedēļa

Lai Kristus prieks mājo jūsos līdz pat Mūžībai

LTL

Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

12