Svētceļojums uz Krimuldas baznīcu

Svētceļojums uz Krimuldas baznīcu

Ikgadējais vasaras SVĒTCEĻOJUMS uz Krimuldas baznīcu – rekolekcijas atrodoties ceļā
2017  no 17. – 23. jūlijam
Tā ir izceļošana no zināmā uz neparedzamo,
no steigas uz rāmumu,
no ārējā uz iekšējo,
no nodrošinātības uz pieticību,
no izkliedētības uz centru –
laiks padziļinātām attiecībām ar dievišķo radībā,
klusumā,
Rakstos,
sevī un līdzcilvēkos
Maršruts: Carnikava – Baltezers – Vangaži (apceres diena) – Loja – Krimuldas baznīca (dienā vidēji 22km)

Vairāk šeit

Izbrīvēt vietu

Izbrīvēt vietu

“Saucēja balss tuksnesī:sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!” /Mt. 3:3/

Pienācis Adventa laiks – ar decembra tumsu, košajiem spīguļiem visos veikalos un gada noslēguma steigu un skriešanu vairumā māju un darbavietu. Un tam iepretī Jāņa Kristītāja aicinājums “sagatavojiet Kungam ceļu!” Vēl viens darbs visā darbu un pienākumu gūzmā?

Bet varbūt otrādi? Iespējams, ka aicinājums sagatavot Kungam ceļu nenozīmē vēl vienu darbu un skriešanu, bet drīzāk – apstāšanos. Izbrīvēt vietu Kungam savā dzīvē. Lai mazāk skriešanu un steigas, bet vairāk mierīgas kopābūšanas ar Dievu – lūgšanās, Bībeles lasīšanā, pārdomās. Mazāk izmisīgas lietu pirkšanas, vairāk mierīgu un patiesu sarunu ar līdzās esošajiem cilvēkiem.

Izbrīvēt vietu šogad daudzi Rīgas un apkārtnes ļaudis cenšas arī pavisam praktiski, jo decembra beigās Rīgā atbrauks daudzi svētceļnieki uz Tezē Eiropas tikšanos. Nav viegli atrast laiku ikdienas lūgšanām un Bībeles lasīšanai, bet nav viegli arī mūsu dzīvokļos un svētku svinēšanas aizņemtībā atrast telpu un laiku uzņemt savā ģimenē svešiniekus. Bet Jēzus ir teicis arī tā: “es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.” /Mt. 25:35/ Iespējams, tagad ir reize, kad mēs varam Jēzu uzņemt ne tikai savā sirdī, bet arī pavisam praktiski savās mājās.

Sagatavojiet Kungam ceļu. Izbrīvējiet vietu Viņam – savā ikdienā, savos svētkos, savā dzīvē.

Kristus ir vienotības saite

Baznīctēvs Aleksandrijas Kirils raksta tā:

Visi, kas saņem Kristus svēto miesu, ir vienoti ar viņu kā Viņa miesas locekļi. Tā māca Sv. Pāvils, runādams par mūsu reliģijas noslēpumu, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība (Kolos. 1:26-27)

Ja Kristū mēs visi, gan mēs, gan tas, kurš ir mūsos ar savu miesu, esam viena ķermeņa locekļi, vai nav skaidrs, ka mēs esam viens – kā viens ar otru, tā ar Kristu? Viņš ir saite, kas mūs vieno, jo Viņš ir vienlaikus Dievs un cilvēks.

Tad, domādami par mūsu vienotību Garā, mēs varam sacīt, turpinot to pašu domu, ka mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu garu, Svēto Garu, esam cieši savienoti gan viens ar otru, gan ar Dievu. Katrs par sevi mēs esam daudzi, un Kristus sūta Garu, kurš ir vienlaikus Tēva Gars un Kristus paša Gars, lai tas mājotu mūsos. Tomēr šis Gars, būdams viens un nedalāms, savāc kopā tos, kas viens no otra atšķiras, būdami indivīdi, un liek tiem tapt uzskatītiem par vienu – būt vienotiem sevī. Tieši tāpat kā Kristus Svētajai Miesai piemīt vara darīt par vienu miesu tos, kas Viņu pieņem, tāpat arī viņš, nedalāmais Dieva Gars, dzīvodams visos, liek tiem būt vienotiem garā.

Tāpēc Sv. Pāvils mūs lūdz : dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efez. 4:1–5) Ja viens Gars dzīvo mūsos, tad viens Dievs un Tēvs būs mūsos, un viņš caur savu Dēlu mūs apvienos ar sevi un viesiem tiem, kas ņem dalību pie Gara.

Vēl ir viens veids, kā mēs varam parādīt, ka Svētajā Garā tiekam vienoti. Ja mēs esam atteikušies no pasaulīgā dzīvesveida un uz visiem laikiem nodevuši sevi Dieva Gara likumu pārziņā, tad zināmā mērā visi redzēs, ka mēs, savā ziņā noliegdami mūsu pašu dzīvi un pieņemdami pārdabisko Svētā Gara līdzību, kas mājo mūsos, tiekam pārveidoti – mēs vairs neesam vienīgi cilvēki, bet arī Dieva bērni, garīgi cilvēki, jo esam saņēmuši dievišķu dabu. Tādējādi mēs visi esam viens Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Mēs esam vienoti domās un svētumā, mēs esam viens caur to, ka pieņemam svēto Kristus Miesu Sakramentā un ņemam dalību pie viena Svētā Gara.

Dusmas uz Dievu

Lūkas 4: 21-30
“24  Jēzus teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25  Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26  toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27  Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni.”

Cilvēki gaida brīnumus. Cik priecīgs un solījumiem bagāts ir Jēzus iepriekš lasītais teksts (18.-19.p.), tik liela vilšanās seko pēc tam. Jēzus nenāk rādīt šovu un izklaidēt cilvēkus. Viņš nenāk kā Laimes Lācis, kurš ar savu ierašanos vien visas lietas saved kārtībā.
Viņš ir Dieva sūtīts, viņš nāk izglābt – bet ne ar tādiem brīnumiem, kurus cilvēki pasūta pēc vēlēšanās un iegribām. Tieši otrādi – Viņš cilvēkiem norāda uz viņiem pašiem. Uz viņu ticības trūkumu, uz nevēlēšanos ļaut Dievam sevi pārveidot. Viņš nepilda iegribas, un visi ir vīlušies un dusmīgi.

Tas gan nav nekāds jaunums – Jēzus pieminētie pravieši Elija un Elīša arī nonāca nāves briesmās sava uzdevuma dēļ, tāpat pirms un pēc viņiem daudzi citi pravieši. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva viņa runātā dēļ. Neskaitāmus praviešus Dievs sūtīja pie savas tautas, un beigās savu mīļoto vienīgo dēlu – un visus cilvēki noraidīja, līdz beidzot Dieva dēlu sita krustā.
Praviešus nemīl savā zemē, un vispār viņus diez ko nemīl. Jo pravieši liek ieraudzīt nepatīkamo un to, ko labāk gribas noslēpt.

Arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs diez ko nemīlam tos, kas runā neērtas lietas. Praviešus savās mājās nereti ne vien nemīlam, bet pat nepamanām – vienkārši norakstām viņus kā kašķīgus ļautiņus. Īstie pravieši ir vienmēr kaut kur citur – citās zemēs, citās konfesijās, citās draudzēs. Mēs taču zinām, ka citās draudzēs viss notiek labāk kā pie mums.

Mēs gribam praviešus, kas mūs dziedina un izglābj, un dara brīnumus. Kas atnāk kā Laimes Lāči un atnes draudzei uzplaukumu un vismaz pāris simtus aktīvu draudzes locekļu. Kas iedod mums pašiem stiprāku ticību un lielāku mīlestību un dievbijību. Bet mēs ne pārāk ilgojamies pēc praviešiem, kas mums norāda uz mūsu kļūdām un vainām. Mums labāk gribas mācītājus, kas mums apkārt un mūsu vietā uzceļ Dieva valstību. Bet mēs ne pārāk gribam ielaist Dieva valstību sevī un ļaut tai sevi izmainīt. Tomēr – nekas nemainīsies, ja vien mēs neatvērsim savas sirdis Dievam. Brīnumi var notikt tikai tad, ja mēs strādājam un ļaujam Dievam tos darīt caur mums.

Mums ir tikai divas iespējas. Dusmoties uz Dievu par to, ka viņš nav tāds, kādu mēs esam viņu izdomājuši. Dusmoties, ka viņš nedara to, ko gribam. Bet tam nav nekāda rezultāta. Sinagogas ļaudis gan gribēja aizdzīt Jēzu līdz kraujai un nogrūst lejā. Sak, ja nav sakarīga pravieša, lai nav vispār. Tomēr viņš aizgāja caur pūli tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mēs varam dusmoties uz Dievu, bet nevaram neko viņam padarīt. Tikai palikt savās dusmās, savās iegribās un savās problēmās.

Otra iespēja ir kļūt par Jēzus mācekļiem. Dievs mums neapsola pasūtījuma brīnumus, bet apsola neierobežotu beznosacījuma mīlestību. Dievam mēs esam paši mīļākie, labākie, skaistākie un visapbrīnojamākie. Mēs paši esam tas brīnums, ko viņš vēlas paveikt pasaulē. Ne lai kāds lepotos, ne lai būtu šovs un izrādīšanās, bet lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu, un lai mēs varētu arī citus atvest pie Viņa. Mīlošas un uzticēšanās pilnas attiecības ar Jēzu ir tas, kas atšķir Nācaretes ļaudis no Jēzus mācekļiem. Pirmie paliek savās dusmās; otrie seko Jēzum, draudzējas ar viņu, un piedzīvo savā dzīvē neskaitāmus brīnumus.

Ilva Mārdega

Miers

Kalna galā

 

Miers reizēm atrodams visnegaidītākās vietās.

Un no visām tādām vietām vismazāk gaidītā ir cilvēka sirds – allaž nemierā, satraukta, nelīdzsvarota.

Bet jums jāzina viena lieta: saārdītajā sirdī miers nevar rasties no iekšienes, tas var nākt tikai no ārienes. Un miers no ārienes nevar nākt no radītām lietām, jo tās pašas ir saārdītas, šāds miers var nākt tikai no visu lietu radītāja. Un radītāja miers nevar ienākt cilvēka sirdī bez ielūguma.

Dievs var izmainīt visas lietas, jo viņš ir visa avots – gan redzamā, gan neredzamā, gan zināmā, gan vēl neatklātā. Tomēr Dievs nevar izmainīt aizvērto cilvēka sirdi, jo viņš ciena pats savu līdzību. Dievs  mums apkārt izbārsta dāvanas un ielūgumus; visa dabas varenība un katrs sīkums, ko nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, rāda viņa izdomu gudrību.

Un arī pati cilvēka sirds, Dieva radīta, vēlas atgriezties pie viņa un viņā atdusēties – tomēr tā nevar to sasniegt pati no sevis, tai nepieciešams ārējs pavadonis, varētu pat teikt – transports – lai sasniegtu Dieva sirdi. Un kas gan ir šis transports, šis līdzeklis, kas pārnes un pārveido cilvēka sirdi un dvēseli no nelaimīga jucekļa par miera valstību?

Ir vienkāršā atbilde, un ir sarežģītā atbilde. Bet  abas ir vienādas.

Ielūgt Dievu Svēto Garu minētajā sirdī un dvēselē. Atļaut Dievam Dēlam izpirkt šo sirdi, šo dvēseli no grēka gūsta. Uzticēties Dievam Tēvam, ka viņš pārveidos šo sirdi par tādu, kāda tā bija pie viņa radīšanas laikā.

Tik vienkārši. Tik sarežģīti.

LTL