Svētie stāsti

Mācītājs Austris Rāviņš sprediķī stāstīja šādu stāstu:

Sensenos laikos pasaulei draudēja bojāeja. Un sapulcējās priesteŗi, paņēma līdzi visu vajadzīgo un devās uz svēto kalnu, kur pēc seniem priekšrakstiem uzbūvēja svēto altāri, iededza svēto uguni, skaitīja svētās lūgšanas, dziedāja svētās dziesmas un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Tad pagāja liels laiks, un pasaule dzīvoja laimīga, līdz tai atkal draudēja bojāeja. Senie priesteŗi visi jau bija miruši, bet viņu pēcnācēji dzīvoja. Tad sapulcējās visi jaunās paaudzes priesteŗi, paņēma līdzi dažādas lietas un devās uz svēto kalnu. Viņi bija aizmirsuši, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni, bet viņi atcerējās svētās lūgšanas un dziedāja svētās dziesmas, un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Lasīt tālāk..

Mana Kunga vaigs


Nav manā priekšā Kunga attēla:
Viņš savus darbus nerakstīja akmenī,
un kokā neiecirta –

Aiz viņa nepalika kapakmens
Vai apputējis tīstoklis;
viņš visas atmiņas par sevi uzticēja
vien sirdīm – cilvēkiem.

Kas seju redz, redz tik pa daļai
Kas garu sajūt, ko tā slēpj –
tas visu redz,
tam vairāk nevajag.

Lej savu dzīvi manā, Kungs,
Nāc manā sirdī,
un tad man tiešām acu priekšā mūžam būs
Tavs mīļais vaigs.

Tulkots ar Northumbria Trust Ltd. atļauju no grāmatas “Celtic Daily Prayer” (Ķeltu ikdienas lūgšanas)