Mēs esam ieslodzīti laikā: atcerēties var tikai pagātni, tagadne ir reizēm grūti saprotama, bet nākotne – nezināma. Tikai Dievs redz pāri visiem laikiem un visiem notikumiem.
116. psalma vārdos satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Visi laiki dalās uz pusēm: psalma autora (Dāvida) un Dieva darbu laikos. Cilvēciskā tagadne un pagātne ir savijusies ar dievišķo. Cilvēciskā tagadne izriet no dievišķās pagātnes. Dievs ir tas, kurš ir dzirdējis Dāvida rūpes un nepatikšanas, ieklausījies viņa lūgšanās grūtā brīdī. Tā ir darbība Dāvida pagātnē, Dieva tagadnē.
Dāvidam ir labs iemesls mīlēt to Kungu – Viņš ir uzklausījis Dāvida lūgšanas, izvilcis viņu no nāves tīkliem un elles bailēm, bēdām un nelaimes. Dāvids saka – es mīlu, jo. Es piesaukšu – JO. Viņš iesaka savai dvēselei būt mierā, jo. Aiz šī mazā vārda nāk kāda Dieva darbība.