Kā ēnas parādās

Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?

Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.

Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?

Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:

a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus;
f. skat. a.

Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?

Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka

Krusta ēna
Krusta ēna

tie, kuŗi iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.

Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘  (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.

Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.

Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.

Krīze, Jesajas grāmata un taisnīgums

Jesajas grāmatas 45: 5-7 lasām:

Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību (mieru), bet arī ļaunu (nelaimi); Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!

Tas Kungs, Jahve, vienīgais Dievs, apsola savai tautai divas lietas – svētību (ja tauta sekos Viņam un klausīs Viņa balsi) un kaudzēm dažādu nelaimju (ja viņi to nedarīs, meklēs citus dievus vai kļūs iedomīgi). Tādus apsolījumus var atrast viscaur Vecajā derībā – no 2. Mozus grāmatas sākot.

Pasaulē mums apkārt valda doma – ja Dievs ir absolūts labais, tad Viņš nekādā veidā cilvēkus nesoda, nedz ļauj ļaudīm piedzīvot sāpes un ciešanas. Bet vai tā ir?

Continue reading “Krīze, Jesajas grāmata un taisnīgums”

Sveču diena

Jēzus Templī

Mozus likumā bija nosacījums, ka 40 dienas pēc vīriešu kārtas bērna piedzimšanas māte un tēvs Templī upurē šķīstīšanās upuri (3. Moz. 12)

40 dienas pēc Jēzus piedzimšanas, viņa vecāki devās uz templi, lai izpirktu savu pirmdzimto dēlu (2. Moz. 34:20) un šķīstītos, un tiktu uzņemti atpakaļ sabiedrībā. Šī bija pirmā Kristus ieiešana sava Tēva namā, pirmie svētki viņa dzīvē.

Jeruzalemē šo dienu atzīmē no 4. gs. m.ē. – tai laikā saucot to par Četrdesmito dienu pēc Epifānijas. Dienas lasījums bija Lūkas evaņģēlija 2:22 un tālāk. Līdz 6. gs. m.ē. tradīcija ar dažādiem nosaukumiem atrodama lielākajā daļā Austrumu Baznīcu.

Līdz 7. gadsimtam tradīciju pamazām pārņēma arī Rietumu kristietība, tomēr vispārēju praksi Eiropā nesastop pirms 10. gs.

Svētku laiks sakrīt arī ar seno ķeltu pavasaŗa svētkiem – Imbolku (Imbolc), bet noteikta saistība svētku starpā nav atrodama.

Šai dienā parasta ir sveču svētīšana, dziedājumi, kuŗu pamatā ir Simeona dziesma (Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā.. (Lk. 2: 29-32)), pieminot Kristus, kuŗš ir Pasaules Gaisma, pirmo ienākšanu Jeruzalemes templī.

Ienākdams pasaulē, Jēzus piepildīja Dieva Likumu līdz galam.

Viņš paņēma pasaules tumsu un to pārvērta sirds gaismā, kas pieskaŗas katram cilvēkam. Aizdedzot sveces Sveču dienā, būtu jauki padomāt – kā es, Kristum sekotājs, varu padarīt pasauli gaišāku, mierīgāku, tīrāku, Dievam tuvāku.

Varbūt ir vērts pašiem kļūt par svecēm pasaules tumsā?