Pēc brīža būs Lieldienas. Pēc brīža būs iespēja Vēlreiz padomāt – par to, ko Kristus darījis manis dēļ. Par to, ko es esmu darījis, lai Kristum būtu jāmirst. Un iespēju robežās lūgt Viņam, lai pieliek no sevis to, kas man pietrūkst, kas tev pietrūkst, kas pietrūks mūsu attiecībām ar Dievu un vienam ar otru. Bet – lai viss nepaliktu tais pelēkās krāsās vien – šis Lieldienu laika dziesmas teksts. Klusumam ar Dievu domāts.
Es saku katram, ka Viņš dzīvs, ka elles cietums krīt, ka Viņš no nāves saitēm brīvs un mūsu vidū mīt.
Jo ceļš, ko Kristus staigājis, ved debess godībā, un kas tā pēdas meklējis, tas nonāks tēvijā.
Nu velti skumt un sēroties, ja draugs kāds nāvē krīt, jo cerība reiz redzēties kā zvaigzne tumsā spīd.
Priekš katra darba teicama nu sirds še sasilt drīkst, jo sēkla, kas še sējama, mums jaunā dzīvē dīgst.
Viņš dzīvo, mūsu patvērums, Viņš mūs vairs neatstās un svētkus šos Viņš devis mums priekš atjaunošanās. (108. dziesma Dziesmu grāmatā)