Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība

[fragments no uzrunas draudzes darbiniekiem]

1. Izvairīsimies no tenkām
fishJaunā Derība brīdina no tenkām. Grieķu vārds, ko tulko kā ‘tenkas’ nozīmē čukstēšanu vai čukstētāju. Citiem vārdiem sakot, uzsvars nav uz informācijas nepatiesumu, bet gan uz to, ka informācija tiek kaut kādā veidā slēpta. Tā nav atklāta, tieša un visiem pieejama. Tai apkārt ir tumsa. Tā nedarbojas mīlestības gaismā. Tā nav vērsta uz dziedināšanu. Tā baro patmīlīgu vēlmi izskatīties pareizam, nespēlējot pēc mīlestības likumiem.

Pāvils 2. vēstulē korintiešiem raksta – Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos,[..] ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības. (2. Kor. 12:20)

Continue reading “Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība”

Kā ēnas parādās

Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?

Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.

Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?

Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:

a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus;
f. skat. a.

Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?

Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka

Krusta ēna
Krusta ēna

tie, kuŗi iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.

Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘  (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.

Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.

Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.

Gavēņa laika pārdomas no Tezē kopienas Francijā

Gavēnis: pievērsties Dievam

Brālis Aloīzs

Ceļš cauri tuksnesim

Gavēnis pirmām kārtām pievērš mūsu domas tuksnesim – vietai, kur Jēzus vientulībā pavadīja četrdesmit dienas, vietai, ko Dieva tauta maldījās četrdesmit gadus. Tomēr, kad ik gadus pienāca tās piecas nedēļas pirms Lieldienām, brālis Rožē parasti gan mēdza teikt, ka tas nav laiks skarbai attieksmei vai skumjām, vai vainas kultivēšanai, bet gan laiks, kad izdziedāt piedošanas prieku. Viņš Gavēņa laiku uzskatīja par četrdesmit dienām, kuŗu laikā sagatavoties no jauna atklāt mūsu dzīves mazos pavasaŗus.

Mateja evaņģēlija sākumā, kad Jānis Kristītājs sauc: Atgriezieties no grēkiem!, viņš ar to domā – Atgriezieties pie Dieva!. Jā, Gavēņa laikā mēs vēlamies vērsties pie Dieva, lai saņemtu piedošanu. Kristus ir uzvarējis ļaunumu, un viņa nemitīgā piedošana arī mums ļauj atjaunot savu iekšējo dzīvi. Mūs aicina mainīt savu būtību: nepievērsties sev un savam individuālam perfekcionismam, bet gan meklēt kopību ar Dievu un kopību ar citiem.

Pievērsties Dievam! Tiesa, rietumu pasaulē daudziem ticēt Dievam kļūst arvien gŗūtāk. Viņi uzskata Dieva eksistenci par savas brīvības ierobežojumu. Viņi domā, ka viņiem vieniem pašiem jācīnās un jāveido sava dzīve; viņiem pat prātā neienāk doma, ka Dievs varētu staigāt viņiem blakus.

Pirms gada es ciemojos pie brāļiem, kas trīsdesmit gadus dzīvo Korejā. Pa ceļam mums ar vēl vienu brāli bija vairākas tikšanās ar jauniešiem dažādās Āzijas valstīs. Āzijā man pēkšņi kļuva skaidrs, ka lūgšana ir dabiska. Cilvēki no dažādām reliģijām kopā spontāni lūdza – ar cieņu, pat pielūgsmi.

Protams, austrumos nav mazāk spriedzes un vardarbības izpausmju kā rietumos. Bet, iespējams, tur ir skaidrāk sajūtama cilvēka nepilnība, cieņa pret dzīvības brīnumu, radīšanu, noslēpums, nākamā dzīve.

Kā mēs varam atjaunot savu iekšējo dzīvi, arvien no jauna atklājot personīgas attiecības ar Dievu? Ikvienā no mums ir slāpes pēc bezgalīgā. Dievs mūs ir radījis ar alkām pēc absolūtā. Un mums jāļauj šai tieksmei dzīvot mūsos!

Viena Tezē dziesma runā par tādām ilgām. Vārdus sarakstījis spāņu dzejnieks Luiss Rozaless, kuŗš iedvesmojies no Sv. Jāņa no Krusta: “Mēs ejam naktī caur tumsu un meklējam dzīvo ūdeni. Vienīgi slāpes dod gaismu.” Daži Gavēņa laiku uztveŗ burtiski – ne jau tāpēc, ka askētisms pats par sevi būtu vērtība, bet tāpēc, ka katrā no mums ir dziļāka ilgošanās nekā virspusējās ilgas, būtiskākas slāpes, un šīs slāpes var apgaismot mūsu meklējumu ceļu.

Ja mēs reizēm staigājam naktī vai mums šķiet, ka šķērsojam tuksnesi, tas nav tāpēc, ka sekojam ideālam – nē, mēs sekojam personai, Kristum. Mēs neesam vieni; viņš iet mums pa priekšu. Sekošana Viņam nozīmē iekšēju cīņu, nepieciešamību pieņemt lēmumus, būt uzticīgiem visu mūžu. Šai cīņā mēs nepaļaujamies uz saviem spēkiem, mēs paļaujamies Viņa klātbūtnei. Ceļš nav iepriekš izplānots; tas nozīmē arī tikt pārsteigtam, darīt negaidīto.

Un Dievs nenogurst, no jauna dodamies ar mums ceļā. Mēs varam ticēt, ka ir iespējama kopība ar Viņu un arī nenogurt no nepieciešamības arvien atsākt cīņu. Mēs necīnāmies, lai parādītos Dieva priekšā labāki, nē – mēs piekrītam virzīties uz priekšu kā evaņģēlija nabagie, kas pilnībā uzticas Dieva žēlastībai.

Evaņģēlijs mudina uz dzīves vienkāršību. Tas mūs aicina kontrolēt savas vēlmes, lai varētu novilkt robežas – ne tāpēc, ka mūs kāds piespiestu, bet tāpēc, ka mēs tā izvēlamies. Šodien tāds aicinājums kļūst ļoti svarīgs – ne vien personīgā līmenī, bet arī dažādu sabiedrības grupu dzīvē. Tiem, kas atrodas priviliģētā stāvoklī, brīvi izvēlēta vienkāršība palīdz pretoties kārdinājumam iegūt to, kas ir lieks, un palīdz cīnīties pret nabadzību, kas tiek uzspiesta jau tā nabagajiem.

Gavēņa laikā uzdrošināsimies pārskatīt savu dzīves stilu – ne jau tāpēc, lai tiem, kas var izdarīt mazāk, liktu justies vainīgiem, bet lai solidarizētos ar nabagiem. Evaņģēlijs mūs mudina brīvi dalīties ar to, kas mums pieder vienkāršā radīšanas skaistumā.

Dienas laikraksts La Croix lūdza brāli Aloīzu uzrakstīt meditācijas lielajiem kristiešu svētkiem 2008.-2009 gadā.

Vēstules oriģināls šeit.

Cīniņš naktī

Jēkabs naktī palika viens un cīnījās ar kādu līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25-31)

Dievs atnāk pie cilvēkiem naktī un tumsā, lai iečekotu, vai cilvēks ir gatavs ar nezināmo cīnīties.
Jēkabs cīņā cieši satveŗ Dievu – tik cieši, ka Dievs nespēj izrauties un doties savās Dieva gaitās.
Jēkabs atteicās palaist Dievu vaļā, kamēr tas viņu nesvētīs.
Cīņa ar nezināmo – un pieķerties Dievam, –  neatlaisties, kamēr Viņš nav mūs svētījis.
Dievs izmaina Jēkaba vārdu – viņš kļūst par Dieva tautu, par to, kuŗš redzējis Dievu un palicis dzīvs.

Izvēlēties kļūt par Dieva tautu – par to, kuŗš redzējis Dievu un dzīvo.
Ieraudzīt nezināmajā svētību.
Satvert Kristu un nelaisties vaļā, lai arī kā ietu ikdienā.
Saņemt svētību.
Iemīlēt.

L.T.L.