Mana Kunga vaigs


Nav manā priekšā Kunga attēla:
Viņš savus darbus nerakstīja akmenī,
un kokā neiecirta –

Aiz viņa nepalika kapakmens
Vai apputējis tīstoklis;
viņš visas atmiņas par sevi uzticēja
vien sirdīm – cilvēkiem.

Kas seju redz, redz tik pa daļai
Kas garu sajūt, ko tā slēpj –
tas visu redz,
tam vairāk nevajag.

Lej savu dzīvi manā, Kungs,
Nāc manā sirdī,
un tad man tiešām acu priekšā mūžam būs
Tavs mīļais vaigs.

Tulkots ar Northumbria Trust Ltd. atļauju no grāmatas “Celtic Daily Prayer” (Ķeltu ikdienas lūgšanas)

Lieldienas gaidot

Pēc brīža būs Lieldienas. Pēc brīža būs iespēja Vēlreiz padomāt – par to, ko Kristus darījis manis dēļ. Par to, ko es esmu darījis, lai Kristum būtu jāmirst. Un iespēju robežās lūgt Viņam, lai pieliek no sevis to, kas man pietrūkst, kas tev pietrūkst, kas pietrūks mūsu attiecībām ar Dievu un vienam ar otru. Bet – lai viss nepaliktu tais pelēkās krāsās vien – šis Lieldienu laika dziesmas teksts. Klusumam ar Dievu domāts.

Es saku katram, ka Viņš dzīvs, ka elles cietums krīt, ka Viņš no nāves saitēm brīvs un mūsu vidū mīt.

Jo ceļš, ko Kristus staigājis, ved debess godībā, un kas tā pēdas meklējis, tas nonāks tēvijā.

Nu velti skumt un sēroties, ja draugs kāds nāvē krīt, jo cerība reiz redzēties kā zvaigzne tumsā spīd.

Priekš katra darba teicama nu sirds še sasilt drīkst, jo sēkla, kas še sējama, mums jaunā dzīvē dīgst.

Viņš dzīvo, mūsu patvērums, Viņš mūs vairs neatstās un svētkus šos Viņš devis mums priekš atjaunošanās. (108. dziesma Dziesmu grāmatā)