Gavēņa laika pārdomas no Tezē kopienas Francijā

Gavēnis: pievērsties Dievam

Brālis Aloīzs

Ceļš cauri tuksnesim

Gavēnis pirmām kārtām pievērš mūsu domas tuksnesim – vietai, kur Jēzus vientulībā pavadīja četrdesmit dienas, vietai, ko Dieva tauta maldījās četrdesmit gadus. Tomēr, kad ik gadus pienāca tās piecas nedēļas pirms Lieldienām, brālis Rožē parasti gan mēdza teikt, ka tas nav laiks skarbai attieksmei vai skumjām, vai vainas kultivēšanai, bet gan laiks, kad izdziedāt piedošanas prieku. Viņš Gavēņa laiku uzskatīja par četrdesmit dienām, kuŗu laikā sagatavoties no jauna atklāt mūsu dzīves mazos pavasaŗus.

Mateja evaņģēlija sākumā, kad Jānis Kristītājs sauc: Atgriezieties no grēkiem!, viņš ar to domā – Atgriezieties pie Dieva!. Jā, Gavēņa laikā mēs vēlamies vērsties pie Dieva, lai saņemtu piedošanu. Kristus ir uzvarējis ļaunumu, un viņa nemitīgā piedošana arī mums ļauj atjaunot savu iekšējo dzīvi. Mūs aicina mainīt savu būtību: nepievērsties sev un savam individuālam perfekcionismam, bet gan meklēt kopību ar Dievu un kopību ar citiem.

Pievērsties Dievam! Tiesa, rietumu pasaulē daudziem ticēt Dievam kļūst arvien gŗūtāk. Viņi uzskata Dieva eksistenci par savas brīvības ierobežojumu. Viņi domā, ka viņiem vieniem pašiem jācīnās un jāveido sava dzīve; viņiem pat prātā neienāk doma, ka Dievs varētu staigāt viņiem blakus.

Pirms gada es ciemojos pie brāļiem, kas trīsdesmit gadus dzīvo Korejā. Pa ceļam mums ar vēl vienu brāli bija vairākas tikšanās ar jauniešiem dažādās Āzijas valstīs. Āzijā man pēkšņi kļuva skaidrs, ka lūgšana ir dabiska. Cilvēki no dažādām reliģijām kopā spontāni lūdza – ar cieņu, pat pielūgsmi.

Protams, austrumos nav mazāk spriedzes un vardarbības izpausmju kā rietumos. Bet, iespējams, tur ir skaidrāk sajūtama cilvēka nepilnība, cieņa pret dzīvības brīnumu, radīšanu, noslēpums, nākamā dzīve.

Kā mēs varam atjaunot savu iekšējo dzīvi, arvien no jauna atklājot personīgas attiecības ar Dievu? Ikvienā no mums ir slāpes pēc bezgalīgā. Dievs mūs ir radījis ar alkām pēc absolūtā. Un mums jāļauj šai tieksmei dzīvot mūsos!

Viena Tezē dziesma runā par tādām ilgām. Vārdus sarakstījis spāņu dzejnieks Luiss Rozaless, kuŗš iedvesmojies no Sv. Jāņa no Krusta: “Mēs ejam naktī caur tumsu un meklējam dzīvo ūdeni. Vienīgi slāpes dod gaismu.” Daži Gavēņa laiku uztveŗ burtiski – ne jau tāpēc, ka askētisms pats par sevi būtu vērtība, bet tāpēc, ka katrā no mums ir dziļāka ilgošanās nekā virspusējās ilgas, būtiskākas slāpes, un šīs slāpes var apgaismot mūsu meklējumu ceļu.

Ja mēs reizēm staigājam naktī vai mums šķiet, ka šķērsojam tuksnesi, tas nav tāpēc, ka sekojam ideālam – nē, mēs sekojam personai, Kristum. Mēs neesam vieni; viņš iet mums pa priekšu. Sekošana Viņam nozīmē iekšēju cīņu, nepieciešamību pieņemt lēmumus, būt uzticīgiem visu mūžu. Šai cīņā mēs nepaļaujamies uz saviem spēkiem, mēs paļaujamies Viņa klātbūtnei. Ceļš nav iepriekš izplānots; tas nozīmē arī tikt pārsteigtam, darīt negaidīto.

Un Dievs nenogurst, no jauna dodamies ar mums ceļā. Mēs varam ticēt, ka ir iespējama kopība ar Viņu un arī nenogurt no nepieciešamības arvien atsākt cīņu. Mēs necīnāmies, lai parādītos Dieva priekšā labāki, nē – mēs piekrītam virzīties uz priekšu kā evaņģēlija nabagie, kas pilnībā uzticas Dieva žēlastībai.

Evaņģēlijs mudina uz dzīves vienkāršību. Tas mūs aicina kontrolēt savas vēlmes, lai varētu novilkt robežas – ne tāpēc, ka mūs kāds piespiestu, bet tāpēc, ka mēs tā izvēlamies. Šodien tāds aicinājums kļūst ļoti svarīgs – ne vien personīgā līmenī, bet arī dažādu sabiedrības grupu dzīvē. Tiem, kas atrodas priviliģētā stāvoklī, brīvi izvēlēta vienkāršība palīdz pretoties kārdinājumam iegūt to, kas ir lieks, un palīdz cīnīties pret nabadzību, kas tiek uzspiesta jau tā nabagajiem.

Gavēņa laikā uzdrošināsimies pārskatīt savu dzīves stilu – ne jau tāpēc, lai tiem, kas var izdarīt mazāk, liktu justies vainīgiem, bet lai solidarizētos ar nabagiem. Evaņģēlijs mūs mudina brīvi dalīties ar to, kas mums pieder vienkāršā radīšanas skaistumā.

Dienas laikraksts La Croix lūdza brāli Aloīzu uzrakstīt meditācijas lielajiem kristiešu svētkiem 2008.-2009 gadā.

Vēstules oriģināls šeit.

Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

Dodot gūtais

Lasot presi, skatoties tālrādi un klausoties ziņas, rodas sajūta, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik maziņa un aptveŗama, un nekad – tik sašķelta un ievainojama.

No vienas puses, plašsaziņas līdzekļi tik to vien dara, kā piegādā milzumu ziņu par lietām, par kuŗām nevienam līdz šim nebija ne jausmas. Tādējādi cilvēks kļūst arvien informētāks un informētāks par apkārtējo pasauli.
No otras puses, ziņu galvenie objekti ir katastrofas, kaŗi, plūdi, noziegumi un augstāko aprindu dzīve, lietas, kas vidusmēra ļaudīm kutina nervus tikai tāpēc, ka viņus tās neskaŗ.
Informācijas (vai arī sensāciju) mednieki izstāda iegūtās trofejas – filmas, stāstus un fotogrāfijas – publikai pieejamās vietās un no tā uzvārās. Cilvēks kļūst par patērētāju – patērē ēdienu, dzērienu, informāciju, jūtas, attiecības – un paliek tukšs.
Jo, neko nedodot, nevar neko iegūt, kā kādu laiku atpakaļ rakstījis Rainis.

Kāds tam visam sakars ar Dievu, Baznīcu un kristietību? Pavisam vienkāršs: pie kādas baznīcas karājās zīme: Sātans atņem un dala. Dievs pieskaita un reizina. Kad jūties vientuļš un pamests, atceries, ka esi atņemts un sadalīts. Un pasaki atņēmējam kādu stipru vārdu – Jēzus.
Jo šai vārdā (vai varbūt – Vārdā?) tu vari iegūt mīlestību un draudzību. Bet tu nevari to paturēt sev vien: kad tu esi pieskaitīts, tu kļūsti par kādas summas, kopības sastāvdaļu, un mīlestība un draudzība ir jādod tālāk.

Sadalītās un ievainotās pasaules savienotājs un ārsts ir tepat, blakām. Viņu sastapt ir pavisam vienkārši. Un pasaule kļūs par vienu summu lielāka.

L.T.L.

Atstarotāji

Kristus ir Gaisma, kas apgaismo visus cilvēkus.

Ir cilvēki, kas atstaro Viņa gaismu, un pasaule kļūst gaišāka – tāpat kā tumšās ziemas dienas kļūst baltākas līdz ar sniega atnākšanu.
Ir cilvēki, kas paši neatstaro, bet saņem gaismu no apkārtējiem.
Tie, kas atstaro – tiem nepieciešams vienmēr atrasties gaismas stara tuvumā.

Jo kristietis pats nav gaisma, viņš/a ir gaismas liecinieks – atstarotājs.

Tāpēc – nēsāsim atstarotājus tumšajā laikā pie drēbēm un dvēselēs.
Jo mazais ne-gaismas gabaliņš var parādīt pasaulei Gaismu.

L.T.L.

Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.