Visus cilvēkus uzrunā iespēja neslimot, būt vienmēr veseliem un spēka pilniem. Vēl vairāk uzrunā iespēja nenovecot, un izvairīties no nāves. Šajā cilvēciskajā vēlmē un ilgās ir balstīta visa kosmētikas un farmācijas industrija – vienmēr izskatīties lieliski un mirdzoši! Vienmēr jaunākiem par saviem gadiem, un vienmēr labāk. Ik reklāma piedāvā aizvien jaunu iespēju uzlabot esošo situāciju – pērciet šo, šis būs īstais; jaunais risinājums jums sniegs nebijušas sajūtas; iesāciet savu dienu ar šo, tas sniegs jums atvieglojumu, atbrīvos, izvadīs lieko…utt! Varbūt brīžam tas var šķist uzbāzīgi un pat apnikt, bet ir jāpiekrīt, ka ne jau no zila gaisa šis piedāvājums mūs ikdienā ieskauj. Visas šīs reklāmas vārdos un tēlos izsaka visu cilvēku ilgas pēc jaunības un veselības, un bailes no vecuma un nāves. Vecums neizbēgami liecina par tuvojošos nāvi. Katrs gads ieskandina un uzbāzīgi atgādina, ka tuvojas beigas mūsu dzīvei. Vienlaikus tas ir arī milzīgs spēks un virzītājs darboties pretējā virzienā – skriet, dzīties, jo rītdiena var arī nepienākt. Tāpēc ir jāpaspēj šodien, kamēr esi dzīvs – steidzies ātrāk, vēl ātrāk…vēl…! Taču šeit ir arī kaut kas labs, jo laiks vērtību iegūst tikai pateicoties ierobežojumam, mūsu dzīves ierobežojumam – mirstībai! Bez nāves laiks būtu bezvērtīgs. Continue reading “Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!”→
Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms šausmīgā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.
Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību. Continue reading “Zaļā Ceturtdiena”→
Kādā grāmatiņā uzdūros jaukam apraksta par postmoderno (apmēram mūsdienu) cilvēku un viņa attieksmi pret
Baznīcu – tālāk seko citāts, tulkojums mans.
“Pastāvība nav postmodernā laikmeta tikums. Vislabāk tas parādās pret Baznīcu vērstā nemitīgā kritikā.
Pūlis, kas apgalvo, ka Baznīca ir kropla un ienīst Konstantīnu (Romas imperators) un kristīgās pasaules idejas, vienlaikus arī grib, lai Baznīca ir mākslu patrons, nodrošina bērniem izklaidējošas nodarbības un vada pasauli uz mieru un mīlestību.
Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?
Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.
Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?
Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:
a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus;
f. skat. a.
Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?
Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka
Krusta ēna
tie, kuŗi iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.
Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘ (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.
Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.
Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.
Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību (mieru), bet arī ļaunu (nelaimi); Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!
Tas Kungs, Jahve, vienīgais Dievs, apsola savai tautai divas lietas – svētību (ja tauta sekos Viņam un klausīs Viņa balsi) un kaudzēm dažādu nelaimju (ja viņi to nedarīs, meklēs citus dievus vai kļūs iedomīgi). Tādus apsolījumus var atrast viscaur Vecajā derībā – no 2. Mozus grāmatas sākot.
Pasaulē mums apkārt valda doma – ja Dievs ir absolūts labais, tad Viņš nekādā veidā cilvēkus nesoda, nedz ļauj ļaudīm piedzīvot sāpes un ciešanas. Bet vai tā ir?
