Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!

Ko darīt ar uzvaru pār nāvi?!

 Visus cilvēkus uzrunā iespēja neslimot, būt vienmēr veseliem un spēka pilniem. Vēl vairāk uzrunā iespēja nenovecot, un izvairīties no nāves. Šajā cilvēciskajā vēlmē un ilgās ir balstīta visa kosmētikas un farmācijas industrija – vienmēr izskatīties lieliski un mirdzoši! Vienmēr jaunākiem par saviem gadiem, un vienmēr labāk. Ik reklāma piedāvā aizvien jaunu iespēju uzlabot esošo situāciju – pērciet šo, šis būs īstais; jaunais risinājums jums sniegs nebijušas sajūtas; iesāciet savu dienu ar šo, tas sniegs jums atvieglojumu, atbrīvos, izvadīs lieko…utt! Varbūt brīžam tas var šķist uzbāzīgi un pat apnikt, bet ir jāpiekrīt, ka ne jau no zila gaisa šis piedāvājums mūs ikdienā ieskauj. Visas šīs reklāmas vārdos un tēlos izsaka visu cilvēku ilgas pēc jaunības un veselības, un bailes no vecuma un nāves. Vecums neizbēgami liecina par tuvojošos nāvi. Katrs gads ieskandina un uzbāzīgi atgādina, ka tuvojas beigas mūsu dzīvei. Vienlaikus tas ir arī milzīgs spēks un virzītājs darboties pretējā virzienā – skriet, dzīties, jo rītdiena var arī nepienākt. Tāpēc ir jāpaspēj šodien, kamēr esi dzīvs – steidzies ātrāk, vēl ātrāk…vēl…! Taču šeit ir arī kaut kas labs, jo laiks vērtību iegūst tikai pateicoties ierobežojumam, mūsu dzīves ierobežojumam – mirstībai! Bez nāves laiks būtu bezvērtīgs. Continue reading “Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!”

Lieldienas gaidot

Pēc brīža būs Lieldienas. Pēc brīža būs iespēja Vēlreiz padomāt – par to, ko Kristus darījis manis dēļ. Par to, ko es esmu darījis, lai Kristum būtu jāmirst. Un iespēju robežās lūgt Viņam, lai pieliek no sevis to, kas man pietrūkst, kas tev pietrūkst, kas pietrūks mūsu attiecībām ar Dievu un vienam ar otru. Bet – lai viss nepaliktu tais pelēkās krāsās vien – šis Lieldienu laika dziesmas teksts. Klusumam ar Dievu domāts.

Es saku katram, ka Viņš dzīvs, ka elles cietums krīt, ka Viņš no nāves saitēm brīvs un mūsu vidū mīt.

Jo ceļš, ko Kristus staigājis, ved debess godībā, un kas tā pēdas meklējis, tas nonāks tēvijā.

Nu velti skumt un sēroties, ja draugs kāds nāvē krīt, jo cerība reiz redzēties kā zvaigzne tumsā spīd.

Priekš katra darba teicama nu sirds še sasilt drīkst, jo sēkla, kas še sējama, mums jaunā dzīvē dīgst.

Viņš dzīvo, mūsu patvērums, Viņš mūs vairs neatstās un svētkus šos Viņš devis mums priekš atjaunošanās. (108. dziesma Dziesmu grāmatā)