Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?

Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.

Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?

Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:

a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus;
f. skat. a.

Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?

Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka

tie, kuŗi iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.

Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘  (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.

Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.

Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.