Četri pūļi un paklausība

Mk. 5:21-43

Sen zināms ir stāsts par Jairu, sinagogas priekšnieku, kuŗa bērnam bija vajadzīgs ārsts. Un tāds ārsts arī ieradās Jaira pilsētā.

Tā laika Izraēlā Galilejas jūŗa ir robežšķirtne starp tām pilsētām, ko jūdi uzskatīja par ticīgām, un tām, ko viņi uzskatīja par neticīgām. Vienā pusē ir pareizās, ticīgās pilsētas – Jēzus dzimtene. Otrā – Desmit pilsētu apgabals, ne tik ticīgo pasaule. Jēzus ar laivu pārbrauca uz ‘ticīgo’ pusi, lai ietu tālāk savu ceļu.

Savā ceļā Jēzus satika divas dažādas ticības: izglītoto (Jaira) – nākt pie Jēzus ar lūgumu, lai Viņš pieskaŗas kādam, ko cilvēks mīl, jo ir zināms, ka Jēzus uzklausa lūgšanas. Neizglītoto ( apakšstāstā minētās bezvārda sievietes): nezinot, ko sagaidīt, censties pieskarties Jēzum, lai tiktu dziedināts.

Jēzum apkārt spiedās un drūzmējās četru veidu pūļi: ziņkārīgie, nesakārtotie, izmisušie un trokšņotāji.

Continue reading “Četri pūļi un paklausība”

Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

Tāda vasara

Tas ir laiks

un gaisma, un smiltis,

un bezgalīgas debesis.Tas ir lietus

Un noberztas kājas,

Un slapjas zeķes, un troksnis.Tas ir klusums

Un soļi, un elpa,

Un īsi atpūtas mirkļi.Tas ir laiks,

Un caurspīdīga pasaule

Mani vēro un izzin.Viens ceļš

Viens mērķis

Viens

Ceļabiedrs.Tas ir sāpes un prieks,

Tas ir zaudējums

Un netveŗama mīlestība:

Tādi persiku mākoņi

Saulesdārzā.

Krizantēmas

Uzmetiet aci krizantēmām:

viņu baltās, brūnīgās uz dzeltenās galvas iekrāso gadalaiku pavisam priecīgās krāsās; viņu smarža rūgteni atgādina par rudeni, kad visām lietām laiks pie miera, lai celtos jaunā dzīvībā tā ap marta laiku. Viņu tumsnējais zaļums mierina acis un domas.

Paskatieties krizantēmas ziedā: tas ir ķerains un it kā izspūris, katra ziedlapiņa izlocījusies atšķirīgi no citām. Un zieda centrā ir jaunas ziedlapiņas, kas vēl nav atradušas savu locījumu, savu izpausmi kopējā krāsu sprādzienā. Continue reading “Krizantēmas”