Ieejot Adventa laikā

advent1Ir Adventa laiks, kad gaidām Kristus piedzimšanas svētkus un vienlaicīgi šis ir Dieva žēlastības laiks, kas atspīdējis visiem cilvēkiem.

Advents, laiks, kad varam pārskatīt savas vērtības, laiks kad varam izvēlēties, laiks kad varam pieņemt lēmumus. Laiks, kad varam norimt un pateikt STOP! STOP pasaulei ar viņas uzspiesto steigu un laika trūkumu. STOP! Es nevēlos pa dzīvi traukties autopilotā, traukties cauri lūgšanām un Bībelei, dievkalpojumiem un attiecībām, darbiem un pienākumiem. STOP kompromisiem. STOP steigai un nemieram.

Advents, laiks Dievam. Laiks klausīties Dievā. Laiks lūkoties uz Kristu un arī ielūkoties sevī, laiks palūkoties uz savu dzīvi. Laiks apstāties un pārvērtēt to, kam es sekoju; pasaulei, kas dzen un ņem, vai Dievam, kas atdod sevi visu un vēl arvien dod man laiku un gaida uz mani. Laiks norimt, laiks izvērtēt sevi un atgriezties no grēkiem. Laiks noklust, laiks atzīt savu nabadzību, un atzīt patiesību, ka dzīvei bez Kristus, un manam laikam bez Kristus nav nekāda vērtības.

Lai mums visiem svētīgs un Dieva miera piepildīts šis ADVENTA LAIKS!

Kristus mīlestībā —

mācītājs Ivo Ķirsis

Pēc kā vajadzētu atpazīt kristiešus:

Sunrise-clipMūsdienās kristiešus parasti sabiedrībā pazīst kā tādus, kas uzstājas pret lietām un procesiem; lai gan tiešām ir lietas, kur nevajadzētu iesaistīties, tomēr kristiešiem vajadzētu pasaulei parādīt, ko pozitīvu viņi pārstāv:

1. Mīlestība (1.Jņ. 4:8)
Mīlestība ir neatņemama vērtība tiem, kas saucas par Kristus sekotājiem. Ir grūti noticēt, ka kristietis, kas tic Bībelē rakstītajam, nedarīs mīlestības darbus. Lai kādi būtu apstākļi, tas, ka mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku mīlestībā, mūs atšķiŗ no pārējās pasaules. Dievs mūs mīl arī tad, kad mēs viņa mīlestību neatstarojam tālāk. Mums būtu jādara tāpat.

2. Žēlastība (Efez. 4:32)
Dieva žēlastība apklāj grēku daudzumu, un krusta upuris ir samaksājis sodu par grēkiem. Mēs tiešām esam svētīti. Lai gan neesam pelnījuši žēlastību, ko Dievs mums dod bagātīgi, Jēzus mums palīdz, neatkarīgi no situācijas. Tāpat arī kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar to, ka viņi praktizē žēlastību un piedošanu, ko parāda citiem. Ne vienmēr citi to būs pelnījuši, bet mums jāatceras, ka mēs arī nebijām.

3. Domu un darbu tīrība (Filip. 4:8)
Kad kristieši runā par “šķīstību”, tas neattiecas tikai uz seksu. Mums jābūt pazīstamiem ne tikai ar sakārtotām attiecībām, bet arī ar tīrām domām, runu un motīviem.

4. Pacietība (Gal. 5:22)
Mūsdienu steidzīgajā biznesa un skriešanas pasaulē pacietība ir pamatvērtība. Kamēr pārējai pasaulei pietiek ar ielāpiem uz ātru roku un mainīgiem apstākļiem, Dieva vārds mūs aicina būt pacietīgiem visās lietās. Tas ne vienmēr ir viegli, bet vienmēr būs pareizā izvēle.

5. Upuris (Jņ. 3:16)
Krusta upuris parāda,cik daudz Dievs bija gatavs upurēt, lai glābtu savus ļaudis. Lai arī mēs nekad nespēsim pat pietuvoties tam milzu upurim, kas notika pirms vairāk kā 2000 gadiem, mums jāturpina darboties saskaņā ar šo piemēru. Kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar nesavtību un spēju uzupurēties. Tas parāda pasaulei, kāds ir mūsu Tēvs debesīs.

6. Nesavtība (Filip. 2:4)
Vai tu dod, lai kaut ko saņemtu pretī, vai ari no sirds pilnības? Nesavtība ir tā, kas saka: “Lai ko tev arī vajadzētu, es tev to došu.” Tā liek citus turēt augstāk par sevi, un Dievu – augstāk par visu. Lai gan tas nav tas vieglākais uzdevums, nesavtība par tavu būtību pastāsta daudz vairāk, nekā tu vari iedomāties. Jo tas, kas mums ir, jau pašā sākumā mums nav piederējis.

7. Uzticamība (Mt. 5:37)
Ja mēs kā kristieši kaut ko apsolām izdarīt, tad solījums jāpilda. Lai gan mēs visi kļūdāmies un mums nesanāk, tas, ka atspoguļojam Kristus pastāvību cilvēku vidū, parāda, cik izcils viņš ir. Ejot kopā ar Jēzu, mums jāparāda, ka mums var uzticēties, ka mēs doto vārdu nelaužam.

8. Cieņa (1.Pēt. 2:17)
Mēs noteikti satiksim cilvēkus ar citādiem uzskatiem, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram šos citādos uzskatus cienīt, arī ja tiem nepiekrītam. Masu mēdiji nemitīgi publisko ziņas par kristiešiem, kas izrāda necieņu – un šādas ziņas mums liek atkāpties un teikt, ka mēs tā nekad nedarītu. Mums jābūt pazīstamiem līdzcilvēku vidū kā cieņpilniem cilvēkiem, kas pat nesaskaņu gadījumā spēj parādīt mīlestību un žēlsirdību.

Oriģināls šeit

Par Dieva valstību, kokiem un nosmakušām zivīm

31 Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. 32 Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” 33 Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.”

44 Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. 46 Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.

47 Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. 48 Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. 49 Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem 50 un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.

51 Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” 52 Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”
Mt. 13: 31-33, 44-52

Ir līdzības, ko Jēzus skaidro, un ir līdzības, ko Jēzus saviem mācekļiem neskaidro. Acīmredzot, sākumā (visa Mateja ev. 13. nodaļa ir veltīta līdzībām) Jēzus sekotāji mācās Jēzus valodu, apgūst viņa lietotās metaforas un simbolus, un tikai uz nodaļas beigām, kad Jēzus ir pārliecināts, ka viņu klausās un ieklausās, viņš dod vaļu līdzību sērijai bez skaidrojumiem.

Šo līdzību uzdevums nav tik daudz apgaismot prātu, cik apskaidrot sirdi; ļaut sajust, kāda tad ir tā debesu valstība, kuŗas atnākšanu ir sludinājuši pravieši, un Jāņa sūtītajiem mācekļiem no sirds apliecinājis Jēzus (Mt. 11:2-6). Pāris precīzos teikumos Jēzus klausītājiem liek sajust kaut ko no viņu pašu pieredzes:

1. sinepju stāds un raugs.

Visi, kas kādreiz ir jelko audzējuši no sēklas, pazīst brīnuma sajūtu, kas rodas, vērojot, kā kaut kas mazs un samērā nepievilcīgs (apaļš, iegarens, plakans utt) pārtop vispirms nelielā, zaļā stādā un tad – nobriedušā augā. Un cik līdzīgi tādi mazi stādi ir – kamēr neparādās otrās lapas, ir diezgan gŗūti atšķirt bieti no balandas vai liepu no āboliņa. Sēkla ir maza, tā aug un attīstās klusi un nemanāmi, bet galu galā izaug par to, kas viņai lemts.

Paralēli stāstam par sinepju sēklu, Jēzus piemin raugu, kas arī ir kluss pārveidotājs. Raugs sašķeļ cukurus un pārvērš miltu un ūdens maisījumu par mīklu, no kā tālāk top mūsu dienišķā – un arī svētku – maize. Par to, ka raugi ir dažādi, jārunā citu reizi.

2. Manta un pērle.
Abos gadījumos ļaudis, kuŗi pārdod visu, lai iegūtu lauku un pērli, zina, ko meklē. Viņi apzinās, ka šis dārgums ir vērtīgāks nekā viss, kas viņiem līdz šim piederējis; apzinoties to, viņi pieņem lēmumus un nekavējoties rīkojas.
Interesanti ir tas, ka atradēji abi slēpj savu atradumu, līdz kamēr ir ieguvuši uz to likumīgas tiesības.

3. Tīkls un zivis.
“..vēl debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā.”

Ja tīkls atrodas ūdenī pārāk ilgi, tajā saķeŗas viss iespējamais – ūdenszāles, nirpīles, zivis, tukšas pudeles… tie, kas nespēj elpot dotajos apstākļos, iet bojā. Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem, tiem, kas pazīst viņa valodu un jau ir apņēmušies viņam sekot.

Baznīcā bieži dzirdam, ka te ir mazliet debesu valstības. Un tā tas arī ir, jo Jēzus klātbūtnē ir debesu valstība. Varbūt, ka varam domāt par Dieva radīto pasauli kā jūŗu, kur peld dažādas būtnes. Baznīca tad kļūst par tīklu, kur apstāties,lai piedzīvotu Dieva valstību jau šeit uz zemes.

Šeit arī brīdinājums tiem, kas Baznīcu vada un tīklu met, un tiem, kas tīklā apstājas – laiku beigās tiks izvilktas visas zivis. Un daļa no tām būs sapuvušas. Kas liek zivij tīklā sapūt?
a) tā ir sapinusies un nespēj pakustēties, dabū gangrēnu un sapūst; b) tā nevar paelpot, nosmok un sapūst; c) tā ir ievainota, nevar aizbēgt, dabū infekciju un sapūst.

Baznīcas – ikkatras draudzes vadītāju un ikdienas ļaužu, Kristum ticīgo rokās ir viņu līdzbiedru mūžība: vai kāds mums blakus nesmok no neizprotamām tradīcijām, no tā, ka ‘tā ir tāpēc, ka tā ir, jo es tā teicu’? vai kristīgais brālis/māsa nav ievainots/a un mūsu nepiedošanas un bezdarbības dēļ klusītēm neiet bojā? vai tie, pie kuŗiem tik ļoti pierasts, ja ‘gan jau izdarīs’, nemanāmi neizdeg, jo nesaņem atbalstu un pozitīvu vērtējumu? vai draudzē Bībeles mācības vietā neizplatās jaunā laikmeta un nekristīgu mācību infekcijas?

Kristus mācekļu – mūsu – cilvēku zvejošanas darbs ir gan cildens un paša Jēzus pavēlēts, gan arī atbildīgs: laiku beigās mūsu darba augļus šķiros eņģeļi pēc Dieva standartiem, un Viņa priekšā mēs būsim atbildīgi.

4. Kopskats.
Debesu valstība nav nezināma un nepazīstama; mēs to saņemam Kristībā un Sakramentos, mēs to izjūtam sadraudzībā un mūzikā. Tā ir tā vērtība, tā pastāvība pasaulē, kuŗas dēļ ir vērts pārkārtot prioritātes un laika sadalījumu. Šīs līdzības izaicina – vai tev ir gana iekšā, lai noliktu malā mazās lietas un pievērstos mūžībai? nē, ne mūžībai, Mūžībai? Jo tā tevi darīs bagātāku nekā iepriekš.

Jēzus savas līdzības stāsta, lai ļautu saviem klausītājiem sajust, kā klusi aug augumā Dieva valstība – kā koks, kuŗa zaros debesu putni var droši vīt ligzdiņas un audzināt savus jaunuļus, kā raugs, kas pārveido miltus par brīnišķīgu, garšīgu maizi. Debesu valstībai nav jāparādās pēkšņi un nomācoši – tā nāk mierīgi un savā laikā, tās cēlēju uzdevums ir likt zemē sēklu, iejaukt mīklu un nodrošināt apstākļus, kur iespējama augšana.

Un uzmanīsimies, lai ražas dienā, tīkla izvilkšanas dienā un lielajā škiŗošanā mēs, kas šodien esam viņa redzamā Baznīca, tiekam sakrāti viņa klētīs kopā ar tiem, ko esam mīlējuši.

L.T.L.
Teikts 2014. gada 27. jūl. Trīsvienības baznīcā

Dr. Mārtiņš Luters – Īss Pamudinājums Uz Grēksūdzi

Par grēksūdzi arvien esam mācījuši, ka tai jābūt brīvai,  Jo līdz šim – kā to visi esam pieredzējuši – nav bijis nekā grūtāka kā tas, ka ikviens tika piespiests sūdzēt grēkus, pastāvot augstākā, nāves grēka draudiem. Turklāt pati grēksūdze bija padarīta par tik smagu lietu un sirdsapziņa tā nomocīta ar dažādo grēku uzskaitījumu, ka neviens nespēja pietiekami izsūdzēt savus grēkus. Un pats ļaunākais bija tas, ka neviens nemācīja, cik vajadzīgai, mierinošai un iepriecinošai vajadzētu būt grēksūdzei, tieši pretēji – tā bija padarīta par vienām vienīgām bailēm un elles mokām, tā ka ikviens bija spiests sūdzēt grēkus un tomēr ienīda grēksūdzi vairāk par visām lietām. Nu esam kļuvuši brīvi no šim trim lietām un saņēmuši kā dāvanu to, ka varam sūdzēt grēkus ne piespiesti, ne baiļu dzīti. Tāpat esam atbrīvoti no mokošās visu grēku precīzas uzskaitīšanas; turklāt mums dota priekšrocība zināt, kā grēksūdzi svētīgi lietot par mierinājumu un stiprinājumu mūsu sirdsapziņai.

Taču tagad katrs – un daudzi diemžēl to jau pārāk labi iemācījušies – var darīt, ko grib, uztverot brīvību tā, it kā nemaz vairs nevajadzētu sūdzēt grēkus. Viņi pārlieku veikli iemācījušies to, kas citkārt mums nāk par labu, un uzņem visu pārāk viegli – ja jau Evaņģēlijs ir maigs un tīkams. Taču šādas cūkas (kā esmu sacījis), nedrīkstētu tikt pie Evaņģēlija, nedz ko no tā saņemt. Tām būtu jāpaliek zem pāvesta varas, lai tiktu mocītas un dzītas sūdzēt grēkus, gavēt utt. vairāk, nekā līdz šim. Jo, kas negrib ticēt Evaņģēlijam, nedz pēc tā dzīvot un rīkoties, kā kristietim piederas, tas arī nedrīkst baudīt Evaņģēliju. Kā gan tu varētu vienīgi baudīt Evaņģēlija labumu, neko nedarīdams un nelikdamies par to ne zinis? Tādēļ mēs vēlētos, kaut tādiem ļaudīm neko nebūtu sludinājuši, tāpat arī negribētu tiem piešķirt neko no mūsu brīvības, bet drīzāk gan atkal pakļaut viņus pāvestam vai vēl kādam, kas pār tiem valdītu kā īsts tirāns, jo ļaudīm, kuri negrib paklausīt Evaņģēlijam, nekas cits arī neder, kā vien šāds cietumu uzraugs, Dieva velns un bendes kalps. Turpretim pārējiem – tiem, kuri labprāt uzklausa – arvien sludināsim, tos pamudināsim, aicināsim un iedrošināsim, lai viņi šo brīnišķo dārgumu, kas caur Evaņģēliju tiek sniegts, nepalaistu garām. Tādēļ gribam teikt kādus vārdus arī par grēksūdzi, lai pamācītu un brīdinātu vienkāršos ļaudis.

Kā jau esmu sacījis, ka bez šis grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par visu kristiešu kopīgu atzīšanos, proti, kad vienatnē sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu Dievam vai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. “, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.

Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu. Mēs visi savā starpā esam parādnieki, tādēļ mums arī atklāti jāatzīstas vienam otra priekšā, nekaunoties no pārējiem. Tas ir, kā māca sakāmvārds: “Ja viens ir dievbijīgs, visi ir dievbijīgi”, un neviens taču nedara Dievam vai savam tuvākajam to, ko vajadzētu darīt. Taču līdzās parādam vispār ir arī īpaši pārkāpumi, kā, piemēram, kur viens otru ir sadusmojis, – lai lūdz piedošanu. Tā arī lūgšanā Mūsu Tēvs saņemam divas absolūcijas: ka mums ir piedots tas, ko esam grēkojuši pret Dievu, un tas, ko esam grēkojuši pret savu tuvāko, un mēs piedodam savam tuvākajam un ar viņu salīdzināmies.

Līdzās šādai atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kura notiek vienatnē, vienam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis Absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem. Tad nu sirdij, kura jūt savu grēku un ilgojas mierinājuma, šeit ir drošs patvērums, kur tā atrod Dieva vārdu un dzird, ka Dievs caur cilvēka muti to atraisa no grēkiem un dara brīvu.

Tā nu ievēro – kā jau bieži esmu sacījis, – ka grēksūdze sastāv no divām daļām. Pirmā no tām ir mūsu darbi un rīcība, tas ir, ka es izsūdzu savus grēkus, lūdzu mierinājumu un atspirdzinājumu manai dvēselei. Otra ir darbs, kuru dara Dievs, kas caur Vārdu, kuru licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem. Tas arī ir pats svarīgākais un cēlākais, kas dara grēksūdzi tik dārgu un iepriecinošu. Tā nu līdz šim esam raudzījušies tikai uz mūsu darbu un neesam domājuši tālāk, kā vien – vai esam šķīsti izsūdzējuši grēkus; bet otra, pati svarīgākā daļa, palikusi neievērota un nesludināta, itin kā grēksūdze būtu tikai labais darbs, ar kuru mums jāmaksā Dievam. Kur grēksūdze nebija bijusi pilnīga un precīza, tur mums tika sacīts, ka Absolūcija nav spēkā, nedz grēki piedoti. Tā ļaudis tika novesti tik tālu, ka ikvienam bija jākrīt izmisumā, cenšoties pilnīgi izsūdzēt grēkus (kas nemaz nebija iespējams) un nespējot rast mierinājumu sirdsapziņai, nedz paļauties uz Absolūciju. Tādā kārtā viņi bija padarījuši grēksūdzi ne vien nevajadzīgu, bet arī grūtu un nepatīkamu, nodarot postu dvēselei.

Tādēļ, uzlūkojot grēksūdzi, mums jāizšķir šis divas daļas, ievērojot, ka mūsu darbs ir niecīgs, turpretī Dieva vārds – augsts un cildens. Neraudzīsimies uz to tā, it kā paši gribētu darīt kādu brīnišķu darbu un sniegt to Dievam, bet vienīgi no Viņa ņemt un saņemt. Tu nedrīksti nākt un stāstīt, cik dievbijīgs vai ļauns esi; ja esi kristietis, es to tāpat labi zinu, ja ne – zinu vēl labāk. Bet tev jānāk, lai izteiktu savu vajadzību un ļautu tev palīdzēt, iepriecināt tavu sirdi un sirdsapziņu.

Turklāt neviens nedrīkst tevi dzīt ar pavēlēm, tāpēc mēs sakām: kas ir vai vēlas būt kristietis, tam šeit ir uzticams padoms – lai nāk un saņem brīnišķīgo dārgumu. Ja neesi kristietis vai arī neilgojies pēc šā mierinājuma, – mēs tevi nespiedīsim, lai to dara citi. Tā atceļam visu pāvesta tirāniju, likumus un spaidus kā nevajadzīgus, jo mēs mācām: kas nenāk uz grēksūdzi labprātīgi un Absolūcijas dēl, tam no grēksūdzes jāatturas. Arī tam, kas nāk, paļaudamies uz savu darbu – lai cik šķīsti viņš savus grēkus izsūdzējis – vajadzētu atturēties. Bet mēs brīdinām: tev jāsūdz grēki un jāuzrāda savas vajadzības ne tādēļ, lai paveiktu labu darbu, bet gan – lai dzirdētu, ko Dievs liek tev sacīt. Viņa piedošanas Vārds jeb Absolūcija ir tas, kas tev jāuzlūko, redzot, cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību kā brīnišķīgs, nenovērtējams dārgums.

Ja to visu labi izskaidrotu, kā arī parādītu mūsu postu, kuram vajadzētu mūs mudināt un aicināt uz grēksūdzi, tad nevajadzētu daudz piespiešanas. Paša sirdsapziņa ikvienu dzītu un darītu tik bažīgu, ka viņš būtu priecīgs izsūdzēt grēkus un rīkotos gluži kā nožēlojams ubags, kas izdzirdējis, ka kādā vietā tiek izdalītas bagātīgas dāvanas, nauda vai apģērbi: tam nevajadzētu, lai tiesas kalps viņu dzītu un sistu; tāds nabags pats skrietu, cik ātri vien spēj, lai nenokavētu. Ja turpretī izdotu pavēli, ka visiem ubagiem jāskrien uz šo vietu, nenorādot iemeslu un nesakot, ko šeit meklēt un saņemt, – kas cits tur varētu iznākt, kā vien tas, ka visi ietu ar nepatiku, necerēdami ko saņemt, bet tikvien spēdami, kā parādīt savu nabadzību un postu? Tur nevarētu smelties daudz prieka vai mierinājuma, drīzāk gan – tikai vēl vairāk ienīst šo pavēli.

Tā mēs mācām, cik jauka, brīnišķīga un mierinoša ir grēksūdze, un pamācām nenicināt tādu dārgu mantu, ievērojot, cik ļoti tas mums vajadzīgs. Tā nu, ja esi kristietis, tev nevajag ne manas piespiešanas, ne pāvesta likuma; tu pats sevi piespiedīsi un lūgsi man, lai varētu kļūt līdzdalīgs pie šā dārguma. Bet, ja gribi to nicināt, augstprātīgi noraidīdams grēksūdzi, mēs pasludinām tev galīgo spriedumu: tu neesi kristietis un nedrīksti baudīt Sakramentu. Jo tu nicini to, ko kristietis nedrīkst nicināt, līdz ar to arī nevari saņemt grēku piedošanu. Un šī ir droša zīme, ka tu nicini arī Evaņģēliju.

Īsi sakot: mēs negribam pazīt nekādus spaidus. Bet, kas neuzklausa mūsu sludināšanu un pamācību, kas neseko tai, gar to mums nav nekādas daļas, tāds arī neko nesaņems no Evaņģēlija. Ja esi kristietis, tev jābūt līksmam, ka vari nākt uz grēksūdzi, kaut būtu jāskrien simts jūdžu, tu nāksi pats un neliksi sevi mudināt, bet pats mūs mudināsi, jo mēs nākam pēc pavēles, bet tu – no brīva prāta. Mēs nespiežam nevienu, bet ļaujam, lai steidzas pie mums, gluži kā viņi no mums prasa, lai sludinām un sniedzam Sakramentu.

Tādēļ, kad es pamudinu uz grēksūdzi, es nedaru neko citu kā -mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi. Jo, kas vēlas būt dievbijīgi kristieši, kļūt brīvi no saviem grēkiem un iemantot mierīgu sirdsapziņu, tiem jau ir īsts izsalkums un slāpes. Tie tver pēc ēdiena gluži kā vajāts briedis, karstuma un slāpju mocīts, kā 42. psalmā lasām: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!” Tas ir, kā briedis ilgojas pēc skaidra ūdens, tik ļoti es ilgojos pēc Dieva vārda, Absolūcijas un Sakramenta. Redzi, tā būtu pareizi jāmāca par grēksūdzi, lai modinātu labpatiku un mīlestību pret to, ka ļaudis nāktu un steigtos pie mums vēl vairāk, nekā mēs paši gribētu. Mēs pacelsim rokas, teikdami slavu un pateicību Dievam, ka esam nākuši pie šādas atziņas un žēlastības. Āmen.

Jautājumi pārdomām: 1. Kādas divas izpratnes par grēksūdzi te ir minētas? Kas raksturīgs katrai no tām? 2. Kāda saistība Evaņģēlijam un grēksūdzei? Kā Luters to pamato? 3. Kādus trīs grēksūdzes veidus Luters piemin? 4. Kādās divās daļās iedalāma grēksūdze? Kas kurai raksturīgs? 5. Kāds ir galvenais iemesls, lai ietu pie grēksūdzes? Ko no tā vajadzētu secināt?

Pieci grēksūdzes veidi (pēc grāmatas “Kristīgā Mācība”): 1. nepārtaukta grēksūdze Dieva priekšā 2. Kopīga grēksūdze dievkalpojuma laikā 3. Privāta grēksūdze mācītājam 4. Mīlestības grēksūdze sava tuvākā priekšā 5. Atklāta grēcinieka bikts visas draudzes priekšā (gadījumā, ja cilvēks ir grēkojis pret visu draudzi, utt.)

Vasarsvētki: uguns Bābeles tornī

Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi…

Apustuļu darbu 2. nodaļā parādīts, kā rodas daudznacionālā Baznīca, dibināta uz pilnīgas līdztiesības pamatiem, visus aptveŗoša, katru pieņemoša, nepakļauta impērijai (bet ar prieku sagaida tūristus no Romas) ar minimālu funkcionālu hierarhiju, kopība, ko no iekšienes vada Svētais Gars. Tā taču ir, vai ne?

Bet redzamo vienkāršību sabojā vairāki pretīgi ieradumi:

  •  Nevienlīdzība

Parasti tā izskatās pēc izredzētības atziņas, ko varam novērot pie visiem rasistiem, liekuļiem un noteikta dzimuma aizstāvjiem dažādās devās un formās, bet vienmēr un visur. Runa ir par varu, nevis dzimumu.

  • Šaurpierīga noslēgtība

– varbūt pat Vasarsvētku kopienas pārvēršana par noslēgtu cilti. Sākotnējā iecere bija, ka dažādās domas un instinkti, kas cīnās savā starpā, tiek pārvērsti par dažādības simfoniju. Baznīcas aicinājums bija stāvēt pāri šaurpierīgai noslēgtībai, nevis kļūt par specializētu ticīgo grupējumu, kas izteikti lepojas ar saviem paradumiem un iestādījumiem un vārda tiešā nozīmē pielūdz savu izredzētību.

  • Vienveidība

Jo roka roku mazgā. Bara instinkts pats sev kaitē, mēģinādams rast drošību lielā pulkā, pakļaudamies racionāli domājošo tirānijai, grupas domāšanai un liekulībai. Iestādījums sevi uztveŗ pārāk nopietni. Gars tiek pakļauts likuma burtam, iepīts birokrātisma tīklos un deaktivēts.

Varbūt tās krīzes, kas piemeklē šodienas Baznīcu, nav kaut kas pēkšņs un negaidīts, bet gan nenovēršams rezultāts sakņu zaudēšanai. Ārējās un iekšējās nelaimes, ko Baznīca piedzīvo, atraisa instinktīvu praktisku mīlestību, īpaši ikdienas kristiešu vidū. Atšķirība ir vienkārši aicinājums mīlēt arī ienaidniekus.

Diemžēl tās pašas nelaimes arī rada nevienlīdzības, liekulības un diskriminācijas uzliesmojumus un turpina imperiālismu, institucionālo inerci, samierināšanos ar visu un apsēstību ar paštēlu. Uzmanieties no farizeju rauga, saka Jēzus. Uzmaniet paši sevi, jūs balsinātie kapi, odžu dzimums!

Mēs nevaram atrisināt visas pasaules problēmas, bet mēs varam cīnīties ar trūdēšanu sevī pašā un starp mums. Tad, atgriezušies no grēkiem un būdami gaismā, mēs varam raudzīties pasaulē un, citējot Wendell Berry, praktizēt augšāmcelšanos. Kas zina – varbūt pasaules redzējums, kas ir dzīvs un maina dzīvi, pēkšņi sāk pieaugt tāpat, kā tas notika Jeruzalemes ielās Vasarsvētku dienā.

 

Tulkots no bīskapa Alan Wilson raksta