Mācītājs Austris Rāviņš sprediķī stāstīja šādu stāstu:
Sensenos laikos pasaulei draudēja bojāeja. Un sapulcējās priesteŗi, paņēma līdzi visu vajadzīgo un devās uz svēto kalnu, kur pēc seniem priekšrakstiem uzbūvēja svēto altāri, iededza svēto uguni, skaitīja svētās lūgšanas, dziedāja svētās dziesmas un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.
Tad pagāja liels laiks, un pasaule dzīvoja laimīga, līdz tai atkal draudēja bojāeja. Senie priesteŗi visi jau bija miruši, bet viņu pēcnācēji dzīvoja. Tad sapulcējās visi jaunās paaudzes priesteŗi, paņēma līdzi dažādas lietas un devās uz svēto kalnu. Viņi bija aizmirsuši, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni, bet viņi atcerējās svētās lūgšanas un dziedāja svētās dziesmas, un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.