Par grēksūdzi arvien esam mācījuši, ka tai jābūt brīvai, Jo līdz šim – kā to visi esam pieredzējuši – nav bijis nekā grūtāka kā tas, ka ikviens tika piespiests sūdzēt grēkus, pastāvot augstākā, nāves grēka draudiem. Turklāt pati grēksūdze bija padarīta par tik smagu lietu un sirdsapziņa tā nomocīta ar dažādo grēku uzskaitījumu, ka neviens nespēja pietiekami izsūdzēt savus grēkus. Un pats ļaunākais bija tas, ka neviens nemācīja, cik vajadzīgai, mierinošai un iepriecinošai vajadzētu būt grēksūdzei, tieši pretēji – tā bija padarīta par vienām vienīgām bailēm un elles mokām, tā ka ikviens bija spiests sūdzēt grēkus un tomēr ienīda grēksūdzi vairāk par visām lietām. Nu esam kļuvuši brīvi no šim trim lietām un saņēmuši kā dāvanu to, ka varam sūdzēt grēkus ne piespiesti, ne baiļu dzīti. Tāpat esam atbrīvoti no mokošās visu grēku precīzas uzskaitīšanas; turklāt mums dota priekšrocība zināt, kā grēksūdzi svētīgi lietot par mierinājumu un stiprinājumu mūsu sirdsapziņai.
Taču tagad katrs – un daudzi diemžēl to jau pārāk labi iemācījušies – var darīt, ko grib, uztverot brīvību tā, it kā nemaz vairs nevajadzētu sūdzēt grēkus. Viņi pārlieku veikli iemācījušies to, kas citkārt mums nāk par labu, un uzņem visu pārāk viegli – ja jau Evaņģēlijs ir maigs un tīkams. Taču šādas cūkas (kā esmu sacījis), nedrīkstētu tikt pie Evaņģēlija, nedz ko no tā saņemt. Tām būtu jāpaliek zem pāvesta varas, lai tiktu mocītas un dzītas sūdzēt grēkus, gavēt utt. vairāk, nekā līdz šim. Jo, kas negrib ticēt Evaņģēlijam, nedz pēc tā dzīvot un rīkoties, kā kristietim piederas, tas arī nedrīkst baudīt Evaņģēliju. Kā gan tu varētu vienīgi baudīt Evaņģēlija labumu, neko nedarīdams un nelikdamies par to ne zinis? Tādēļ mēs vēlētos, kaut tādiem ļaudīm neko nebūtu sludinājuši, tāpat arī negribētu tiem piešķirt neko no mūsu brīvības, bet drīzāk gan atkal pakļaut viņus pāvestam vai vēl kādam, kas pār tiem valdītu kā īsts tirāns, jo ļaudīm, kuri negrib paklausīt Evaņģēlijam, nekas cits arī neder, kā vien šāds cietumu uzraugs, Dieva velns un bendes kalps. Turpretim pārējiem – tiem, kuri labprāt uzklausa – arvien sludināsim, tos pamudināsim, aicināsim un iedrošināsim, lai viņi šo brīnišķo dārgumu, kas caur Evaņģēliju tiek sniegts, nepalaistu garām. Tādēļ gribam teikt kādus vārdus arī par grēksūdzi, lai pamācītu un brīdinātu vienkāršos ļaudis.
Kā jau esmu sacījis, ka bez šis grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par visu kristiešu kopīgu atzīšanos, proti, kad vienatnē sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu Dievam vai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. “ Jā, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.
Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu. Mēs visi savā starpā esam parādnieki, tādēļ mums arī atklāti jāatzīstas vienam otra priekšā, nekaunoties no pārējiem. Tas ir, kā māca sakāmvārds: “Ja viens ir dievbijīgs, visi ir dievbijīgi”, un neviens taču nedara Dievam vai savam tuvākajam to, ko vajadzētu darīt. Taču līdzās parādam vispār ir arī īpaši pārkāpumi, kā, piemēram, kur viens otru ir sadusmojis, – lai lūdz piedošanu. Tā arī lūgšanā Mūsu Tēvs saņemam divas absolūcijas: ka mums ir piedots tas, ko esam grēkojuši pret Dievu, un tas, ko esam grēkojuši pret savu tuvāko, un mēs piedodam savam tuvākajam un ar viņu salīdzināmies.
Līdzās šādai atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kura notiek vienatnē, vienam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis Absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem. Tad nu sirdij, kura jūt savu grēku un ilgojas mierinājuma, šeit ir drošs patvērums, kur tā atrod Dieva vārdu un dzird, ka Dievs caur cilvēka muti to atraisa no grēkiem un dara brīvu.
Tā nu ievēro – kā jau bieži esmu sacījis, – ka grēksūdze sastāv no divām daļām. Pirmā no tām ir mūsu darbi un rīcība, tas ir, ka es izsūdzu savus grēkus, lūdzu mierinājumu un atspirdzinājumu manai dvēselei. Otra ir darbs, kuru dara Dievs, kas caur Vārdu, kuru licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem. Tas arī ir pats svarīgākais un cēlākais, kas dara grēksūdzi tik dārgu un iepriecinošu. Tā nu līdz šim esam raudzījušies tikai uz mūsu darbu un neesam domājuši tālāk, kā vien – vai esam šķīsti izsūdzējuši grēkus; bet otra, pati svarīgākā daļa, palikusi neievērota un nesludināta, itin kā grēksūdze būtu tikai labais darbs, ar kuru mums jāmaksā Dievam. Kur grēksūdze nebija bijusi pilnīga un precīza, tur mums tika sacīts, ka Absolūcija nav spēkā, nedz grēki piedoti. Tā ļaudis tika novesti tik tālu, ka ikvienam bija jākrīt izmisumā, cenšoties pilnīgi izsūdzēt grēkus (kas nemaz nebija iespējams) un nespējot rast mierinājumu sirdsapziņai, nedz paļauties uz Absolūciju. Tādā kārtā viņi bija padarījuši grēksūdzi ne vien nevajadzīgu, bet arī grūtu un nepatīkamu, nodarot postu dvēselei.
Tādēļ, uzlūkojot grēksūdzi, mums jāizšķir šis divas daļas, ievērojot, ka mūsu darbs ir niecīgs, turpretī Dieva vārds – augsts un cildens. Neraudzīsimies uz to tā, it kā paši gribētu darīt kādu brīnišķu darbu un sniegt to Dievam, bet vienīgi no Viņa ņemt un saņemt. Tu nedrīksti nākt un stāstīt, cik dievbijīgs vai ļauns esi; ja esi kristietis, es to tāpat labi zinu, ja ne – zinu vēl labāk. Bet tev jānāk, lai izteiktu savu vajadzību un ļautu tev palīdzēt, iepriecināt tavu sirdi un sirdsapziņu.
Turklāt neviens nedrīkst tevi dzīt ar pavēlēm, tāpēc mēs sakām: kas ir vai vēlas būt kristietis, tam šeit ir uzticams padoms – lai nāk un saņem brīnišķīgo dārgumu. Ja neesi kristietis vai arī neilgojies pēc šā mierinājuma, – mēs tevi nespiedīsim, lai to dara citi. Tā atceļam visu pāvesta tirāniju, likumus un spaidus kā nevajadzīgus, jo mēs mācām: kas nenāk uz grēksūdzi labprātīgi un Absolūcijas dēl, tam no grēksūdzes jāatturas. Arī tam, kas nāk, paļaudamies uz savu darbu – lai cik šķīsti viņš savus grēkus izsūdzējis – vajadzētu atturēties. Bet mēs brīdinām: tev jāsūdz grēki un jāuzrāda savas vajadzības ne tādēļ, lai paveiktu labu darbu, bet gan – lai dzirdētu, ko Dievs liek tev sacīt. Viņa piedošanas Vārds jeb Absolūcija ir tas, kas tev jāuzlūko, redzot, cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību kā brīnišķīgs, nenovērtējams dārgums.
Ja to visu labi izskaidrotu, kā arī parādītu mūsu postu, kuram vajadzētu mūs mudināt un aicināt uz grēksūdzi, tad nevajadzētu daudz piespiešanas. Paša sirdsapziņa ikvienu dzītu un darītu tik bažīgu, ka viņš būtu priecīgs izsūdzēt grēkus un rīkotos gluži kā nožēlojams ubags, kas izdzirdējis, ka kādā vietā tiek izdalītas bagātīgas dāvanas, nauda vai apģērbi: tam nevajadzētu, lai tiesas kalps viņu dzītu un sistu; tāds nabags pats skrietu, cik ātri vien spēj, lai nenokavētu. Ja turpretī izdotu pavēli, ka visiem ubagiem jāskrien uz šo vietu, nenorādot iemeslu un nesakot, ko šeit meklēt un saņemt, – kas cits tur varētu iznākt, kā vien tas, ka visi ietu ar nepatiku, necerēdami ko saņemt, bet tikvien spēdami, kā parādīt savu nabadzību un postu? Tur nevarētu smelties daudz prieka vai mierinājuma, drīzāk gan – tikai vēl vairāk ienīst šo pavēli.
Tā mēs mācām, cik jauka, brīnišķīga un mierinoša ir grēksūdze, un pamācām nenicināt tādu dārgu mantu, ievērojot, cik ļoti tas mums vajadzīgs. Tā nu, ja esi kristietis, tev nevajag ne manas piespiešanas, ne pāvesta likuma; tu pats sevi piespiedīsi un lūgsi man, lai varētu kļūt līdzdalīgs pie šā dārguma. Bet, ja gribi to nicināt, augstprātīgi noraidīdams grēksūdzi, mēs pasludinām tev galīgo spriedumu: tu neesi kristietis un nedrīksti baudīt Sakramentu. Jo tu nicini to, ko kristietis nedrīkst nicināt, līdz ar to arī nevari saņemt grēku piedošanu. Un šī ir droša zīme, ka tu nicini arī Evaņģēliju.
Īsi sakot: mēs negribam pazīt nekādus spaidus. Bet, kas neuzklausa mūsu sludināšanu un pamācību, kas neseko tai, gar to mums nav nekādas daļas, tāds arī neko nesaņems no Evaņģēlija. Ja esi kristietis, tev jābūt līksmam, ka vari nākt uz grēksūdzi, kaut būtu jāskrien simts jūdžu, tu nāksi pats un neliksi sevi mudināt, bet pats mūs mudināsi, jo mēs nākam pēc pavēles, bet tu – no brīva prāta. Mēs nespiežam nevienu, bet ļaujam, lai steidzas pie mums, gluži kā viņi no mums prasa, lai sludinām un sniedzam Sakramentu.
Tādēļ, kad es pamudinu uz grēksūdzi, es nedaru neko citu kā -mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi. Jo, kas vēlas būt dievbijīgi kristieši, kļūt brīvi no saviem grēkiem un iemantot mierīgu sirdsapziņu, tiem jau ir īsts izsalkums un slāpes. Tie tver pēc ēdiena gluži kā vajāts briedis, karstuma un slāpju mocīts, kā 42. psalmā lasām: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!” Tas ir, kā briedis ilgojas pēc skaidra ūdens, tik ļoti es ilgojos pēc Dieva vārda, Absolūcijas un Sakramenta. Redzi, tā būtu pareizi jāmāca par grēksūdzi, lai modinātu labpatiku un mīlestību pret to, ka ļaudis nāktu un steigtos pie mums vēl vairāk, nekā mēs paši gribētu. Mēs pacelsim rokas, teikdami slavu un pateicību Dievam, ka esam nākuši pie šādas atziņas un žēlastības. Āmen.
Jautājumi pārdomām: 1. Kādas divas izpratnes par grēksūdzi te ir minētas? Kas raksturīgs katrai no tām? 2. Kāda saistība Evaņģēlijam un grēksūdzei? Kā Luters to pamato? 3. Kādus trīs grēksūdzes veidus Luters piemin? 4. Kādās divās daļās iedalāma grēksūdze? Kas kurai raksturīgs? 5. Kāds ir galvenais iemesls, lai ietu pie grēksūdzes? Ko no tā vajadzētu secināt?
Pieci grēksūdzes veidi (pēc grāmatas “Kristīgā Mācība”): 1. nepārtaukta grēksūdze Dieva priekšā 2. Kopīga grēksūdze dievkalpojuma laikā 3. Privāta grēksūdze mācītājam 4. Mīlestības grēksūdze sava tuvākā priekšā 5. Atklāta grēcinieka bikts visas draudzes priekšā (gadījumā, ja cilvēks ir grēkojis pret visu draudzi, utt.)
