Dusmas uz Dievu

Lūkas 4: 21-30
“24  Jēzus teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25  Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26  toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27  Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni.”

Cilvēki gaida brīnumus. Cik priecīgs un solījumiem bagāts ir Jēzus iepriekš lasītais teksts (18.-19.p.), tik liela vilšanās seko pēc tam. Jēzus nenāk rādīt šovu un izklaidēt cilvēkus. Viņš nenāk kā Laimes Lācis, kurš ar savu ierašanos vien visas lietas saved kārtībā.
Viņš ir Dieva sūtīts, viņš nāk izglābt – bet ne ar tādiem brīnumiem, kurus cilvēki pasūta pēc vēlēšanās un iegribām. Tieši otrādi – Viņš cilvēkiem norāda uz viņiem pašiem. Uz viņu ticības trūkumu, uz nevēlēšanos ļaut Dievam sevi pārveidot. Viņš nepilda iegribas, un visi ir vīlušies un dusmīgi.

Tas gan nav nekāds jaunums – Jēzus pieminētie pravieši Elija un Elīša arī nonāca nāves briesmās sava uzdevuma dēļ, tāpat pirms un pēc viņiem daudzi citi pravieši. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva viņa runātā dēļ. Neskaitāmus praviešus Dievs sūtīja pie savas tautas, un beigās savu mīļoto vienīgo dēlu – un visus cilvēki noraidīja, līdz beidzot Dieva dēlu sita krustā.
Praviešus nemīl savā zemē, un vispār viņus diez ko nemīl. Jo pravieši liek ieraudzīt nepatīkamo un to, ko labāk gribas noslēpt.

Arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs diez ko nemīlam tos, kas runā neērtas lietas. Praviešus savās mājās nereti ne vien nemīlam, bet pat nepamanām – vienkārši norakstām viņus kā kašķīgus ļautiņus. Īstie pravieši ir vienmēr kaut kur citur – citās zemēs, citās konfesijās, citās draudzēs. Mēs taču zinām, ka citās draudzēs viss notiek labāk kā pie mums.

Mēs gribam praviešus, kas mūs dziedina un izglābj, un dara brīnumus. Kas atnāk kā Laimes Lāči un atnes draudzei uzplaukumu un vismaz pāris simtus aktīvu draudzes locekļu. Kas iedod mums pašiem stiprāku ticību un lielāku mīlestību un dievbijību. Bet mēs ne pārāk ilgojamies pēc praviešiem, kas mums norāda uz mūsu kļūdām un vainām. Mums labāk gribas mācītājus, kas mums apkārt un mūsu vietā uzceļ Dieva valstību. Bet mēs ne pārāk gribam ielaist Dieva valstību sevī un ļaut tai sevi izmainīt. Tomēr – nekas nemainīsies, ja vien mēs neatvērsim savas sirdis Dievam. Brīnumi var notikt tikai tad, ja mēs strādājam un ļaujam Dievam tos darīt caur mums.

Mums ir tikai divas iespējas. Dusmoties uz Dievu par to, ka viņš nav tāds, kādu mēs esam viņu izdomājuši. Dusmoties, ka viņš nedara to, ko gribam. Bet tam nav nekāda rezultāta. Sinagogas ļaudis gan gribēja aizdzīt Jēzu līdz kraujai un nogrūst lejā. Sak, ja nav sakarīga pravieša, lai nav vispār. Tomēr viņš aizgāja caur pūli tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mēs varam dusmoties uz Dievu, bet nevaram neko viņam padarīt. Tikai palikt savās dusmās, savās iegribās un savās problēmās.

Otra iespēja ir kļūt par Jēzus mācekļiem. Dievs mums neapsola pasūtījuma brīnumus, bet apsola neierobežotu beznosacījuma mīlestību. Dievam mēs esam paši mīļākie, labākie, skaistākie un visapbrīnojamākie. Mēs paši esam tas brīnums, ko viņš vēlas paveikt pasaulē. Ne lai kāds lepotos, ne lai būtu šovs un izrādīšanās, bet lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu, un lai mēs varētu arī citus atvest pie Viņa. Mīlošas un uzticēšanās pilnas attiecības ar Jēzu ir tas, kas atšķir Nācaretes ļaudis no Jēzus mācekļiem. Pirmie paliek savās dusmās; otrie seko Jēzum, draudzējas ar viņu, un piedzīvo savā dzīvē neskaitāmus brīnumus.

Ilva Mārdega

Miers

Kalna galā

 

Miers reizēm atrodams visnegaidītākās vietās.

Un no visām tādām vietām vismazāk gaidītā ir cilvēka sirds – allaž nemierā, satraukta, nelīdzsvarota.

Bet jums jāzina viena lieta: saārdītajā sirdī miers nevar rasties no iekšienes, tas var nākt tikai no ārienes. Un miers no ārienes nevar nākt no radītām lietām, jo tās pašas ir saārdītas, šāds miers var nākt tikai no visu lietu radītāja. Un radītāja miers nevar ienākt cilvēka sirdī bez ielūguma.

Dievs var izmainīt visas lietas, jo viņš ir visa avots – gan redzamā, gan neredzamā, gan zināmā, gan vēl neatklātā. Tomēr Dievs nevar izmainīt aizvērto cilvēka sirdi, jo viņš ciena pats savu līdzību. Dievs  mums apkārt izbārsta dāvanas un ielūgumus; visa dabas varenība un katrs sīkums, ko nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, rāda viņa izdomu gudrību.

Un arī pati cilvēka sirds, Dieva radīta, vēlas atgriezties pie viņa un viņā atdusēties – tomēr tā nevar to sasniegt pati no sevis, tai nepieciešams ārējs pavadonis, varētu pat teikt – transports – lai sasniegtu Dieva sirdi. Un kas gan ir šis transports, šis līdzeklis, kas pārnes un pārveido cilvēka sirdi un dvēseli no nelaimīga jucekļa par miera valstību?

Ir vienkāršā atbilde, un ir sarežģītā atbilde. Bet  abas ir vienādas.

Ielūgt Dievu Svēto Garu minētajā sirdī un dvēselē. Atļaut Dievam Dēlam izpirkt šo sirdi, šo dvēseli no grēka gūsta. Uzticēties Dievam Tēvam, ka viņš pārveidos šo sirdi par tādu, kāda tā bija pie viņa radīšanas laikā.

Tik vienkārši. Tik sarežģīti.

LTL

2012. gada Trīsvienības svētkos

Sarunas ar … un par Trīsvienību.

 

Jāņa 3: 1 – 17.

1878. gada 21. maijā, Trīsvienības svētkos, baznīcas ēka tika iesvētīta, un ieguva savu vārdu – Svētās Trīsvienības baznīca. Kopš tās dienas mūsu draudzes uzmanība cauri visiem laikiem vienmēr ir piesaistīta Dieva būtībai – Trīsvienībai. Ir labi, ja mēs par to domājam, cik iespējams saprotam un arī spējam citiem paskaidrot par Svēto Trīsvienību, jo citu draudžu cilvēki pamatoti mūs varētu uzskatīt par Trīsvienības ekspertiem. Varam viens otram uzdot jautājumu – vai tā ir?!

Šīs dienas Evaņģēlija lasījumā, mūsu uzmanība ir pievērsta Kristus sarunai ar Nikodēmu. Nikodēmam tāpat kā mums ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem viņš meklē atbildes. Jēzus viņam tās sniedz neielaižoties sīkos strīdos par mazsvarīgiem jautājumiem, bet uzsverot, ka Nikodēmam ir jāpiedzimst no augšienes, lai būtu ar Dievu. Jēzus ar Nikodēmu sarunājas par Dievu. Continue reading “2012. gada Trīsvienības svētkos”

2012. gada Vasarsvētkos

Svētā Gara svētkos.

 

Apustuļu darbi 2: 1 – 21; 37 – 41.

Līdzīgi kā Ziemassvētku dziesmā tiek dziedāts – Katru gad` no jauna, (36 dziesma, Dziemu grāmatā), tā arī Vasarsvētkos aizvien ir aktuāli jautājumi – kas tas ir, un ko tas nozīmē?! Katru gadu Vasarsvētku notikums mūs mudina uzdot jautājumus, un arī saprast, kur šajos svētkos esmu es!? Ar Dievu it kā vis būtu skaidrs, bet tas Svētais Gars gan ir nesaprotams – šāds vai līdzīgs izteikums izskan visai bieži, un dažreiz arī no draudžu locekļiem!?

Svētā Gara nākšana tiek locīta un skaidrota visādos veidos, un katrs to attēlo atbilstoši savas ticības izpratnei un tradīcijai. Svarīgi būtu saprast, ko Dievs vēlas ar šo notikumu atklāt mums? Ko Viņš vēlas pateikt man? Lai to saprastu, ir labi vērsties pie pirmavota – Svētajiem Rakstiem.

Tagad ir Jaunās Derības laiks, bet arī Vecās Derības laikā šie svētki tika svinēti. Tā bija diena, kad Dievs Sinaja kalnā caur Mozu deva tautai 10 baušļus, un gatavus reliģiski – civilos likumus. Šis notikums kļuva par pamatu, tikko no Ēģiptes izvestam vergu baram, pāraugt vienotā tautā un pilsoniskā sabiedrībā. Tas nenotika vienā dienā, bet prasīja daudzus gadus, un bija grūts, un brīžiem arī traģisks ticības un izaugsmes ceļš. Viņi nebija arī vienkārši garāmgājēji, bet šim notikumam ir noteikts konteksts vai priekšvēsture. Tāpat tas ir ar Jaunās Derības Vasarsvētku notikumu, kuru mēs nevaram izraut no konteksta. Mēs nevaram tur ieskatīt kaut ko neesošu, vienlaikus svarīgi ir saskatīt un satvert visu, ko Dievs vēlas mums dāvāt ar šo brīnumaino, spilgto un emocionāli piesātināto notikumu. Continue reading “2012. gada Vasarsvētkos”

Kā ēnas parādās

Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?

Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.

Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?

Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:

a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus;
f. skat. a.

Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?

Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka

Krusta ēna
Krusta ēna

tie, kuŗi iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.

Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘  (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.

Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.

Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.